RĪGA, 6. maijs — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Nacionālā Mākslas muzeja atklāšanā noskaidrojās, ka daži mākslinieki jaunajai koncepcijai neatbilst.
Šodien ar plašu vērienu tika atklāts Nacionālās Mākslas muzejs. Cilvēki rindā stāvēja apkārt muzejam. Visapkārt skanēja dažādas valodas. Galvenokārt – latviešu un krievu, it kā apliecinot valsts nacionālo sastāvu. Cilvēki nāca un gāja, saulainā diena bija pozitīvu emociju pārpildīta.
Taču muzejā gaidīja pārsteigums – šeit nebija redzama neviena krievu mākslinieku glezna – nedz to, kuri mācīja latviešu otas meistarus, nedz to, kuri dzīvoja un strādāja vienā un tajā pašā laikā ar latviešiem. Žēl? Kā nu ne. It kā mūsu, krievu, nekad nebūtu bijis.
Milzīgajā muzeja ēkā ir neparasti daudz cilvēku. Parastā dienā zālē redzami ne vairāk ka trīs cilvēki, taču šodien apmeklētāju skaits bija mērojams pat tūkstošos. Viņu vidū bija gan pastāvīgie muzeja apmeklētāji, gan tie, kas šeit ieradušies pirmo reizi mūžā.
— Kāpēc šeit viss ir tā mainījies?— apjukusi uzprasīja omīte cepurē.
— Remontu taisīja, tagad redzat, cik šeit ir gaišs un plašs?— pieklājīgas dāmas vecumā ap piecdesmit gadiem ļoti labvēlīgi mēģina izskaidrot omītei rekonstrukcijas būtību.
— Nē taču, — dusmojas vecā kundze. — Remonts ir laba lieta, bet kur tagad ir Rērihs? Kur Purvītis un Rozentāls? Es neko neatpazīstu.
Rozentāls un Purvītis ir mazliet pārcēlušies, un tagad viņu darbi izstādīti trešajā stāvā. Savukārt Rērihs vairs neatbilst koncepcijai, tapāt kā Latvijas mākslas akadēmiķi Vinogradovs, Antonovs un Visockis, un latviešu grafiķi Jupatovs un Kļimovs. Ziniet, varbūt es izpaudīšu tikai savas personiskās jūtas, taču man sāpēja sirds.
Latviešu glezniecības pirmsākumi meklējami krievu glezniecības tradīcijās. Pirmie latviešu otas meistari mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
Janis Rozentāls, ar kuru es, būdams Latvijas pilsonis, ļoti lepojos, vienkārši nekļūtu par mākslinieku, ja krievu mākslinieks Arhips Kuindži neaizvestu viņu prom no ciema mācīties glezniecību Sanktpēterburgā kopā ar citiem talantīgiem, taču nabadzīgiem bērniem. Janis Rozentāls nebūtu sācis studijas, jo dzimtenē viņš pat nebija ieguvis skolas izglītību. Viņš bija akadēmijas brīvklausītājs, tomēr mākslu apguva un kļuva par meistaru. Tāpēc tagad viņa darbi veido daļu no pasaules kultūras.
Un tomēr Rozentāla darbi atjaunotajā muzejā ir redzami, bet nevienas Kuindži gleznas jaunajā ēkā nav. Arī Konstantīna Rēriha darbi vairs nav izstādīti muzejā. Latvijas Rēriha biedrība? Kas tas tāds?
Neliela vēsturiska izziņa
Mākslas muzejs tika uzcelts 1909. gadā par cara naudu. Pirmajā stāvā atradās ekspozīcijas "skulptūra" un "grafika". Otro stāvu īrēja sabiedrība Kunstverein (Mākslas cienītāju apvienība). Tajā darbojās arī privātpersonas — daudzi mākslas mecenāti (baņķieri un tirgotāji) un mākslinieki, tai skaitā arī latvieši — Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis.
Ekspozīcijas tika veidotas pēc "mākslas veidu" principa, nevis pēc nacionālās piederības. Jau pirms oficiālās muzeja atklāšanas pazīstamie krievu gleznotāji Aivazovskis un Bogoļubovs uzdāvināja Rīgas muzejam savus darbus. Kolekcija papildinājās ar latviešu un krievu otas meistaru gleznām. Muzejam pieder (vai piederēja?) Karla Brilova, Vasilija Tropiņina, Oresta Kiprenska, Ivana Šiškina, Alekseja Savrasova, Īzaka Levitāna gleznas. Muzejā glabājas peredvižņiku Vasilija Surikova, Iļjas Repina, Vasilija Perova, Vladimira Makovska darbi.
Padomju laikā parādījās pirmie mūžīgie krātuvju cietumnieki. Vācu mākslinieku darbi politisku apsvērumu dēļ tika aizsūtīti mūžīgā trimdā fondos. Tagad viņiem pievienušies arī krievi. Tiesa, šī trimda nav mūžīga.
Daudzi krievu meistaru darbi tiks izstādīti Rīgas muzeja filiālē Biržas ēkā, Doma laukumā. Tagad šos māksliniekus kaunīgi sauc par ārzemniekiem, lai gan daudzi no viņiem ir vietējie un ir pārstāvējuši Latviju dažādās starptautiskās izstādēs.
Sajūsma un vilšanās
Ko var teikt par muzeju? Tas ir brīnišķīgs. Reiz skolas brīvdienās es šeit piepelnījos un labi iepazinu ekspozīciju. Muzeja ēka ir kļuvusi daudz lielāka. Fondi ir pārvērtušies līdz nepazīšanai, un mani pārņēma sajūsma, vērojot izmaiņas. Vispār man būtu jālepojas ar rezultātu, tikai viena nianse neļauj – ideoloģijas labad šim mākslas templim ir izrauta liela daļa tā dvēseles.
Paldies, protams, ka gleznas ir nogādātas citviet, kur ir skaista izstāžu zāle, nevis sadedzinātas. Taču kultūras geto izveidošanas ideja man riebjas. Latvijas krievu mākslinieki nav noziedznieki. Salīdzinot krievu un latviešu meistaru darbus, kļūst redzams, ka cilvēki ir dzīvojuši vienā laikmetā, viņus mocījušas vienas un tās pašas idejas un viņu gleznām nepiemīt nekāds īpašs nacionālais noskaņojums.
Vēlme atdalīt dažādas jomas bija manāma padomju laikos – tolaik krievu gleznotāju darbi bija redzami vienā no muzeja zālēm. Izvākt tos no ēkas – jā, tas ir loģisks turpinājums. Tomēr šodien, tāpat kā agrāk, lielākā daļa cilvēku tam pat nepievērsa uzmanību. Godīgi sakot, negribas šiem aprobežotajiem ļautiņiem bojāt svētkus. Mūsu kopējos svētkus.
Muzeja atklāšanas diena nebija izvēlēta nejauši — tā ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Diena, kad Latvija, saskaņā ar iedzīvotāju gribu, izstājās no PSRS sastāva un sāka dzīvot atsevišķi. Par izstāšanos no Savienības balsoja gan latvieši, gan krievi, un es negribu atgādināt, kas notika tālāk. Tik un tā visi to atceras. Taču man šķita, ka vismaz glezniecībā Latvija gan varētu izvairīties no dalīšanas pilsoņos un nepilsoņos – viņsaulē aizgājušie mākslinieki naturalizēties nevarēs.
