- Kiril, jūs droši vien uzmanīgi sekojat tam, kas notiek filmu industrijā pēcpadomju valstīs. Sakiet, kādas filmas ir populārākās – mākslas vai dokumentālais kino? Kādi žanri ir pieprasītākie? Varbūt varat nosaukt pēc jūsu domām interesantākos kinorežisorus?
— Situācija atšķiras dažādās valstīs un reģionos. Parasti kā piemēru minu Uzbekistānu un Kazahstānu. Uzbekistānā ir attīstīta maza budžeta komēdiju ražošana. Šīs filmas vietējo iedzīvotāju vidū ir populāras, taču ārpus valsts robežām uzbeku kino praktiski nav pazīstams.
Kazahstānā ir gluži otrādi — filmu ražošana vietējai auditorijai nav attīstīta, un vietējās filmas valstī nav populāras. Toties Kazahstānā notiek starptautiskais festivāls "Eirāzija" un kazahu kino rada lielu interesi arī starptautiskajos kinofestivālos citās pasaules valstīs.
Pēspadomju teritorijā ir valstis, kas strādā Eiropas apstākļos un filmas tiek uzņemtas kopražojumā ar citām valstīm. Piemēram, Lietuvā pašmāju filmas faktiski netiek uzņemtas, taču ir filmas, ko finansē ne tikai Lietuva, bet arī Krievija un Vācija. Piemēram, tā filmē Šarūnas Bartas.
Starptautiskā sadarbība ļauj šīm nacionālajām kinostudijām zināmā mērā izdzīvot un turpināt darbu.
Īpašs gadījums ir Gruzija. Gruzijas kinematogrāfisti strādā visā pasaulē, taču ekonomisku un politisku iemeslu dēļ Gruzijas kinematogrāfija atrodas ļoti sarežģītā situācijā.
Katrā republikā ir savi pazīstami režisori. Armēnijā — Arutjuns Hačatrjans, kas filmē gan dokumentālas, gan aktieru filmas, Lietuvā – Šarūnas Bartas, Krievijā aktīvi strādā Aleksandrs Sokurovs, Ņikita Mihalkovs, Aleksejs Germans-jaunākais un Fjodors Bondarčuks.
Taču kases filmas parasti tiek uzņemtas tikai valstīs ar lielu auditoriju. Masveida filmas pašlaik tiek uzņemtas tikai Krievijā, taču arī citās pēcpadomju valstīs ir uzsākti līdzīgi mēģinājumi. Piemēram, Sergejs Bodrovs uzņēma filmu "Mongolis". Tas ir Kazahstānas un Krievijas kopražojums. Savulaik filma tika nominēta pat "Oskaram". Kazahstāna uzņēma arī kinolenti "Klejotājs", kurā tika ieguldīti ievērojami līdzekļi.
Kino industrija nav gājusi bojā arī Azerbaidžānā – šajā jomā pamazām attīstās sadarbība ar Turciju. Atsevišķas filmas, pārsvarā festivālu filmas, tiek filmētas Kirgizstānā. Sen nekas nav dzirdams par Tadžikistānas kino, taču domāju, ka valsts veido sakarus ar Irānu, ņemot vērā valodas un kultūras līdzību. Piemēram, Tadžikistānā vairākas kinolentes ir uzņēmis irāņu režisors Mosens Makmalbafs, tātad arī šeit norit starptautiska sadarbība.
Vārdu sakot, pastāv divas tendences: festivālu kino un kino iekšējai auditorijai. Tās attīstās pēcpadomju valstīs, taču ar atšķirīgiem panākumiem.
Pagaidām salīdzinoši liela kino industrija ir saglabājusies tikai Krievijā: vietējās filmas kinoteātros intensīvi konkurē ar Holivudas mākslas filmām, tiek filmēti atsevišķi superhiti, katru gadu klajā nāk vairāk vai mazāk veiksmīgas komercfilmas un aptuveni desmit starptautiskajās kinofestivālos atzītas filmas.
— No vecajiem festivāliem noteikti gribētu minēt "Eirāziju" Kazahstānā, iekšējo Nacionālo filmu festivālu "Kinotavrs" Krievijā, Maskavas starptautisko kinofestivālu un festivālu "Vēstule cilvēkam" Sanktpēterburgā, kas pēdējā laikā sekmīgi attīstās.
Kopumā festivālu kustība ir dzīva, sarežģītāks ir filmu izplatīšanas darbs. Tiesa, zināmā mērā šī problēma tiek risināta, izplatot filmas internetā. Neskatoties uz bezjēdzīgām pūlēm apturēt, piemēram, Rutracker darbību, cilvēki ielādē filmas internetā. Kino apmeklētāju skaits arvien palielinās, aug filmu ieņēmumi, taču ievērojami lēnāk nekā pirms dažiem gadiem.
- Mums ir pietiekami labi pazīstamas bijušo padomju republiku nacionālās kultūras, arī kino. Mūsdienu jauniešiem, šķiet, tādu zināšanu nav, neskatoties uz globalizāciju, internetu un informācijas pieejamību. Kā jums šķiet, vai kinofestivāli tuvākajās ārzemēs var palīdzēt mums vienam otru labāk iepazīt?
— Protams. Šie kinofestivāli lielākoties balstās uz nacionālajām kultūrām, taču vienlaikus iepazīstina skatītājus un jauniešus ar pasaules festivālu kino, ar filmām, kas netiek izplatītas kinoteātros. Arī tas ir ļoti svarīgi. Viss atkarīgs no tā, kas stāv aiz festivāliem un kādam nolūkam tie tiek organizēti. Jebkurā gadījumā festivāli ir ļoti noderīgi.
— Jo sarežģītāka politiskā situācija, jo lielāka ir kultūras loma. Pats bezjēdzīgākais ir mēģināt nobremzēt, pārtraukt kultūras sakarus, kā tas diemžēl notiek Ukrainā. To, kas šajā jomā pašlaik notiek Ukrainā, es vērtēju negatīvi, tāpat kā jebkuru aizliegumu. Šāda rīcība ir muļķīga un tuvredzīga, jo aizliegtās filmas cilvēki var noskatīties internetā. Šai politikai nav nekādu rezultātu.
- Vai Eirāzijas ekonomiskā savienība nodrošina priekšrocības un īpašas iespējas kinematogrāfistu sadarbības jomā?
— Protams. Pirmkārt, tās ir no padomju laikiem mantotās tradīcijas, otrkārt, jaunas attiecības, kas veidojas jaunās paaudzes pārstāvju vidū. Ir kinematogrāfistu biedrība, ir kopējas intereses, taču rodas arī konfliktsituācijas, kas skar ne tikai attiecības starp valstīm.
Piemēram, Krievijas Kinematogrāfistu savienībā attiecībās starp kritiķiem un kinematogrāfistiem ir tikpat lielas problēmas kā bijušās Padomju Savienības valstīs.
- Un tagad mazliet novērsīsimies no tēmas. Savu viedokli par "Cilvēku, kurš izdzīvoja", manuprāt, jau izteikuši visi, taču jūsējais ir īpaši interesants. Kā jums patīk filma? Vai tā ir attaisnojusi cerības?
— Man filma šķiet ļoti interesanta. Nezinu, vai tā iegūs Oskaru par labāko filmu, taču es ceru, ka Leonardo di Kaprio beidzot saņems statueti par labāko lomu! (smejas)
