Vecpilsētas restorānā biju tikai es, menedžeris un viesmīle. Menedžeris runāja par laiku, ievērojamākajām vietām un gūtajiem iespaidiem. Angļu valodā. Oficiante pieņēma pasūtījumu angļu valodā, taču, kad runa sākas par vīna izvēli, viesmīle apmulsa – jautājumi par ražām un šķirnēm bija pārāk sarežģīti.
Viņa atvainojās un devās pasaukt menedžeru: "Koļa, es nesaprotu, ko viņa vēlas," — izdzirdu dzimto valodu. Plati uzsmaidīju menedžerim un sarunu turpināju krieviski. "Kāpēc jūs uzreiz neteicāt?" — viņš patiesi nopriecājās.
Zināju, ka "dzīve" no tūrisma atšķiras un nekādas ilūzijas neloloju. Bērnībā es viegli varēju kaut trijos naktī pajautāt latviski, kā nokļūt līdz bibliotēkai, bet ar laiku šīs zināšanas bija pagaisušas, un manā valodas arsenālā bija palikusi tikai sasveicināšanās, atvainošanās, pateicības vārdi un dažu produktu nosaukumi.
Pirms sākt mācīties valodu, centos iegaumēt visu, ko dzirdēju vai redzēju, un veikalos viegli tiku galā bez krievu valodas – ik reizi, līdz kasiere uzdeva vienu jocīgu jautājumu. Uz šīs frāzes klupa visi mani "atbraukušie" draugi: "Vai vajag maisiņu?" Desmitiem reižu dzirdējām šo jautājumu un katru reizi smējāmies – vārda nozīmi uzminēt nevarējām. Kāda kasiere pat pastāstīja, ka viens no pastāvīgajiem pircējiem uz jebkuru viņas jautājumu attrauc: "Jūs vaicājat par maisiņu vai veikala karti?". Tikai vēlāk iegaumējām šo vārdu un tagad varam pat paši paprasīt maisiņu.
Dzīvas sarunas laikā ir iespēja pārjautāt krieviski, tāpēc galvenās grūtības man radās sarakstē ar pārvaldes uzņēmumu: viņiem ļoti patīk rakstīt detalizētas vēstules par mūsu māju valsts valodā. Drīs vien pēc pārvākšanās apguvu visu, kas attiecās uz karsto ūdeni, gāzes apkures katlu, trotuāra flīzēm un fasāžu remonta darbiem. Sākumā kautrējos jautāt un izmantoju Google tulku, kura valodas prasme nebija labāka par manējo.
"Дорогие выживающие, — rakstīja mums pārvaldnieks. — ущерб газовым котельным будет излечим и варенье".
Izdzīvot ar ievārījumu, protams, ir vieglāk un jautrāk, tomēr es atradu aģenti, kas labprāt atbild krieviski uz visiem maniem jautājumiem.
Arī ar iestādēm problēmu nav: visa mutvārdu saziņa notiek krieviski, bet dokumentus, protams, aizpildu latviski. Darbinieki nekad nav atteikušies izskaidrot dokumentu saturu. Reiz man vajadzēja lauzt nomas līgumu. "Rakstiet iesniegumu brīvā formā," — sacīja darbiniece. Manu zināšanu pietika tikai uzrakstīt "īres līgums kaput", ko atklāti pastāstīju darbiniecei. Viņa laipni uzrakstīja iesniegumu manā vietā.
Informāciju atrast izdodas bez grūtībām, jo interneta lapas tulkotas angļu un krievu valodās. Laikraksti un žurnāli, radio un televīzija — visa ir pietiekami.
Godīgi sakot, šī atmosfēra nemudina mācīties valodu. Tomēr motivācija ir: pirmkārt, mūs interesē mūsu jaunas valsts kultūra un tradīcijas. Otrkārt, pati valoda ir ļoti skaista, un mēs to mācāmies ar prieku. Treškārt, es jutos ļoti neērti, kad daži latvieši atzīstas, ka slikti runā krieviski.
Pagaidām visi mūsu draugi ir krievvalodīgie — tie, kas dzimuši Latvijā, vai tādi paši kā mēs – "atbraucēji". Mēs neizvēlamies draugus pēc nacionālā vai valodas principa. Mēs priecājamies par saitēm, kas mūs vieno ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem.
