Viedoklis

Attālinātais remonts, jeb Šuves labi

© Sputnik / personal archiveJekaterina Kasjanova
Jekaterina Kasjanova - Sputnik Latvija
Mūsdienu augsto tehnoloģiju pasaule ļauj mums darīt gandrīz visu, gandrīz neizejot no mājām. Mēs strādājam, mācāmies un sazināmies, veicam pirkumus "attālumā". Kāpēc gan es nevarētu izremontēt mūsu dzīvokli Rīgā, atrodoties Maskavā, nodomāja Katja Kasjanova.

Darba nebija daudz: vajadzēja pārkrāsot dzeltenās sienas baltā krāsā, dekorēt vienu sienu ar ķieģeļu apdari un jāveic vēl daži sīkumi.

Strādnieki, varētu teikt, mani atrada paši: rudenī, pirms salnām man piezvanīja no namu pārvaldes kompānijas un lūdza steidzami atvērt dzīvokli: strādnieki esot aizmirsuši piestiprināt mūsu dzīvoklī radiatorus, un tagad visa māja paliks bez apkures, ja netiks veikta pārbaude.

Uzņemties atbildību par jauno kaimiņu veselību man negribējās, tāpēc steigšus nācās lidot uz Rīgu, lai piestiprinātu radiatorus.

Пляж Юрмалы зимой - Sputnik Latvija
Viedoklis
Īsumā par laiku

Namu pārvaldes kompānijas darbinieki šķita uzticības cienīgi, un es lūdzu viņiem palīdzēt ar nelielu remontu: viņi piekrita atsūtīt strādnieku brigādi, mēs saskaņojām tāmi, un mierīgu prātu es devos uz Maskavu.

Sākumā viss ritēja pēc plāna: darbu vadītājs atskaitījās par izpildīto darbu, sūtīja fotogrāfijas. Tāpat viņš bija gatavs pieņemt mūsu pasūtītās mēbeles. Piegādes dienā es saņēmu ziņu: "Hjūstona, mums ir problēmas! Jūsu mājā nestrādā lifts (mēs pie tā neesam vainīgi!), bet piegādātājs ir gandrīz astoņdesmit gadus vecs onkulis. Mūsu strādnieki ir gatavi visu sanest augšā un salikt par 450 eiro."

Piektais stāvs. Pāris skapīši no IKEA. Par 450 eiro. Es biju gatava lidot pati, lai visu sanestu augšā, tomēr remontdarbu vadītājs piekrita visu paveikt pats pēc mīklaina tarifa "cik nav žēl".

"Vai tu re, kā man paveicies ar brigadieri," — es nodomāju. Remontdarbu vadītājs arī uzskatīja, ka man ar viņu paveicies, tāpēc nekavējoties pārgāja uz "tu", sāka sūtīt smaidiņus, "čau, kā iet" un muļķīgus pantus.

Tuvojās Ziemassvētku brīvdienas, strādnieki sāka arvien biežāk iedzert un retāk doties uz objektu. Galu galā, mēs pieņēmām visu, kas bija pabeigts un atvadījāmies. Turpmākais remonts noritēs tikai mūsu stingrā uzraudzībā.

Екатерина Касьянова - Sputnik Latvija
Viedoklis
Tulkošanas grūtības, jeb "Vai man ir vajadzīgs maisiņš?"

Atgriezties pie remonta mums izdevās tikai pēc dažiem mēnešiem — nākās kārtot darīšanas Maskavā. Nepabeigta bija tikai ķieģeļu siena. Rīgā mums vēl paziņu nebija, un mēs nezinājām, kam lūgt padomu, meklējot jaunus strādniekus. Kā vienmēr, talkā nāca internets: paļaujoties tikai uz veiksmi, mēs pazvanījām un uzaicinājām strādniekus uz tikšanos.

Atbrauca brašs brigadieris, apskatīja darba vietu, pajautāja, kādi nelabi cilvēki mums krāsojuši sienas un būvējuši pašu māju, noteica cenas un termiņus un apsolīja, ka viss tiks izdarīts pēc pāris nedēļām "kā nākas".

"Mums ir ģeniāls flīžu meistars! Viņš strādā ļoti lēni, bet ļoti labi," — iedvesmoja mūs darbu vadītājs.

Mēs piekritām. Atlika tikai izvēlēties un nopirkt flīzes pēc mūsu gaumes. Tas nebija tik vienkārši, kā šķiet: mēs gribējām skaistas, bet būvdarbu vadītājs un izcilais flīžu meistars — ērti ieklājamas.

Viņi nevēlējās noņemties ar šuvēm, jo būšot daudz netīrumu, un darbs ieilgs. Mēs visi kopā braukājām pa veikaliem, centāmies atrast kompromisu, mūsu strādnieki regulāri apsprieda izslavētās šuves. To vien dzirdējām, kā "šuves-šuves-šuves …". Visbeidzot mūsu izcilais flīžu meistars padevās: "Šuves, labi, lai būtu šuves!" Apdares materiāls bija izraudzīts, un mēs apguvām jaunu lamu vārdu latviešu valodā.

Pēc pāris dienām mans vīrs devās uz Maskavu, bet mūsu mājās parādījās Oskars. Viņš ieradās agri no rīta, gāja uz virtuvi un gatavoja sev kafiju. Ar krūzi rokās viņš katru rītu minūtes divdesmit baudīja ainavu, kas pavērās no balkona. Darbs taču ir radošs, un viņam ir nepieciešama iedvesma — tā man šķita, tāpēc es viņu netraucēju.

Ieklājis vienu rindu flīžu, viņš atkal devās vērot ainavu. Vēl mazliet pastrādājis, viņš ķērās pie pusdienām. Par laimi, pēcpusdienas miegs viņam nebija vajadzīgs, taču uz balkona pēcpusdienā viņš stāvēja arvien ilgāk – laikam jau saulriets viņu pārlieku valdzināja.

Tā ilga gandrīz pusotru mēnesi. Es paspēju pierast pie tādas kārtības, dažreiz pati vārīju Oskaram kafiju un pat nebiju greizsirdīga par balkona  lietošanu. Mūsu idilli regulāri traucēja tikai remontdarbu vadītājs: viņš pārbaudīja darbu, mudināja Oskaru un solīja, ka jāpaciešas vēl pāris dienas. Pēc trim dienām atkal tika apspriests jauns termiņš. Vārdu sakot, laiks ritēja.

Beidzot darbs bija galā: brigadieris savu solījumu nepārkāpa — ļoti lēni, bet ļoti labi. Mūsu māja bija kārtībā un pamazām to piepildīja mēbeles un omulība. Sākumā man pat nedaudz pietrūka Oskara. Laikam jau tas bija Stokholmas sindroms.

Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала