RĪGA, 26. marts — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Valdība ir apstiprinājusi lēmumu par nacionālo interešu objekta statusa piešķiršanu aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centram "Mucenieki". Ciemata iedzīvotāji pārbijās, redzot jaunās ēkas plānu: elitārās nepabeigtās jaunbūves vietā parādīsies dzeloņstiepļu apjozts cietums.
Mucenieki ir neliels ciems Ropažu novadā. Šeit dzīvo tikai nedaudz vairāk kā 600 cilvēki.
Mūsdienu ciema vēsture sākusies bijušās padomju armijas karaspēka daļas pilsētiņas vietā. Deviņās dzīvojamās mājas, pāris kazarmas un noliktavas, kas pārbūvētas atbilstoši vajadzībām. viens veikals, trīs ražošanas firmas (divas no tām darbojas pārtikas ražošanas nozarē, viena – ražo rūpnieciskos traukus), bijušajā karaspēka daļas laukumā izveidojusies traktoru un celtniecības tehnikas noliktava.
Vienā no kazarmām izveidots pārvietoto ārzemnieku izmitināšanas centrs, kas šeit eksistē jau gandrīz 20 gadus. Trīs slēgtas ēkas. Divās zemās noliktavās plāno iekārtot klubu un siltumstaciju. Vēl ir arī nepabeigta elitāra jaunbūve no keramzīta un FIBO blokiem pašā ciema centrā. Tieši tā ir izraisījusi kaislību vētru.
Pilsēta ar deviņām mājām
Nepabeigto elitāro dzīvojamo māju gatavojas pārvērst par "aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru". Vietējie iedzīvotāji to dēvē par cietumu un vienbalsīgi protestē pret tā celtniecību. No sešiem simtiem Mucenieku iedzīvotāju (dažā labā skolā Rīgā skolēnu skaits ir četrreiz lielāks) 400, tātad gandrīz trīs ceturtdaļas ir parakstījušies pret jaunā centra būvniecību. Diskusija noslēdzās tikai 21. martā.
Tiesa, daudzi uzskata, ka diskusijas tika organizētas nevis ar mērķi uzklausīt iedzīvotāju viedokli, bet gan vienkārši nomierināt sabiedrību. Sabiedriskais viedoklis oficiāli ieguva konsultatīvu statusu.
Tas ir, viedoklis tiks uzklausīts, un projekts, iespējams, tiks mazliet grozīts, lai izdabātu iedzīvotājiem, taču tas arī ir viss. Būvdarbiem nepieciešamie līdzekļi ir piešķirti, un pat drosmīgākie optimisti vairs netic, ka diskusijas kaut ko mainīs.
"Mēs pirkām relatīvi lētus dzīvokļus nelielā zaļā pilsētiņā. Šeit visapkārt ir meži, netālu – ezers. Mežā ved asfaltēti celiņi, un rudenī to malās aug gan sēnes, gan ogas. Mēs izvēlējāmies klusu nostūrīti. Brauciens līdz Rīgas centram no šejiens pašvaldības busiņā aizņem apmēram stundu. Bet kas būs tagad? Mēs dzīvosim līdzās cietumam?" – vaicā Mucenieku iedzīvotāja Jeļena Pitova.
Viņasprāt nav nemaz tik jauka perspektīva – pa logiem skatīties uz dzeloņstieplēm un skaidrot bērniem, ko nogrēkojušies vīrieši, sievietes un bērni, ko šeit apsargās.
"Vairākus gadu desmitos dzīvojam kaimiņos ar pārvietotajām personām. Ko tagad atvedīs, nezinām. Varbūt teroristus? Varbūt kādus ārvalstu noziedzniekus? Ko mēs no viņiem varam sagaidīt?" — viņa raizējas.
Barbaru gaidās
No Austrumu barbaru ordām, tas ir, bēgļu pūļiem no Sīrijas un Eritrejas baidās ne tikai Mucenieku iedzīvotāji vien. Daudzi Latvijas iedzīvotāji jūt līdzi tiem, kas atrodas "tik bīstami tuvu" ārzemniekiem. Latvijā emocijas plosās jau vairākus mēnešus. Katrs jaunums par emigrantu izrīcību Eiropā rada jaunu šausmu un ksenofobijas vilni. Hipotētiskais kopējais ienaidnieks liek latviešiem un krieviem aizmirst kādreizējās pārestības un stāties plecu pie pleca pretī "ienaidniekam".
Taču Mucenieki atrodas Pierīgā – stundas brauciena attālumā pašvaldības autobusā. Jau 18 gadus no vietas legalizētie un dokumentus saņēmušie ārvalstnieki mierīgi (un nemanāmi) braukā ar autobusu līdz Rīgai un atpakaļ.
Pēc publikācijām presē šķiet, ka brauciens uz Muceniekiem dāvās jaunus pamācošus stāstus par "bēgļu" zvērībām.
