RĪGA, 30. aprīlis — Sputnik. Amerikas Savienotās Valstis nolēma izmantot Eiropas Savienību kā amerikāņu interešu aizsargu šajā reģionā kopā ar NATO. Izdevums The Telegraph stāsta, ka Eiropas Savienība jau tās pirmsākumos bija amerikāņu projekts – tā parādījās, pateicoties ASV aizbildniecībai. Pilns raksta teksts publicēts portālā InoSMI.
Nezināmu iemeslu dēļ eiroskeptiķu aprindās to nemana – nez kāpēc viņi uzskata, ka varenie
aizatlantijas spēki mudina britus atdalīties un sveic šos spēkus kā glābējus.
Pret Briseli vērstā kustība Francijā — un mazākā mērā Itālijā un Vācijā, kā arī Skandināvijas kreisajā flangā — pieturas pie pretēja pieņēmuma par to, ka ES ir anglosakšu un "mežonīgā kapitālisma" ietekmes instruments.
Kur meklēt saknes
Vašingtona jau 1940. gadu beigās mudināja Eiropu integrēties un slepeni finansēja šo procesu gan Trumena un Eizenhauera, gan Kenedija, Džonsona un Niksona laikos.
Šūmaņa deklarāciju, kas kļuva par pamatu Francijas un Vācijas pamieram un pakāpeniski stimulēja Eiropas Savienības izveidošanos, Valsts departamenta sanāksmē sagudroja ASV Valsts sekretārs Dīns Ačensons. "Viss sākās Vašingtonā," — sacīja kancelejas vadītājs Robērs Šūmans.
Trumena administrācija pirmajos pēckara gados iebiedēja frančus un piespieda viņiem noslēgt pagaidu vienošanos ar Vāciju. Strīdā ar spītīgajiem franču līderiem 1950. gada septembrī ASV pat piedraudēja pārtraukt palīdzības sniegšanu Maršala plāna ietvaros.
Trumena motīvi bija acīmredzami. Pamazām vien zuda Jaltas vienošanās aktualitāte. Viņam bija nepieciešama vienota fronte, kas ļautu apturēt Kremļa ekspansiju.
Britu eiroskeptiķi uzskata, ka īpašu vietu federālisma panteonā ieņēma Žans Monē – pārvalstiskuma neģēlības pelēkaiskardināls. Tikai retam cilvēkam zinām, ka viņš ilgi dzīvoja Amerikā, un kara laikā bija Franklina Rūzvelta slepenais novērotājs.
Ģenerālis Šarls de Golls uzskatīja viņu par amerikāņu aģentu. Daļēji tā bija taisnība. Monē biogrāfijā Ēriks Russels apraksta, ka viņš cieši sadarbojās ar visām amerikāņu administrācijām.
Dīvaini, ka šis apjomīgais pētījums netika iztulkots angļu valodā, lai gan tas ir labākais darbs par ES izcelsmi.
Pēc aģentūras datiem
Daudziem nav ne jausmas par publicētajiem Valsts departamenta arhīvu dokumentiem, kuri apliecina, ka amerikāņu izlūkdienesti vairākus gadu desmitus slepeni finansēja Eiropas kustību un aktīvi darbojās, lai iesaistītu Lielbritāniju šajā projektā.
Kad šie dokumenti nonāca atklātībā, Telegraph bija pirmais izdevums, kas informēja par tiem sabiedrību.
Izdevums norāda: kādā 1950. gada 26. jūlijā sastādītā dokumentā pieminēta pilntiesīga Eiropas Parlamenta izveidošanas kampaņa. Šo dokumentu parakstījis ģenerāls Viljams Donovans, kurš kara gados vadīja Stratēģisko pakalpojumu pārvaldi. Uz tās bāzes tika veidota Centrālā izlūkošanas pārvalde.
Galvenais fiktīvais CIP uzņēmums bija ASV Vienotās Eiropas lietu komiteja, ko vadīja Donovans. Otrs dokuments liecina, ka 1958. gadā šī komiteja par 53,5% finansēja Eiropas kustību. Padomes sastāvā bija Volters Bedels Smits un Alens Dalless, kurš vadīja CIP 50. gados, ka arī Stratēģisko dienestu pārvaldes bijušie darbinieki, kuri laiku pa laikam arī strādāja CIP.
