RĪGA, 16. feb — Sputnik, Vadims Koroļovs. Andrejs Žagars – aktieris, režisors, projekta "Lielais balets" vadītājs, bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors ir tik populārs, ka Maskavas ielās viņu pazīst un par darbu pateicas garāmgājēji. Žagaram tas patīk.
"Krievijā ir ļoti atklāti, dvēseliski un emocionāli cilvēki. Latvijā ir citādi – cilvēki ir noslēgti. Pat, ja uz ielas ierauga aktieri vai populāru televīzijas raidījuma vadītāju, vienkārši paiet garām," – viņš stāsta.
2013. gadā, pēc tam, kad konfrontācija ar Latvijas kultūras ministru (tolaik šo posteni ieņēma Žanete Jaunzeme-Grende) beidzās ar Andreja Žagara atbrīvošanu no darba, viņš saņēma uzaicinājumu iestudēt Riharda Vāgnera operu "Tanheizers" Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko vārdā nosauktajā Muzikālajā teātrī.
Palutināto publiku Maskavā Andrejs Žagars pārsteidza ar savu neparasto klasikas skatījumu, un pērnā gada nogalē teātris no jauna vērsās pie latviešu režisora ar piedāvājumu iestudēt operu "Manona".
Kā parasti Andrejs Žagars sapulcēja savu komandu: scenogrāfu Reini Suhanovski, video mākslinieci Inetu Sipunovu, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, no Anglijas uzaicināja gaismas mākslinieku Kevinu Vin-Džonsu un devās uz Maskavu strādāt pie "Manonas". Taču izrādījās, ka iestudēt nāksies… pavisam citu operu.
"Kad saņēmu piedāvājumu, nodomāju, ka runa ir par komponista Džakomo Pučīni darbu. Pirms dažiem gadiem iestudēju viņa "Manonu Lesko" Igaunijā. Taču Maskavā konstatēju, ka no manis gaida Žila Masnē "Manonas" iestudējumu. Labi, ka biju nolēmis jebkurā gadījumā iestudēt operas darbību nevis XIX gadsimta beigās, bet gan XX gs. 60. gados, tāpēc adaptēt Masnē darbu nebija sarežģīti," – atceras režisors.
Darbs Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Muzikālajā teātrī Žagaram patīk: tur valda kārtība, pie kādas viņš pieradis, "viss strādā kā labi noregulēts pulkstenis". Kad latviešu režisors iestudējis "Tanheizeru", viņam izdevies realizēt drosmīgākās un sarežģītākās idejas. Tika izveidotas visas slavenā latviešu skatuves meistara Andra Freiberga izstrādātās dekorācijas un kvalitatīvi pašūti Kristīnes Pasternakas zīmētie kostīmi.
"Man šķiet, režisori no Baltijas valstīm pašlaik ir ļoti pieprasīti Krievijā, jo pat pēc 1991. gada un PSRS iziršanas nav sarautas kultūras saiknes, cilvēki joprojām turpina draudzēties, neskatoties uz mūsu valstu politiskajām attiecībām," – saka Žagars.
Jau 1991.gadā tika noslēgts sadarbības līgums Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas Kultūras ministrijām. Žagars atceras, ka laikā, kad viņš vadījis Latvijas Nacionālo operu (1996.-2013.) teātris trīs reizes organizējis apmaiņas viesizrādes ar Maskavu.
