Droši vien jūs nenoticēsiet nostalģijas piesātinātajai latviešu valdības iniciatīvai – Padomju režīma muzeja atklāšanai, taču velti – nāksies vien noticēt. 2016. gada 7. aprīlī Latvijas – ES dalībvalsts – brīvās preses lappusēs, demokrātiskā radio un televīzijas ēterā tika par to ziņots pavisam oficiāli, lai arī mazliet citiem vārdiem.
Kopš šīs dienas bezgalīgi eiropeiskās valsts teritorijā, kas pievērš uzmanību tikai rietumnieciskajām vērtībām – brīvībai, demokrātijai, vienpusējam viedokļu plurālismam un bezdarbam – ir sācies totāls Krievijas televīzijas kanāla "Rossija RTR" retranslācijas aizliegums, kā arī bloķēts resurss Sputnik Latvija, jo šie informācijas avoti apdraudot Latvijas drošību un integritāti.
Viedā un neiedomājami demokrātiskā Latvija bīstas no drausmīgā bieda, kas slēpjas pie tās austrumu robežām, droši vien tāpēc arī lūdza NATO komandieriem izvietot valsts teritorijā karavīrus uniformās. Tiesa, tie noslēpti netālu no Rīgas, aiz dzeloņstiepļu žogiem un prettanku grāvjiem, sak, lai būtu drošībā.
Taču arī tā vēl ir par maz. Miermīlīgā un kautrā valdība jau ir izmēģinājusi visas metodes vietējo iedzīvotāju pierunāšanai un pārliecināšanai.
Viņiem ir izdarītas pretkrievu (dez)informācijas potes, cik vien iespējams samazinātas krievu valodas mācības skolās, krievu valodā runājošajiem valsts pilsoņiem liegta pilsonība un – katram gadījumam – arī vēlēšanu tiesības, taču arī tā visa bija par maz.
Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju (tostarp arī latvieši) skatījās un klausījās "Krievija RTR" un saindējās ar "graujošo Krievijas propagandu". Jaunās eiropeiskās valsts apziņa pārcieta baismīgu ietekmi. Tā apgalvo iestāde, kas pieņēma sovjetisko lēmumu – galu galā ierēdņi rūpējas par latviešu smadzeņu informatīvo tīrību.
Aizliedzot Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju, Latvijas varas iestādes spilgti atdarina padomju laiku atmosfēru, kad tika aizbāztas mutes visiem kas gribēja runāt brīvi, kad citādi domājošie gadiem ilgi sēdēja aiz restēm un tika konfiscēta aizliegtā pretpadomju literatūra.
To man izdevās pavēstīt 8. aprīlī programmā "Pagrieziens" radio Baltkom ēterā. "Varbūt Latvijas varas iestādes vēlas izveidot Padomju režīma muzeju? Tāda ideja būtu interesanta, to varētu atbalstīt pat kā UNESCO projektu. Ja nu tas notiek kādu iekšēju apsvērumu dēļ, tad jāsaka, ka tādas metodes XXI gadsimtā Eiropas valstī nav pieļaujamas," – es teicu tiešajā ēterā. Uzrādīju vizītkarti ar informācijas aģentūras "Rossija segodņa" logotipu un ar īpašu baudu atgādināju, ka aģentūras ģenerāldirektors ir Dmitrijs Kiseļovs.
Mūsdienu pasaulē ar tās grandiozajām tehnoloģiskajām iespējām – internets, telefons, satelītelevīzija, atvērtas robežas – ir neiespējami pilnībā bloķēt informācijas kanālus.
Nekas tāds neies cauri, ja tikai vien uzmācīga paranoja neliks noslēgt robežas, nostiept vairākas dzeloņstiepļu žoga rindas, izrakt dziļus jo dziļus grāvjus un pats galvenais: nekur nelaist cilvēkus – ieslēgt valstī un aizliegt iebraukšanu un izbraukšanu. Un vēl jāpieliek punkts visam, kas tiek dēvēts par globalizācijas priekšrocībām un pozitīvajām izpausmēm, tātad arī informācijas telpas pieejamībai.
Pats par sevi saprotams, šādi pasākumi nav produktīvi, un valsts, kas izmanto tādas metodes, nav īpaši cienījama.
Ja arī turpmāk notikumi šajā valstī attīstīsties saskaņā ar tādu scenāriju, mani nepārsteigs, ja tā pārvērtīsies par Latvijas salu – vietu, kas izolēta no visas pārējās pasaules.
No tā izvairīties neizdosies, ja iedzīvotājiem tiek liegta iespēja saņemt daudzveidīgu informāciju, tā sakot, salīdzinājumam un arī turpmāk doties šajā pašā virzienā. Kā zināms, aizliegtais auglis ir īpaši interesants, un tas veidos citādi domājošo cilvēku loku.
Neaizmirsīsim, ka tuvojas Lielās Oktobra revolūcijas 100. gadadiena. Man šķiet, to svinēs ne tikai Krievijā, arī Latvijā šis un tas ir gaidāms, un, atšķirībā no Latvijas, Krievijā ir vērojama patiesa vārda un preses brīvība, ar ko es neliekuļoti lepojos.
Varam vēl apspriest krievu bibliotēku slēgšanu, pēc kurām uz ielām tika izgāzti tūkstošiem padomju un krievu rakstnieku darbu. Taču uz tādiem pasākumiem iedzīvotāji reaģē neparasti: cilvēki ar prieku aizrautīgi pievāc "nevienam nevajadzīgās" grāmatas, mulsinot dažādu iestāžu vadību, kas rūpīgi novēro iedzīvotāju noskaņojumu.
Burvīgi ir tas, ka visās šajās iestādēs, visos līmeņos bez īpašas piepūles darbojas ierēdņu klans, visiem spēkiem aizsargājot savas siltās vietiņas, kurās no plānā budžeta tiek maksāta itin laba alga. Tā nu šie ierēdņi pieņem savus, maigi sakot, netradicionālos lēmumus kultūras, aizsardzības, izglītības un valodas jautājumos.
Kam gan citam ienākuši prātā visi fantastiskie svešvārdu aizvietotāji (brīvība no padomju okupācijas režīma!), piemēram, "dators" visiem zināmā "kompjūtera" vietā un "datnes", par ko kļuva visiem zināmie "faili"!
Nekādā gadījumā nepiekrītu pret rietumiem noskaņotajiem cilvēkiem, kas negatīvi vērtē mūsdienu plašajā pasaulē notiekošos procesus, taču varu stingri apgalvot sekojošo:
gan pret Krieviju vērstās sankcijas, gan cenzūra līdz ar primitīvo rusofobiju un centieniem demonizēt visu, kas saistīts ar Krieviju, nodara gigantiskus zaudējumus tam, ko dēvējam par Brīvību, Neatkarību un Toleranci. Lielās un mazās valstīs. Lielās un mazās lietās.
Nekādi nespēju saistīt skaistās Rīgas tēlu, kas atzīta par vienu no Eiropas jūgendstila galvaspilsētām, ar akmens laikmeta cienīgajiem lēmumiem, par kuriem atbildīga šīs Baltijas valsts Iekšlietu ministrija (tā pārsteigtajiem radio klausītājiem un TV skatītājiem tiek skaidrots, kas un kāpēc Latvijā slēdz Krievijas televīzijas kanālu). Tas ir, lēmumi par informācijas brīvības aizliegšanu un valsts tēla nomelnošanu tie pieņemti šajā "sovjetiskajā" orgānā, kam vairāk par visu rūp savdabīga Padomju režīma memoriālā muzeja izveide Latvijā.