Taču lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju mierīgi stāsta, ka "šie", tas ir, bēgļi ir parasti cilvēki. Patvēruma meklētāji ciematā dzīvo no pusgada līdz pusotram gadam – kamēr tiks saņemti dokumenti, kas nepieciešami, lai sameklētu mājokli un darbu. Vietējie iedzīvotāji atcerējās, ka 18 gadu laikā noticis tikai viens konflikts, un tajā bijuši iesaistīti labi pazīstami gruzīni.
Tas noticis jau pirms pieciem gadiem, 2011. gadā. Aptuveni pusotrs desmits gruzīnu tika aizturēti par nelegālas robežas šķērsošanas mēģinājumu. Tā kā visiem bija dokumenti, un viņi lūdza patvērumu Latvijā, viņi tika nogādāti Muceniekos.
Šeit vairāki viesi mēdza iedzert un uzmākties meitenēm. Viens no viņiem iekāpa kādas dāmas personīgajā automāšīnā "un gandrīz norāva viņai drēbes". Beigu beigās viņi sakāvās ar vietējiem, ieradās policija, kas izšķīra kaušļus un savāca piekautos gruzīnus. Drīz vien viņi tika deportēti, un konflikts bija izsmelts.
Jāpiebilst, ka Rīgā dzīvo neliela, taču ļoti inteliģenta gruzīnu diaspora: mākslinieki, literāti un biznesmeņi. Viņi kautri paskaidroja, ka "nevajag pēc dažiem huligāniem spriest par tautu".
"Visbiežākie klienti šeit ir vjetnamieši, taču viņi ir vispieklājīgākie. Ierodas stadionā, satupstas rindiņā pie sienas saulītē un smaida. Nekad no viņiem nevienu rupju vārdu nedzirdēsi, nepieklājīgu skatienu neredzesi. Arī citi visbiežāk uzvedas pieklājīgi. Piedāvā vietu transportā, nedzer, nesagādā problēmas. No viņiem var baidīties tikai tie, kas ne reizi nav acīs redzējuši. Atbrauciet, paskatieties! Tādi paši cilvēki kā mēs," – stāsta Valentīna Ņeļidova, kura ciemā dzīvo jau ilgus gadus.
Kurš kuru asimilēs?
Jāsaka gan, vietējos iedzīvotājus biedē nevis fakts, ka pie viņiem tiks izmitināti ārvalstnieki, bet gan viņu izmitināšanas veids un pārvietoto personu skaits.
"Pagaidām centrā uzturas aptuveni 40 personas, un ciema iedzīvotāju skaits ir 15 reizes lielāks. Pavisam cita lieta būs, ja pārvietoto personu skaits centrā ievērojami pieaugs. Kamēr esam vairākumā, mēs varēsim saglabāt ciemā ierasto kārtību. Bet kā to panākt, ja būsim mazākumā?" – vaicāja Normunds Vagalis, vietējais iedzīvotājs, kurš aktīvi protestē pret "cietumu".
Līdz šim bēgļu problēma Latvijā nebija īpaši aktuāla. To galvenā plūsma nāca pāri austrumu robežām, kas nebija pietiekami iekārtota, taču nebija arī īpaši populāra bēgļu vidū, kas cauri Krievijai devās uz Rietumeiropu. Pēc konflikta sākuma Ukrainā bēgļi, kas līdz šim devās tranzītā cauri Ukrainai, sāka meklēt jaunus ceļus, un daļa no viņiem nepārtrauktā straumītē plūst pāri Latvijas robežai.
Latvija uzlabo robežkontroli, taču valsts nevar sūtīt atpakaļ uz Krieviju ārzemniekus, ja tehnisku iemeslu dēļ nav iespējams pierādīt, ka viņi šķērsojuši Krievijas robežu. Robežsargi stāsta, ka pagājušajā gadā aizturēti aptuveni 500 nelegālie imigranti. Lielākā daļa no viņiem – pierobežas zonā. Vairāk nekā trīs simti lūguši patvērumu Latvijā. Pērn no Latvijas izraidīti 427 ārvalstnieki.
Ja aizturētajam ārzemniekam ir dokumenti, un viņa personības identifikācija nerada grūtības, viņš nokļūst Muceniekos, kur atļauta brīva pārvietošanās. Ja bēgļa personību dokumentāli apliecināt nav iespējams, viņš nonāk ārzemnieku aizturēšanas centrā, kur brīvi pārvietoties nav iespējams. Latvijā šāds centrs izveidots Daugavpils cietumā, taču tas tagad ir pārpildīts, un ārzemnieki tiek nogādāti citos cietumos.
Valsts vajadzību dēļ ekoloģisks ciemats pārvēršas par dzīvojamo vietu cietuma rajonā.
Psiholoģe Aļona Jakuba uzskata, ka šādas pārvērtības neizbegami negatīvi ietekmēs jauno paaudzi. Bērni rotaļās izmanto to, ko redz. Ja viņi pagalmā redzēs, ka baltie cilvēki tur nebrīvē tumšādainus vai melnādainus cilvēkus, šī ne īpaši tolerantā situācija atainosies arī bērnu rotaļās.
