RĪGA, 13. marts — Sputnik, Viktors Petrovskis. Filmā "Aste luncina suni " Roberta De Niro un Dastina Hofmana varoņi nolemj "izdomāt" karu, lai novērstu uzmanību no seksuālā skandāla, kurā iesaistīts ASV prezidents. Patiesībā kara nebija, taču televīzijā ik dienas bija redzamas reportāžas no izdomātās karadarbības zonas. Auditorija uzķērās uz makšķeres, un prezidents tika sekmīgi ievēlēts vēlreiz.
Aste, suns un maģija
Patiešām, ir ļoti vienkārši noticēt tam, ko rāda televizorā. Tā ir televīzijas maģija – mēs idealizējam televizorā redzamo un cilvēkus ekrānā apveltām ar īpašu raksturu un iespējām. Mēs ļaujam tiem stāstīt visu, ko tie vēlas.
Pat tad, ja tās ir pilnīgas muļķības, daudzi tik un tā tās uzklausa un pēc tam sarunā argumentē: "To taču rādīja pa televizoru!"
Raidījuma vadītājs var stāstīt tādus pašus niekus, ko pieminējis kaimiņš, taču viņa vārdi šķitīs daudz nozīmīgāki. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir tur, bet jūs – šeit. Tā ir psiholoģija. Politiķi ir precīzi apguvuši, ka mediji spēj leģitimizēt jebkādas muļķības, atliek tikai piešķirt tām infomatīvo vērtību un dāvāt auditorijai iespēju tās kārtīgi iegaumēt.
Tu esi… Tas ir galvenais
Latvijā man ir nācis sastapties ar cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši Krievijā, taču uzskata, ka valsts ir līdzīga "Gredzenu pavēlniekā" aprakstītajai Mordorai. Viņiem šķiet, ka Krievijā visi staigā ar automātiem plecā un vasarnīcas suņu vietā sargā lāči.
Taču arī Krievijā nereti skan runas par pūstošajiem Rietumiem, kur varu sagrābuši homoseksuālisti, kas cenšas visiem uzspiest "trešā dzimuma" vienlīdzību.
Mediji uztur visus šos stereotipus. Ja tev no dienas dienā stāsta par baismīgo Krieviju vai izvirtušajiem Rietumiem, galu galā noticēsi. Zinātnieki ne vienu reizi vien ir eksperimentējuši ar kolektīvo domāšanu. Testu rezultāti apliecina, cik viegli cilvēks pakļaujas uzspiestajam viedoklim.
Ļoti daiļrunīgi ir, piemēram, Solomona Aša eksperimenti: to gaitā cilvēku grupām bija jāsalīdzina dažāda garuma līnijas un jānosaka, kuras no tām ir vienādas. Pie tam eksperimentam grupā tika pakļauts tikai viens cilvēks, visi pārējie veidoja "atbalsta grupu", kas deva nepareizo atbildi. Rezultātā tikai ceturtā daļa testējamo demonstrēja neatkarīgu viedokli un pareizi atbildēja uz jautājumu.
Draudi no Krievijas puses ir kļuvuši par ērtu instrumentu Latvijas politiķu rokās, savukārt apdraudējumu no rietumvalstu puses sekmīgi izmanto politiķi Krievijā. Pārfrāzēsim slaveno Voltēra teicienu – ja šīs puses neeksistētu, tās vajadzētu izdomāt. Jau divus gadu desmitus Kremļa un Vašingtonas "rokas" palīdz turēties uz ūdens vesam politisko darboņu bataljonam abās pusēs.
Informatīvo karu var vainot pat par problēmām veselības aprūpes, izglītības un demogrāfijas jomās. Kad situācija kādā nozarē sasniedz kritisko līmeni, politiķi velk ārā no piedurknes drošu trumpi un atgādina par draudiem no Krievijas/Amerikas puses. Darbojas ideāli.
Vienkāršas tēzes
Pazīstu Latvijas iedzīvotājus, ko nopietni biedē uzbrukums no austrumu puses. "Uz kurieni bēgt? Kur slēpties? Man taču pat pagraba nav," – krīt panikā mana paziņa. Viņas bailes ik brīdi rod pamatojumu – internetā, televīzijā, ziņās.
Piemēram, parādījās ziņas par rindām, kas gada sākumā veidojās Latvijas medicīnas iestādēs valsts apmaksāto medicīnisko pakalpojumu kvotu nepietiekama apjoma rezultātā. Ziņu topā tās noturējās tikai pusotru dienu. Kadri, kuros bija redzami pie ārstu kabinetiem raudošie cienījama gadagājuma cilvēki, bija efektīgi, taču ātri pazuda Latvijas iedzīvotājiem ierastajā "krievu draudu" tēmā.
"Jūs zināt, ka mūsu valstī prioritāte tiek piešķirta aizsardzībai. Šajā nozarē finansējums ir kardināli jāpalielina. Kera kungs (Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības līderis Valdis Keris – aut. piez.) ir norādījis, ka mūsu valsts drīz vien atgādinās labi apsargātu kapsētu. Man šķiet, ka aizsardzībai atvēlētā finansējuma palielināšana neglābs valsti no potenciālā agresora – slimībām," – situāciju komentēja Saeimas deputāts Vitālijs Orlovs ("Saskaņa").
Taču uz iekšējo draudu rēķina reitingu nepacelsi. Šīs problēmas neizdosies piedēvēt baismīgajam ārzemju ienaidniekam. Tās jārisina pašiem, tepat uz vietas. Turklāt lielākajai daļai elektorāta tās šķiet pārāk sarežģītas, jo tās nav iespējams izskatīt ierastajā plaknē "savējais-svešais".
Mans paziņa 80. gadu vidū piedalījās karā Afganistānā. Tagad viņš ir invalīds, taču nenožēlo, ka pabijis karadarbības zonā. "Tur bija vienkārši. Viss bija skaidrs: šeit ir savējie, tur – viņi. Šeit – draugi, tur – ienaidnieks. Es zināju, kas man jādara. Civilajā dzīvē nav tik viegli saprast, kas ir kas," – viņš stāstīja.
"Brīvība ir verdzība, karš ir miers," – rakstīja Orvels. Man šķiet, tam piekrīt daudzi.
"Sabrukums ir nevis tualetes podos, bet galvās," – rakstīja Mihails Bulkgakovs. Par informatīvo karu varam teikt to pašu. Jā, to izraisījuši politiķi, taču mēs – sabiedrība – esam to kārojuši. Televizors vienkārši parādīja, ka process ir sācies. Mēs labprātīgi rokam ierakumus paši savās galvās. Rētas saglabāsies uz visiem laikiem.
