Vladimirs Dorofejevs tikās ar Aleksandru Vešņakovu, lai aprunātos par kopīgo un atsķīrīgo krievu un latviešu rakstutā un par to, kas traucē latviešiem un krieviem saprast vienam otru.
- Jūs bieži ar lepnumu sakāt, ka jūs esat pomors, t.i., seno krievu ziemeļu iedzīvotājs. Ar ko pomori atšķiras no citiem krieviem?
— Nekad Krievzemes ziemeļos nav valdījusi Zelta orda, nekad tur nav bijis dzimtbūšanas. Ar to mēs atšķiramies no pārējiem krieviem un, šķiet, arī no latviešiem. Šeit arī ir ziemeļi, taču mēreni. 8 gadu laikā tikai divas reizes esmu redzējis, ka Rīgas jūras līcis būtu aizsalis. Manā dzimtenē Baltā jūra aizsalst vienmēr. Decembrī sastingst un tikai maijā atbrīvojas no ledus segas.
Jūra mīl stipros un nepiedod kļūdas
- Kā jums šķiet, vai esat iepazinis latviešu raksturu?
— Es neesmu novadpētnieks, bet gan diplomāts. Taču domāju, ka es saprotu jūsu politiķu lēmumu iemeslus. Manuprāt, saprotu arī emocijas, kas virza latviešu tautu. Atšķirība starp mūsu tautām nav tik liela.
- Ko tad jūs kopīgu saskatāt?
— Mēs pat ārēji izskatāmies līdzīgi, sevišķi pomori un latvieši. Manu meitu bieži uzskata par latvieti. Upe, kuras krastos es uzaugu, arī sauc par Dvinu, tikai Ziemeļu.
Zvejnieki ir drosmīgi, izturīgi cilvēki, tiem ir raksturīgs skarbums, bargums un rūdījums. Jūra mīl stipros un nepiedod kļūdas.
Kas ir atšķirīgs? Ziemas mums ir skarbas, un piejūras dzīves grūtības pie mums ir pieņemts pārvarēt kopā. Jums Latvijā katra viensēta cīnās pati par sevi.
Pat pēc tam, kad Latvijā, tāpat kā visā Padomju Savienībā, notika kolektivizācija, latvieši saglabāja tieksmi pēc nošķirtības. Nezinu, kāpēc tā notiek, varbūt siltāka klimatā dēļ, varbūt tā ir tautas īpašība.
- Vai Latvijā ir kaut kādas vērtības, kas jums pašam šķiet ļoti svarīgas?
— Latvija ir dziedoša zeme, tas ir pat jūsu himnā teikts, un man tas ļoti patīk. Manuprāt, jūsu dziesmu mīlestība ir unikāla, jūsu Dziesmu un deju svētki ir svarīgs kultūras notikums. Es labi atceros, kā Olga Golodeca, valdības priekšsēdētāja vietniece, atbraucot uz Latviju, bija pārsteigta ar šā pasākuma mērogiem, tradīciju dziļumu un masveidību.
Tā tiešām ir tautas kultūra, ko glābj un ciena paši iedzīvotāji. Mums noteikti ir ko mācīties no jums šajā ziņā. Olga Golodeca pēc vizītes Latvijā uzsāka koru kultūras attīstības kampaņu Krievijas reģionos. Tā nav tikai kultūra, tās ir "saites", par ko tagad pieņemts izteikties dažkārt ironiski. Tas ir tas, kas vieno dažādus cilvēkus. Tautas vienotība – tas ir lieliski!
- Vai jums šķiet, ka galvenais latviešiem ir dziedāšana un dejošana?
— Kultūras līmenī tas, protams, ir svarīgs elements, taču pastāv arī izdzīvošanas jautājums. Es nerunāju par IKP. Ir valstis, ar krietni augstāku vai zemāku IKP. Ja noraidīt visu lieko un atstāt dziļo, tad es redzu, ka latviešiem pats svarīgākais ir viņu valoda.
To es saprotu: maza tauta, demogrāfija nav teicama. Ja tendences saglabāsies, perspektīvā pastāv risks zaudēt valodu.
Lai nu kā, "ziema nāk". Gan es, gan mana valsts ar izpratni attiecamies pret latviešu tautas tieksmi izdzīvot, ļaut tautai pastāvēt. Tomēr viens "bet" ir. Mūsu saprašanās beidzas tur, kur sākas vardarbīga krievu asimilācija.
Par bailēm un piespiešanu
- Taču Krievija arī asimilējusi savas minoritātes.
Tāpat notiek arī ar asimilāciju Latvijā. Kamēr tas ir brīvprātīgi, viss ir kārtībā. Kad asimilācija kļūst par spiestu lietu, tas vairs nav dabiski un noved pie naida, nevis pie mīlestības. Paskaidrošu vienkāršāk: piemēram, rajonā, kur dzīvo jauktās krievu un latviešu ģimenes vai krievu ģimenes, ir divas skolas. Viena – krievu skola, otra – latviešu. Ja vecāki izlemj, "mēs dzīvojam Latvijā, lai mūsu bērni mācās latviešu skolā," – tas ir normāli. Bet, ja valdība nolemj, ka "ja bērni dzīvo Latvijā, lai mācās tikai latviešu skolās", un abas skolas kļūst par latviešu skolām — tas nav pareizi. Cilvēki, kurus piespiež kļūt par latviešiem, tik un tā nebūs latvieši.
