Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana izraisīja plašās publikas interesi, taču bija jūtama arī krievu kopienas neapmierinātība, kad atklājās, ka pastāvīgajā ekspozīcijā nav krievu mākslinieku gleznu. Par muzeja jauno koncepciju un nākotnes plāniem Vladimiram Dorofejevam pastāstīja muzeja vizuālās mākslas departamenta vadītāja, mākslas zinātņu doktore Ginta Gerharde-Upeniece.
Katra izstādītā glezna atspoguļo tās autora iekšējo pasauli, katrs ģimenes portrets demonstrē ģimenei nozīmīgu iezīmi: mīlestību, stingrību, atsvešinātību, uzmanību. Katrā sejā ir savas emocijas, katra seja ir svarīga ģimenei. Šajā ziņā valsts muzeji ir savdabīga nācijas portretu galerija (visplašākajā šī vārda nozīmē).
- Vispirms apsveicu jūs ar muzeja atklāšanu. Tas ir paplašinājis savas telpas un izskatās ļoti glīti. Sabiedrība izrāda lielu interesi par muzeja jauno ekspozīciju. Vai bija grūti tikt galā ar publikas interesi?
— O, jā! Taču tas ir brīnišķīgi – tādēļ jau mēs strādājam. Apmeklētāju skaits patiešām bija milzīgs. Pirmo piecu dienu laikā muzeju apmeklēja 25 tūkstoši cilvēku. Parasti muzeja telpās atrodas ne vairāk kā pāris mākslas cienītāji, taču šajās dienās tās bija pārpildītas kā tirgus paviljoni.
Cilvēki nāca un gāja. Protams, tas ir lieliski, bet, manuprāt, tādā pūlī ir grūti baudīt mākslu. Tāpēc daudziem droši vien nāksies apmeklēt muzeju vēlreiz, jo tā zālēs labāk atrasties vienatnē bez cilvēku bariem.
- Sakiet, kā tas gadījies, ka starp izstādītajiem darbiem bija tikai viens krievu uzvārds?
— Nu, pirmkārt, viens uzvārds tomēr ir. Aleksandra Beļcova ir lieliska Latvijas Art Deco pārstāve. Dažs labs apmeklētājs vispār nepamanīja viņas darbus, citi ieraudzījis vienu vai divus… Ekspozīcijā ir izstādītas četras viņas gleznas. Piebildīšu, ka pat vairāki diži mākslinieki nevar lepoties ar tādu izstādīto darbu skaitu.
Jāpiemin arī slavenais mākslinieks Vladimirs Markovs no Pēterburgas. Latvijā viņu pazīst kā Voldemāru Matveju, pašreizējā ekspozīcijā viņa darbi ir izstādīti ar šo vārdu. Otrkārt, saskaņā ar jauno koncepciju, vērtīgākos muzejam piederošos krievu mākslinieku darbus nolemts izstādīt Ārzemju mākslas muzejā Biržas ēkā. Tur pagaidu izstādēs parādīsies gan Aivazovskis, Šiškins un Makovskis, gan citi pasaulslaveni mākslinieki, kas uzdāvināja gleznas mūsu muzejam. Rēriha gleznām nesen esam nolēmuši atvēlēt telpu pastāvīgai ekspozīcijai.
- Kas notiks ar Latvijas akadēmiķiem Vinogradovu, Visocki, Antonovu? Ar Kļimovu un Jupatovu, kas dzimuši un auguši Latvijā? Vai tie nav Latvijas glezniecības daļa?
— Protams, ir. Ziniet, ar krievu māksliniekiem no Latvijas ļaunu joku nospēlēja viņu popularitāte. Krievu mākslinieku gleznas jau vairākus gadus tiek izstādītas biržā, un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ved tās uz starptautiskām izstādēm.
Viens no albumiem saucas "Taisnība un Skaistums". Tas veltīts Mākslas muzeja krievu mākslinieku gleznu izstādei Itālijā. Albums ir liels, ar cietiem vākiem, starp tā lapām atradu dubultu krāsaino avīzes lapu, kurā visās četrās lappusēs ir rakstīts par šo izstādi. Izveidoti vairāki albumi, kas stāsta par atsevišķām izstādēm. Es pazīstu tikai dažas gleznas no albuma.
Piemēram, pašlaik biržā var apskatīt Bogdanova-Beļska darbus. Agrāk apmeklētāji varēja aplūkot kolekcijas "Krievu glezniecības zelta laikmets" un "Krievu glezniecības sudraba laikmets". Latvijas krievi bieži kļūst par Krievijas glezniecības ekspozīcijas daļu, kas proti, mums ir sveša. Viņi, runājot dzejnieka vārdiem, "pieder divām pasaulēm". Savā ziņā viņi ir laimes lutekli.
- Vai tas ir pareizi, ka krievu un latviešu mākslinieku darbi ir novietoti atsevišķi? Vai tad muzejs nekļūst mononacionāls, kas vispār neatspoguļo mūsu valsts būtību?
