RĪGA, 16. marts — Sputnik Vladimirs Dorofejevs. Klāt ir datums, kad ziņas par mūsu valsti atkal parādās daudzos ārvalstu televīzijas ekrānos. Mūs redz Vācijā un Francijā, taču visvairāk, protams, Krievijā.
Uz ekrāniem antifašisti izsvilpj cilvēkus, kuri godina vācu okupācijas armijas karavīrus. Leģionāru atbalstītāji atkal apgalvo "viņi cīnījās par savu dzimteni!", bet antifašisti attrauc, ka "par savu dzimteni karo savā zemē, nevis iekarotajās kaimiņu zemēs."
Atkal vēsturnieki no abām pusēm bārstās ar faktiem un detaļām, pierāda savu viedokli, un valstī strauji pieaug infarktu skaits. Apmēram pēc mēneša šīs "aklā un kurlā" sarunas izsīks, lai atsāktos tieši pēc gada.
Tomēr 16. martā mierīgi sadzīvot nesanāk. Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam tik jūtīgi šajā jautājumā, ka ignorējam tēmu pat sadzīvē un sarunās ar frizieri, santehniķi vai taksistu.
Kāpēc? Mēs visi zinām, ka 16. martā kaujas laukā devās abas latviešu leģiona divīzijas. Leģionāri kļuva par lielgabalu gaļu, un daudzi kara beigas nepiedzīvoja. Tas notika Krievijā, Pleskavas apgabalā pie Veļikaja upes.
Uz jautājumu "Kas viņi bija: okupanti vai dzimtenes aizstāvji agresora zemē? Varbūt kara upuri?” — Latvijas iedzīvotāji atbild dažādi, taču katrs piebilst "protams", "dabiski", "viennozīmīgi". Taču nekā viennozīmīga te nav.
Man, krievu tautības rīdziniekam — šī ir kaunpilna diena. Šajā dienā manas dzimtenes iedzīvotāji slavē fašistiskās armijas kareivjus, kas okupēja Latviju un manu senču dzimteni – Krieviju.
Man kauns par to, ka starp 49 policijas bataljoniem (bendes, Latvijas leģiona Waffen SS kodols) bija septiņi krievu bataljoni. Tā nu ir iznācis, ka krievi ar latviešiem vienmēr ir bijuši kopā, pat tad, kad cīnījās dažādās pusēs Bermonta armijas, sarkano strēlnieku vienībās un fašistiskā leģionā rindās.
Man kauns, ka televīzijas kameras "izrauj" no pūļa tos vācu leģionāru atbalstītājus, kuri tieši kamerā paziņo, ka "krievi ir zagļu un slepkavu nācija", nes plakātus "Okupanti, ārā no Latvijas", un atļaujas dažādus antisemītiskus izlēcienus.
Man kauns, ka leģionāru godinātāju pūlī redzu savus paziņas, kaimiņus un reizēm arī kolēģus, kuri atnākuši nevis strādāt, bet pildīt savu pilsonisko pienākumu.
Ne vienu reizi vien esam apsprieduši šo tēmu ar paziņām, kam ir cits viedoklis. Tādas sarunas atstāj rūgtumu. Piemēram, mans vasarnīcas kaimiņš. Neatkarīgās Latvijas laikos viņa vectēvs bija aizsargs, palīdzēja policijai un robežsargiem. Darba laikā bija kalējs, bet brīvajā laikā kalpoja valstij. Spriežot pēc mazdēla vārdiem — patriots un aktīvists.
1940. gadā, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tika konstatēts aizsargu organizācijas fašistiskais raksturs, un tā tika izformēta. Priekšnieki un viņu tuvinieki tika izsūtīti uz Sibīriju. Vairums aizsargu devās mežos – kļuva par partizāniem.
1941. gadā viņi palīdzēja nacistiem iekarot padomju Latviju. Īpašā policijas bataljona sastāvā viņi sāka iznīcināt ebrejus, čigānus, komunistus un homoseksuālistus. 1943. gadā vienība izveidoja Waffen SS leģiona kodolu.