- Kādi vēl ir traucēkļi Latvijas un Krievijas attiecībās?
— Sāksim ar to, ka šīs attiecības pastās. Vienkāršo cilvēku līmenī tās ir ļoti pozitīvas. Mēs esam kaimiņi! Var, protams, izlikties, ka tuvumā neviena nav, bet tā nav patiesība. Mums ir tirdzniecības, tūrisma sakari un tā tālāk. Piedodiet, ja atgādināšu acīmredzamo, taču Latvijai šie sakari ir vajadzīgi vairāk nekā Krievijai. Mēs neuztiepjam savus tūristus, kas Latvijā tērē vairāk nekā citi, neuztiepjam savu tirgu, kas var uzņemt visu Latvijā saražoto produkciju, pat to nepamanot, pat par cenām, kas būs augstākas nekā citur. Bet tām ir jābūt attiecībām "aiz mīlestības". Nevēlaties? Nevajag!
- Kas tad īsti traucē tirdzniecību un sadarbību?
- Vai nedomājat, ka šajā gadījumā Latvijā bailes bija racionālās? Lielais kaimiņš atņem mazā kaimiņa teritorijas gabalu – vai tas ir normāli?
— Jūsu jautājumi un jūsu valsts politika izriet no bailēm. Šīs bailes ir pilnīgi iracionālas. Tas ir saprotams, jo jums liekas "ai, mēs esam nākamie!" Bet jūs taču nedomājat darīt neko tādu, lai šī iespēja īstenotos pat teorētiski!
- Vai drīkstu nosaukt jums konkrētu piemēru: pieņemsim, ka tā nav Gruzija, bet Latvija, kas izvirza pretenzijas pilsētai, kurā minoritāte ieņem spēcīgu pozīciju. Piemēram, Rēzeknei, kur 60% iedzīvotāju ir krievi un kur jau otro reizi pašvaldību vēlēšanās uzvar "Saskaņa". Tāpēc Latvijas valdība, kas nav apmierināta ar vietējo mēriju, mēģina to nobīdīt pie malas.
— Manuprāt, jūs vispār neatceraties, kas notika Dienvidosetijā. Es atgādināšu: 2008. gada 8. augustā Gruzija piepeši uzbruka Chinvalai, izmantojot smago artilēriju un tankus. Simtiem bojāgājušo, sagrautas ēkas. Vai varat iedomāties, ka Latvijas valdība tā "atceltu" vietējo pašvaldību?
- Paldies Dievam, Latvijā tas nav iespējams!
— Tad kāpēc jūs salīdzināt? Es arī uzskatu, ka Latvijā tas nav iespējams. Jā, mēs neesam apmierināti ar Latvijas politiku mazākumtautību jautājumā un atbalstām starptautisko organizāciju rekomendācijas to risināšanai, tāpat kā nepilsonības problēmas risinājumā. Taču jūsu valdība negrasās ar tankiem iznīcināt savus līdzpilsoņus. Tieši tāpēc jūsu bailes no Krievijas ir iracionālās. Tas ir līdzīgas inteliģentas ģimenes bailēm no kaimiņa policista, kas neļāva citam kaimiņam nogalināt savu bērnu. Sak, ja jau policists ir uzvarējis, tad viņš ir vēl ļaunāks nekā nelietīgais kaimiņš.
Par žogu un par kaimiņiem
- Kas vispār Krievijai ir svarīgs Latvijā? Ar ko mēs jūs interesējam? Kas neļauj jums norobežoties un teikt: dzīvojiet kā gribat, tikai mūs neaiztieciet.
Piemēram, uz Ventspils brīvostu veda divas caurules. Viena ar naftu, otra – ar naftas produktiem. Latvijas puse negribēja vienoties ar mums naftas transporta jautājumos, un visu Krievijas naftu tagad saņem Krievijas ostas.
Mēs labi maksājām par tranzītum, taču nevēlamies uzmākties, ja jums tas nav vajadzīgs.
- Un kā ir ar gāzi?
- Bet vai mums nav kādu ģeogrāfisko priekšrocību? Piemēram, Rīga. Ilgus gadus tā bija lielākā neaizsalstošā osta Krievijas impērijā. Vai to vispār iespējams aizvietot?
— Redziet, XVIII gadsimtā par tādu ostu vajadzētu karot. XXI gadsimtā Krievija var uzcelt tādu ostu jebkurā sev ērtā vietā. Atcerieties Ustj-Lugu. Vēlreiz paskaidrošu: mums nav plānu samazināt tranzītu un tirdzniecību. Gluži otrādi, mēs uzstājāmies par savstarpēji izdevīgu tirdzniecības attiecību attīstību, ekonomisko sadarbību. Bet mēs nevaram to darīt bez jūsu atbalsta. Ja jūs uzskatāt, ka jūs neinteresē izdevīga tirdzniecība, kas papildina jūsu budžetu, mēs varam iztikt bez jums.
Turpinājums sekos…