Kad sāku stāstīt draugiem par to, ka gatavojos pārcelties uz Latviju, visi kā viens apgalvoja, ka esmu jukusi — tur esot tikpat auksti, kā aiz polārā loka.
Man tā nešķita: bērnībā es šeit ciemojos gan vasarā, gan ziemā. Visu jūliju peldējos jūrā, taču, kad tev ir desmit gadi, tu, protams, vari peldēties, līdz parādās "zosāda". Janvārī mēs ar draugiem būvējām zaru būdas zem priedēm vai kāpās un ne reizi neatceros, ka šeit būtu snidzis.
Taču manas ilūzijas par siltajām ziemām izgaisa jau pirms pārcelšanās. Pierunāju draudzeni decembrī pavadīt brīvdienas Rīgā. Laika prognoze solīja —5 —7 grādus, un mēs bijām apģērbušās tāpat kā Maskavā.
Tā bija šausmīga kļūda: pat laika prognoze vēstīja, ka uz ielas gan ir —7, spriežot pēc sajūtas – veseli —17.
Vēl nekad savā mūžā nebiju tā nosalusi: ledainais vējš gāza no kājām, ilgāk par piecpadsmit minūtēm atrasties uz ielas bez karstvīna nebija iespējams.
Mēs uzvilkām visas drēbes, kas mums bija līdzi, pārvietojāmies pa pilsētu pārskrējieniem, un nopirkām pie vecmāmiņām divus pārus vilnas cimdu, taču tas nelīdzēja. Laikam es nekad neuzzināšu, no kāda materiāla "ražotas" vecmāmiņas, kas visu gadu jebkuros laika apstākļos uz ielas pārdod cimdus.
Visstiprākais vējš, protams, bija uz ielas, kur mēs dzīvojām: atlika tikai nogriezties šurp no krastmalas, un vējš pats nesa mūs līdz viesnīcas durvīm.
Reiz līdzās viesnīcai pie mums vērsās kāds krietni iežvingojis vietējais puisis: viņš bija apmaldījies. "Ko jūs te darāt tādā aukstumā?" —mēs raizējāmies, taču cieši turējāmies pie margām, lai vējš neaiznestu mūs tālāk.
— "Tttass veel nav aukkstumss," — noklabināja zobus garāmgājējs. Tad mums kļuva bail.
Pēc šī brauciena draudzene paziņoja, ka nekādi nesaprotot, kas man varētu patikt šajā ledaini aukstajā nostūrī, taču es esmu iemācījusies pareizi tulkot laika apstākļus un ņemt līdzi divus pārus cimdu.
Par laiku Latvijā mēdz ironizēt: gan par trīsdesmit saulainajām dienām gadā, gan par to, ka pat tādās dienās nedrīkst iet ārā bez lietussarga, gan par to, ka laba vasara ir tā, kas iekrīt nedēļas nogalē.
Kad pirmo reizi atbraucām šurp kopā ar vīru, laiks it kā ņirgājās par mums: mums ne reizi nelaimējās nokļūt pie jūras bez lietus, lai cik karsta un saulaina būtu diena, kad devāmies ceļā uz Jūrmalu – tiklīdz iznācām pludmalē, sākās lietusgāze, kas parasti beidzās tūlīt pēc atgriešanās Rīgā. Toreiz mēs likām pamatus mūsu lietussargu un lietusmēteļu kolekcijai.
Tiešām, lietus var sākties jebkurā brīdī. Savā pirmajā vasarā Latvijā es ļoti gaidīju Jāņus — manās fantāzijās vasaras saulgriežu diena bija saulaina, lai gan visi vietējie paziņas apgalvoja, ka tā nav: Līgo un Jāņu naktī vienmēr līst.
Es viņiem neticēju un gatavojos: priekšvakarā nopirku vainagu, nepacietīgi gaidīju dejas, dziesmas, ugunskurus, alu un sieru. Lietus, protams, sākās no rīta, un vakarā tam piebiedrojās kārtīgs vējš. Savu pirmo Jāņu nakti pavadīju mājās, romantiskā remonta atmosfērā – starp būvmateriāliem, trepītēm un instrumentiem, klausoties lietu un kaimiņu dziesmas. Toties ar vainagu galvā un sieru rokā.
Taču gadās arī otrādi: laiks var būt daudz siltāks nekā gaidāms. Uzaicinājam draugus no Maskavas nosvinēt savu pirmo Jauno gadu Rīgā. Viņi atbrauca 31. decembrī no rīta, un, ieraugot milzīgās kupenas, viņiem aizrāvās elpa. Pēcpusdienā no kupenām nekas vairs nebija palicis pāri. Pa ielām plūda upes, un migla bija tik blīva, ka Jaungada salūtu mēs tikai klausījāmies.
Tādu stāstu mums ir papilnam, taču kaut ko tamlīdzīgu ikviens var pastāstīt par savu valsti, un sūdzēties par laika apstākļiem, manuprāt, ir muļķīgi – tik un tā mēs nekādi nevaram to ietekmēt.
Var jau sameklēt kādu mūžzaļu salu, kur vasara ir cauru gadu, taču karstums mums nepatīk. Gadalaiku maiņa, svaigais Baltijas vējš, skaistie saulrieti aiz mūsu loga un pat lietus, kas piestāv Rīgai – tas viss mums patīk daudz labāk.
