Slavenais režisors, Latvijas Nacionālās operas vadītājs Andrejs Žagars intervijā Vadimam Koroļovam stāstīja par sapņiem un nākotnes plāniem.
Talantu meklējumos
— Janvārī Krievijas televīzijas kanāla "Kultūra" ēterā startēja projekta "Lielais balets" otrā sezona. Kā gadījās, ka par tā vadītājiem kļuva divi latvieši – Ilze Liepa un jūs?
— Televīzijas formātā vienmēr nepieciešami atbilstoša tipa raidījuma vadītāji. Kad es, režisors būdams, no trim pāriem izvēlos vienu, es pievēršu uzmanību tam, kurš no tiem labāk izskatās kopā, vai viņu starpā ir saikne. Droši vien televīzijas kanāla vadība saskatīja mūsos tādu pāri.
Uz šo projektu skatījos kā bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, bet Ilze – kā īsta profesionāle, prīma. Acīmredzot, projektā patiešām bija vajadzīgi ar baletu saistīti cilvēki.
Projektā piedalījās septiņi baletdejotāju pāri – jaunās zvaigznes. Man bija lieliska iespēja pavērot dejotāju darbu, sekot izaugsmei. Projektā piedalījās 21 horeogrāfs. Viņu pulkā puse bija ieradušies Krievijā no citām valstīm.
Jāpiebilst, ka darbs tādā projektā prasa milzīgu savaldību. Uzņemšana ilga 8-12 stundas dienā. Mēs bijām noguruši, taču visas darba dienas garumā mums bija burtiski jāizstaro enerģija. Te nu mēs sapratām, ka saderam kopā. Baletdejotājas ir pieradušas pie pārslodzes, arī es, kā režisors esmu pieradis pie smaga darba: dažkārt nākas vadīt mēģinājumu no rīta līdz vakaram, un pat nejūti, kā skrien laiks. Tāpēc priecājos par iespēju kļūt par vienu no "Lielā baleta" vadītājiem – galu galā, arī pirmajā sezonā sēdēju žūrijā, tāpat kā projektā "Lielā opera".
— Tātad ar Ilzi sastrādājāties?
— Jā. Bija ļoti interesanti pavērot, kā viņa jūt līdzi jaunajiem talantiem. Viņa mēdza teikt, ka es viņai atgādinot tēvu, it īpaši izdzirdot manu akcentu. Viņa uz mani nedusmojās, ja kādā frāzē samisējos, nepareizi izrunāju vārdu, un visu nācās ierakstīt no jauna. Projektu kopumā uzņēma 17 kameras! Kad jutāmies neērti un kļūdījāmies, centāmies viens otru atbalstīt. Šāda mēroga televīzijas projektā partnera plecs ir ļoti svarīgs, tāpat kā baletā un drāmas teātrī.
— Jūs taču patiešām protat atbalstīt: savulaik, kad bijāt Latvijas Nacionālās operas direktors, jūs pastāvīgi meklējāt talantus un radījāt jaunas zvaigznes.
— Jā. Strādājot Latvijā, vienmēr ar prieku centos iedegt jaunas zvaigznes. Šodien daudzi no viņiem strādā visā pasaule pazīstamās vietās, piemēram, Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Marina Rebeka, Aleksandrs Antoņenko. Slavenā Bostonas orķestra vadītāju Andri Nelsonu es ievēroju, kad viņš vēl nebija beidzis studiju gaitas. Pašlaik viņš ir viens no pieciem labākajiem jaunajiem diriģentiem pasaulē. Es riskēju, taču 24 gadu veco talantu iecēlu par Nacionālas operas galveno diriģentu. Nožēlot man nenācās.
Manī cīnās ambiciozs režisors un pedagogs, kam jāsaskata nākamie talanti un jāpalīdz tiem attīstīties. Pašlaik vadu meistardarbnīcu Krievijas Teātra mākslas universitātē.
Kad iestudēju "Manonu", priecājos par to, kā strādā jaunie izpildītāji un attīstīju viņu aktiermākslu. Talantīgam solistam, lai arī vēl nav nekādas pieredzes, tomēr ir skatuvei nepieciešamās īpašības: temeperaments, valdzinājums, muzikalitāte, dabiskums, jutekliskums. Man pat izdevās panākt gandrīz neiespējamo. Tik ļoti gribējās palīdzēt jaunajiem aktieriem, ka savācu nevis divus, bet gan veselus trīs operas izpildītāju sastāvus.
Izglāba Latvijas kultūru no bijušās ministres
— 17 gadus jūs vadījāt Latvijas Nacionālo operu, padarījāt to par vienu no vadošajiem mūzikas teātriem Eiropā. Pēkšņi jūs no darba atlaida toreizējā kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende.
