RĪGA, 17. marts — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Katru gadu pie Latvijas valsts galvenā simbola — Brīvības pieminekļa — notiek cirks ar sporta elementiem. "Piedalās" četras komandas: policisti (zaļās vestes), žurnālisti (oranžās vestes), skatītāji (kurus nelaiž aiz policijas nožogojuma) un gājiena dalībnieki no dažām Latvijas nacionālistu partijām.
Sacensības "Krāsainās vestes"
Katru gadu skatītāju skaits samazinās. Leģionāru piemiņas pasākumu dalībnieku ziņā nevar ne salīdzināt ar 9. maija svētkiem pie Uzvaras pieminekļa. 16. marta pasākumi parasti pulcē 900-1000 cilvēkus. Pasākuma kulminācija – pusstundu ilgs lēns gājiens līdz monumentam. Ātrāk nesanāk, jo 19 vēl dzīvie leģiona zaldāti (viņiem jau ir vairāk nekā 90 gadi) pārvietojas gliemeža gaitā. Šo pusstundu skvērs ir piepildīts gandrīz uz pusi.
Salīdzinājumam — 9. maijā pulcējas gandrīz 300 tūkstoši cilvēku – 300 reizes vairāk. Pārpildīts ir gan parks, gan tā pieejas.
Divas komandas ar lielāko "dalībnieku" skaitu, kas atnāk uz pasākumu agrāk par visiem, un aiziet "no laukuma" pēdējie, veido policisti un žurnālisti. Oranžas vestes ir spilgtākas, taču policisti ir vairākumā. Lielos pūļos pa trīsdesmit cilvēkiem viņi dežurē visnegaidītākajās vietās: pie respektablas viesnīcas, pie populāras pelmeņu ēstuves, pie necilas mājas, ko ar blakus kvartālu savieno caurstaigājams pagalms.
Vairāki kinologi ar suņiem iet garām klātesošajiem. Suņi ir apmācīti meklēt narkotikas. Jebkuram narkomānam ir jābaidās no tāda policistu pūļa – tādu Latvijā vairs nekur nesatiksi.
Aptuveni uz pusstundu uzvaru izcīna gājiena dalībnieku komanda. Ne visi noliek ziedus, daži šovu noskatās no malas. Interesanti: piecas minūtes pirms gājiena pie pieminekļa pulcējas apmēram divi simti skatītāju, bet ziedu uzlikšanas laikā – uz pusstundu – viņu skaits krietni vien pieaug.
Manuprāt, šis fakts liecina, kāds ir šī datuma atbalsts vienkāršo cilvēku vidū. Pēc pulksten 10.30 pie pieminekļa sapulcējās jau aptuveni divi vai trīs simti skatītāju. Ņemot vērā, ka Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju, cilvēku skaits, kas uzskata 16. martu par nacionālā lepnuma dienu, nav īpaši liels.
Klusais protests
"No Waffen SS zvērībām Latvijā gājuši bojā simtiem tūkstošu cilvēku, — teica Josifs Korens, viens no antifašistu akcijas organizatoriem. — Ja nu piemiņas diena ir vajadzīga, tad būtu jāgodina nevis bendes, bet gan Latvijas iedzīvotāji, ko nogalinājuši šie karavīri."
"Mēs lasām Latvijas geto bojāgājušo bērnu vārdus — aptuveni 16 tūkstoši. 40. gados tika iznīcināti 72 tūkstoši Latvijas ebreju un 20 tūkstoši no citām vietām atvesto ebreju. Latvija Otrā pasaules kara laikā zaudēja 400 000 cilvēkus," – viņš piebilda.
Trešā daļa pasākuma dalībnieku Bastejkalnā bija antifašisti no Vācijas. Ne visiem izdevās atbraukt no vienas ES valsts uz otru. Lielākā daļa grupas tika aizturēta Frankfurtes lidostā, pārējie tika izsūtīti’ no valsts jau Rīgas lidostā ar pieklājīgu paskaidrojumu, ka šie ES pilsoņi "apdraud Latvijas valstiskumu un drošību."