— Tādu mērķi neesam sprauduši. Protams, krievu latvieši ir mūsu kultūras sastāvdaļa, tāpat kā Baltijas vācieši, kuriem ir daudz vairāk kopīga ar latviešu un krievu glezniecību, nekā vācu māksliniekiem. Starp citu, arī viņi ir izstādīti mūsu ekspozīcijā, kas stāsta par Latvijas mākslas sākumu.
- Bet, godīgi runājot, krievu otas meistaru vieta arī tepat vien ir.
— Viņi patiešām var parādīties šeit, kad tiks izveidota nākamā pastāvīgā ekspozīcija. Tas varētu notikt aptuveni pēc pieciem gadiem. Agrāk pastāvīgās ekspozīcijas tika demonstrētas pat trīsdesmit gadus, bet tagadējas ir daudzkārt īsākas. Nebūs gan viegli izkļūt priekšā, jo muzeja kolekcijas ir ļoti bagātas. Mēs vienkārši fiziski nevaram izstādīt visu – trūkst telpas.
Pastāvīgās ekspozīcijas galvenais uzdevums ir parādīt skatītājam tos Latvijas glezniecības slāņus, kuri iepriekš nav bijuši piedāvāti.
Džemma Skulme, Maija Tabaka, Boriss Bērziņš, vesela mākslinieku paaudze, kas kļuvusi par sava laikmeta simboliem. Šie mākslinieki muzeja ekspozīcijās agrāk nebija redzami.
Pastāvīgās ekspozīcijas vecā koncepcija pat neatspoguļoja Latvijas mākslu pēc 40. gadiem. Mēs dzīvojām ar gandrīz 80 gadu kavējumu! Šajā Mainījušies stili, mainījušās idejas…Tas, kas jau sen kļuvis par vēsturi, pastāvīgajā ekspozīcijā it kā nemaz neeksistēja!
- Atvainojiet, taču nevaru neuzdot kādu nekorektu jautājumu. Mūsu lasītāji interesējas, vai viss ir kārtībā ar novāktajām gleznām. Vai tās nav pārdotas?
- Cik lielas izredzes ir Latvijas krievu otas meistariem iekļūt muzeja pastāvīgā ekspozīcijā?
— Izredzes ir. Tomēr pastāvīgā ekspozīcija nav noliktava, kurā izstādīt visu, ko vien var. Tas ir stāsts. Šodien tas ir stāsts par Latvijas glezniecības vēsturi, kurā īpaša uzmanība pievērsta tam, kas iepriekš bija slēpts, turklāt, to veidojot, paturējām prātā, ka krievu meistari skatītājam ir labi pazīstami. Pēc pieciem gadiem koncepcija mainīsies. Taču nevaru solīt, ka no rezerves fondiem gaismā tiks celtas tieši krievu meistaru gleznas, — to izlems nākamās pastāvīgās ekspozīcijas autori un – lielā mērā – arī publikas interese.
Sapnis par divām lappusēm. Pēcvārds
Domāju, ka pie tā, ka lielākā daļa krievu mākslinieku nav pārstāvēta muzeja galvenajā ekspozīcijā, esma vainīgi arī mēs, Latvijas krievi. Nekad neesmu redzējis, ka kāda krievu mākslinieka izstādei mūsu avīzes, tāpat kā Itālijā, būtu veltījušas divas lappuses ar fotogrāfijām. Latviešiem nacionālā māksla ir ļoti svarīga, pat svēta – tas apliecina to, ka tauta dzīvoja, ka latvieši ir pastāvējuši, domājuši un jutuši. Ja muzejā Latvijas kontekstā nav pārstāvēta krievu glezniecība, iznāk, ka mēs vispār neesam bijuši nedz pirmās Latvijas neatkarības gados, nedz arī jaunajā, brīvajā Latvijā. Tomēr mēs bijām.
Krievu kopiena ir sašķelta: vienai tās daļai ir svarīgi būt kopā ar latviešiem, tāpēc svarīgi, lai gleznas būtu izstādītas kopā, bet cita daļa atbalsta kultūras geto. Ak tā, krievu gleznas ir izmestas no Nacionālā muzeja? Nu, labi vien ir. Izstādīsiet tās atsevišķi? Brīnišķīgi! Rokas nost no mūsu "krievu Hārlemas"!
Tagad, pateicoties sociālo tīklu izraisītajam uzmanības vilnim, Latvijas krievu māksliniekiem varētu parādīties iespēja ieņemt savu vietu Latvijas kultūras kontekstā. Taču tas noteikti nenotiks, ja izstāžu zāles ar krievu mākslinieku gleznām būs tukšas. Īpaši šodien, kad uzkrātais mākslas materiāls daudzkārt pārsniedz ekspozīciju iespējas.
Teikšu vienkāršāk: ja mūsu mākslinieki neinteresē mūs pašus, tos redzēs cita publika, kurai ir dziļāka interese par krievu mākslu. Itālijā, Francijā vai Krievijā, taču ne šeit – viņu dzimtajā Latvijā. Diemžēl tādas lietas gadās nereti.