— Kultūras ministre mani neatlaida, jo nekādu iemeslu tam nebija; viņa vienkārši izmantoja to, ka beidzās mana līguma termiņš un nepagarināja sadarbību. Tika organizēts konkurss, es tajā uzvarēju, taču viņa rīkojās tā, kā viņai gribējās. Mums ar Jaunzemi-Grendi neizveidojās kontakts, jo es viņu uzskatīju par vājāko kultūras ministri, kāda jebkad ieņēmusi šo posteni, un savas domas neslēpu. Teikšu vēl vairāk – man vienmēr bija kauns par viņu. Premjerministrs viņu atlaida, jo viņa rīkojās nelikumīgi, nepagarinot manu līgumu. Tā nu iznāca, ka upurēju savu posteni, toties palīdzēju Latvijas kultūrai.
— Palīdzība kultūrai ir laba lieta, taču jūs zaudējāt savu lolojumu. Ko tobrīd jutāt?
— Septiņpadsmit darba gadi ir ilgs laiks. To sapratu tikai vēlāk. Vajadzēja pieņemt kādu no piedāvājumiem, ko regulāri saņēmu, un mierīgi aiziet. Saskaņā ar amerikāņu menedžmenta zinātni, vienā vietā nevajag palikt ilgāk kā 8-9 gadus. Taču es biju Nacionālās operas patriots. Es mīlēju Operu.
Mani aicināja doties uz Kanādu un Ziedriju, bet es domāju: kāda Kanāda? Man tūlīt jau būs jauna skatuve. Gribēju redzēt savus panākumus. Domāju: vispirms jāpabeidz operas rekonstrukcijas trešā kārta, jāiestudē "Nībelunga gredzens" – četras Vāgnera operas.
Protams, agri vai vēlu nāktos šo posteni pamest. Žēl, ka tas notika īsi pirms tam, kad Rīga uz veselu gadu saņēma Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Es ļoti daudz strādāju pie projektiem, ko plānojām īstenot šajā periodā.
Operas zvaigznes atgriešanās
— Viena no jūsu skolniecēm – operdziedātāja Kristīne Opolais, kas vēlāk kļuva par Ņujorkas Metropolitan Opera zvaigzni, protestējot pret jūsu "atlaišanu", atteicās uzstāties Latvijā, un savu vārdu tur vēl joprojām.
— Jā, viņa bija manā pusē, savu viedokli neslēpa un palika pie sava. Kristīne nepiekrīt tam, kas pašlaik notiek Latvijas Nacionālajā operā. Manuprāt, vadība ir mainījusi savu māksliniecisko politiku un jaunos talantus vairs nemeklē un neatbalsta. Pie mums vienmēr ir strādājuši vairāki jaunie diriģenti no dažādām valstīm. Mēs sniedzām iespēju parādīt sevi, radījām konkurenci. Kopā ar desmit teātriem dažādās Eiropas valstīs izstrādājām Eiropas Operas akadēmijas programmu, kuras ietvaros vairāk nekā desmit teātri varētu piedalīties pedagogu un jauno solistu apmaiņas programmā, sekmēt viņu izaugsmi. Pēc manas aiziešanas arī ši programma tika slēgta.
— Tātad Kristīni Opolais mēs Latvijā vairs neredzēsim?
— Nu, kāpēc gan ne? Nesen mēs vienojāmies ar viņu par solo koncertiem. Latvijā ir trīs jaunas zāles ar teicamu akustiku – Rēzeknē – Kristīnes dzimtajā pilsētā, Cēsīs un Liepājā, kā arī Rīgā. Kristīne jau ir izraudzījusies diriģentu. Atliek tikai sapulcēt orķestrī vadošos muzikantus, un varēsim organizēt viesizrādes.
Dzīve ir tikai viena. Gribu visu paspēt
— Jūs reiz minējāt, ka vairs nevēlaties vadīt teātrus Latvijā. Kāpēc?
— Vajadzīga arī profesionāla izaugsme. Es vadīju operu – lielu organizāciju, kurā strādāja 650 cilvēki. Ieguvu visdažādākas iemaņas. Lielās valstīs, piemēram, Vācijā ir aptuveni simt teātri, un pastāvīga rotācija, turklāt ar paaugstinājumu. Latvijā tādu iespēju nav. Piemēram, ja Rīgā uzceltu koncertzāli, es, iespējams, piedalītos konkursā. Taču neviens neceļ. Tāpēc pagaidām turpinu iestudēt izrādes Itālijā, Ķīnā, Krievijā. Man ir bijusi iespēja strādāt 13 valstīs, pašlaik iestudētas 23 izrādes. Pēc Maskavas sākšu darbu pie Čehova lugas "Trīs māsas", ko skatītāji ieraudzis uz Dailes teātra skatuves Rīgā – tur esmu izaudzis kā aktieris un strādājis 10 gadus.
Pašlaik piedalos divos konkursos uz teātru mākslinieciskā vadītāja vietu. Pagaidām vēl nestāstīšu, kur tieši – negribu "noskaust". Teikšu tikai, ka tās ir divas galvaspilsētas Eiropā.
- Vai ir kaut kas tāds, par ko sapņojat?
— Gribu filmēties. Pagājušajā gadā pēc ilga pārtraukuma mani atkal uzaicināja izmēģināties, un man ideja iepatikās. Gribu arī uzņemt pats savu filmu – kā režisors. Dzīve ir tikai viena. Gribu visu paspēt.