Pēdējā pārbaude notika viesnīcā pusastoņos no rīta. Tika pierakstīti visu antifašistu pases dati. Tos, kuri bija atbraukuši uz Rīgu pirms diviem gadiem, šogad aizturēja Rīgas lidostā. No vairākiem desmitiem antifašistu tikai 9 cilvēki tika līdz pasākumam.
"Saprotu, ka visdrīzāk nākamgad man — vācietei iebraukšana Rīgā būs aizliegta, — skumji konstatē skolotāja-pensionāre Brigita Renkle. — Taisnību sakot, man tā ir īsta eksotika. Pie mums Vācijā neviens neuzskata, ka antifašisti varētu apdraudēt valstiskumu. Pie mums Hitlera karavīrus neslavē."
"Es īsti nesaprotu, kas notiek tā gājiena dalībnieku galvās. Vai viņu valsts nav cietusi no Hitlera rokas? Kāpēc viņi slavē nacistu zaldātus?"— viņa ir neizpratnē.
Pārējie klauni
Neiztika arī bez antisemītiem un citiem klauniem. Viens no tiem ieradās pie pieminekļa apmēram 8.00 no rīta, turēdams plakātu ar analfabētiski-šizofrēnisku saturu, vicinot dīvainu sarkanzilimelnbaltu karogu. Izrādījās, ka cilvēks ir ieradies ar Palestīnas karogu un karstu vēlmi nepieļaut pie pieminekļa "izraēliešu provokācijas".
Gājiena otrā pusē gandrīz izcēlās konflikts starp britu žurnālistu Greiemu Filipsu un Jaroslavu Soloduhu – ukraiņu nacionālistu, kurš bija ieradies "atbalstīt ieroču brāļus" un norādīja, ka Latvijai ir jāatbrīvojas no krievu okupantiem un "jāizvēdina smadzenes" visiem cilvēkiem no jauktajām ģimenēm.
Savus "brāļus" Soloduha atbalstīja ar bataljona "Azova" karogu rokās, tomēr sapratni nesagaidīja. Piemēram, Saeimas deputāts un Nacionālās apvienības loceklis Imants Parādnieks Jaroslavu un viņa sabiedrotos palūdza neiet kopā ar kolonnu, un norādīja uz viņu policijai, lai nostiprinātu efektu. Policija operatīvi aizturēja Soloduhu, atņēma viņam pasi uz divdesmit minūtēm un neļāva pievienoties kolonnai.
Pēc oficiālā gājiena beigām ukraiņu un latviešu nacionālradikāļi devās pie pieminekļa atsevišķā grupā aptuveni trīsdesmit cilvēku sastāvā. Ukraiņu nacionālistu vidē īpaši populārs ir latviešu radikālis Igors Šiškins, kas savulaik sēdēja cietumā par mēģinājumu uzspridzināt Uzvaras pieminekļi.
Šajā grupā bija arī latviešu antiglobālisti. Viens no viņiem, Andris Orols paskaidroja Sputnik, ka viņi izvēlējušies šo dienu par "divu totalitāro režīmu upuru piemiņas datumu un ka tā vislabāk demonstrē, kā lielas tautas rīkojas ar mazām valstīm."
Nacionālajai apvienībai antiglobālistu klātbūtne nepatika. Tas ir saprotams – mūsdienu Latvija ir ES dalībvalsts un saņem finansējumu, no kura negribētu atteikties pat Saeimā ievēlētie nacionālisti.
Lai cik smieklīgi un nožēlojami tas neizskatītos no malas, nedrīkst nenovērtēt nacionālisma garu, kas šajās dienās pastāv valstī – daudzi leģionārus uzskata par upuriem nevis noziedzniekiem. Ar katru gadu pieaug jauniešu skaits to vidū, kas noliek ziedus par godu leģionāriem. Pieaug arī skatītāju skaits.
Par šī datuma niansi kļūs patriotisma stunda, kas noris pie galvenā valsts pieminekļa – kādas prestižas skolas audzēkņiem stāstīs par "Latvijas īstenajiem patriotiem — leģionāriem". Bail pat iedomāties, ka šajā stundā varētu piedalīties arī mans bērns.