Dokumenti liecina, ka pret ES dibinātājiem komiteja izturējās kā pret algotņiem un liedza viņiem meklēt citus finansējuma avotus, jo tas varētu mazināt viņu atkarību no Vašingtonas.
Tas nav nekas amorāls vai slikts. Aukstā kara apstākļos amerikāņi darbojās atjautīgi. Eiropas politiskā rekonstrukcija kļuva par lielu panākumu.
Protams, vienotās Eiropas izveides procesā bija pieļautas arī šausmīgas kļūdas. 1965. gada 11. jūnija dienesta izziņā tika iekļauta instrukcija Eiropas kopienas viceprezidentam ar norādēm par slepenas Valūtas savienības izveidošanu, nepieļaujot debates līdz brīdim, kamēr "šāda lēmuma pieņemšana būs praktiski neizbēgama". Šis dokuments nav bijis īpaši gudrs. To apliecina pašreizējie notikumi Eiropas dienvidos ar parādu un deflāciju lamatām un masveida bezdarbu.
Savā ziņā tie ir seni dokumenti, taču rāda, ka amerikāņu "valsts valstī" šajā lietā ir iestrēgusi tā, ka ūdens smeļas mutē. Mēs varam strīdēties par to, vai Boriss Džonsons pārkāpa robežu, runājot par prezidenta Baraka Obamas "izcelsmi no Kenijas", taču viņa galvenā kļūda bija pieņēmums, ka Obamas tirdznieciskie draudi esot saistīti ar mocībām, ko piedzīvojis viņa vectēvs cietumā mau-mau sacelšanās laikā. Tas bija ASV ārējās politikas šablons.
Stratēģiskais vandālisms
Jā, Amerika šaubījās par Eiropas Savienību, kad 80. gadu beigās sāka nostiprināties ideoloģiskie fanātiķi, kuri iztēlojās, kā ES kļūs par konkurējošu lielvalsti, kas grasās izaicināt un pārspēt ASV.
Tagad pasaulē dominē viedoklis, ka rietumu liberālā kārtība ir apdraudēta un ir jāatbalsta ES, tāpat kā Lielbritānija un Francija atbalstīja Osmaņu impēriju XIX gadsimtā, turklāt veica to gudri un tālredzīgi, jo tās lēnais sabrukums noveda pie Pirmā pasaules kara.
Drūmā patiesība ir tā, ka rietumu pasaules valdnieki uzskata Brexit (Lielbritānijas iziešanu no ES) par stratēģisko vandalismu. Neatkarīgi no tā, vai viedoklis ir pamatots, Brexit atbalstītājiem nāksies atbildēt uz šo pārmetumu. Tādi cilvēki, kā lords Ouens izprot problēmas mērogus, taču lielākā daļa sabiedrības bija laimīgā neziņā, līdz pagājušajā nedēļā ieradās Obama.
Tagad Brexit atbalstītāju nometnei jāpasludina plāni par britu kara izdevumu palielināšanu līdz 3% IKP, kā arī jāapsola padarīt Lielbritāniju par neapšaubāmu Eiropas karaspēku. Viņiem jāapstrīd jebkuri pieņēmumi par to, ka atteikšanās no dalības ES vienlaikus nozīmē atteikšanos no globālām saistībām, Eiropas konvencijas anulēšanu un izstāšanos no līgumiem, kuros tiek risinātas klimata problēmas.
Manuprāt, nav vērts gaidīt vienotu rīcības plānu mākslīgi izveidotās grupas, kas saliedējusies notikumu iespaidā. Taču cilvēki, kas simpatizē Brexit, vēlas atgūt suverenu pašvaldības sistēmu un noraidīt Eiropas tiesu tiesības, vēl nav dzirdējuši atbalstītāju viedokli par to, kā to visu panākt bez milzīga kaitējuma un nezaudēt mūsu valsts godu un cieņu.
Var strīdēties ar Eiropu, var strīdēties ar ASV. Taču strīdēties vienlaikus ar visu pasauli — nozīmē izaicināt likteni.