1944. gadā mana kaimiņa vectēvs gāja bojā Krievijas teritorijā. Kad padomju vara atgriezās, daži ģimenes locekļi tika represēti. Mans kaimiņš, atcerēdamies vectēvu, dažreiz raud. Uzskata viņu par varoņi-atbrīvotāju. Uz jautājumu, ko darīja "atbrīvotājs" pie Ļeņingradas, atjautā, ko mans vectēvs-atbrīvotājs darījis Berlīnē.
Uz jautājumu par to, vai viņš uzskata civiliedzīvotāju (ebreju un čigānu) slepkavošanu par noziegumu, kaimiņš stāsta par noziedzības līmeni čigānu vidū un ebreju "kaitniecisko darbību", un par to, ka viņa vectēvs nevienu nav nogalinājis, lai gan dažu labu vajadzēja nošaut. Nav iespējams to klausīties.
Mēs nekad nevaram vienoties par Otro pasaules karu. Abi uzskatam viens otru par "labu cilvēku, tomēr…" Mums aizliegtās tēmas ir kļuvušas par mierīgas sadzīvošanas ķīlu.
Mans kaimiņš, ar kuru kopā ziemā tīrām sniegu stāvvietā, uzskata savu vectēvu par upuri. Lielākā daļa leģionāru tika iesaukti piespiedu kārtā. 1943. gadā par atteikšanos sūtīja uz koncentrācijas nometni, 1944. gadā — nošāva.
Viens no kaimiņa vectēva brāļiem brīvprātīgi pievienojās Sarkanajai armijai, pārējos divus iesauca leģionā. Mājās neatgriezās neviens. Sarkanajā armijā bija divi iesaukumi 1940. un 1941. gadā, lielākā daļa cilvēku iestājās brīvprātīgi, kopumā – aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. "Brīvprātīgajā" Waffen SS leģionā tika iesaukti 115 tūkstoši cilvēku, no tiem 80-85% piespiedu kārtā.
Kaimiņš katru gadu apmeklē šo, manuprāt, kaunpilno gājienu un uzskata Latviju par divu režīmu upuri. Viņam ļoti patīk runāt par okupācijas laikiem, taču klausīties to nav iespējams. Manās acīs padomju Latvija — tā ir attīstīta rūpniecība, bezmaksas medicīna un izglītība, milzīgas iespējas latviešiem. Viņam tā ir senču kapavietas. Tas arī viss.
Katram antifašistam, kas atnācis izsvilpt gājienu, arī ir savi iemesli.
Dažiem šajā karā gājuši bojā radinieki, pat tā paša policijas palīgbataljona kareivju nogalināti. Čigāni, ebreji, komunisti. Citi, padomju kareivju bērni un mazbērni, nespēj mierīgi noskatīties, kā slavē hitleriskās Vācijas karavīrus.
Daudziem ir savas ģimenes stāsti, ko nav iespējams klausīties bez asarām – Hitlera slepkavu zvērības bija neiedomājamās.
Kāda varētu būt hitlerisko slepkavu un leģionāru proporcija? Teiksim, 15% (policaju skaits leģionā). Līdzīgs ir arī antisemītisko un rusofobu lozungu kliedzēju un ekstrēmistisko plakātu nesēju samērs.
Sešpadsmitais marts ir ļoti sāpīgs datums, kas liek sašķelties mūsu valstij.
Pati skumjākā ir nacionālā sašķelšanās. Šajā dienā daudz kas tiek teikts gan par "okupantiem", gan par "fašistiem". Šodien es nerunāšu ar kaimiņiem un neiešu pie friziera. Ja arī paskatīšos ziņas, tad tikai ar riebumu un profesionāli.
Jums šķiet, ka esmu strauss? Iespējams. Kādu alternatīvu jūs iesakāt? Strīdēties ar kaimiņiem? Varbūt šķirties tāpēc, ka esi apprecējis ideoloģisko pretinieku pēcnācēju? Karā cietušas valsts brūces dzīst ilgi. Aizvainojums var pāriet no paaudzes paaudzē. Taču ir jādzīvo. Ja iespējams, draudzīgi.
