13:37 18 Maijs 2021
Tiešraide
  • USD1.2143
  • RUB89.4671
  • RUB89.9493
Pasaulē
Saņemt īso saiti
127

Pirms četrdesmit gadiem Kabulas ielās parādījās padomju desanta mašīnas. Nakts bija nemierīga – īpašo uzdevumu vienība triecienā ieņēma prezidenta pili un Puštunistānas laukumā uzspridzināja aku, kurā bija saslēgti visi lielpilsētas militāro un civilo sakaru kabeļi.

Vienlaikus tika bloķēta virkne afgāņu armijas daļu, kas ieskāva pilsētu no visām pusēm. Padomju virsnieki savu darbu darīja profesionāli.

Pirms četriem gadu desmitiem Kabulā pirmo reizi kopš ilgiem jo ilgiem gadiem sniga sniegs. Pārsteigtie un nobiedētie afgāni izgāja ielās pavērot sniegu un teica: "Šuravi atveduši līdzi ziemu."

1979.gada 25.decembrī Afganistānā ienāca padomju bruņotie spēki. Par šī notikuma iemesliem joprojām turpinās diskusijas, tajās sastopas dažādi viedokļi. Tolaik jau vairākus gadu desmitus PSRS un Afganistānas starpā valdīja labas kaimiņu attiecības, portālā RIA Novosti atcerējās militārais analītiķis Iļja Kramņiks.

Pirmais apvērsums – pirmais signāls

PSRS un Afganistānas attiecības 1970.gadu sākumā un vidū patiešām bija labas. Muhameda Zahiršaha politika bija sabalansēta un patika PSRS, kas savukārt īstenoja Afganistānā virkni ekonomisku projektu, piegādāja ieročus un apmācīja savās augstskolās vietējos speciālistus. Tomēr Zahiršahs nepieļāva krasas pārmaiņas – viņš it kā iekonservēja stāvokli valstī. Dažādi politiskie spēki – gan islāmisti, gan progresisti ar to bija ļoti neapmierināti. Galu galā, Zahiršaham atrodoties ārvalstu vizītē, varu savās rokās pārņēma viņa brālēns – Muhameds Dauds.

Apvērsums – pirmais posms tālāko politisko notikumu ķēdītē, nekādi neietekmēja Afganistānas un PSRS attiecības. Tomēr situācija valstī pamazām saasinājās. Uz kaimiņu Pakistānu emigrēja vairāki islāmisti – Rabani, Hekmatijārs un citi. Vēlāk viņi pārņēma savā ziņā bruņoto opozīciju un izveidoja tā saucamo "Septiņu aliansi". Šajā laikā ASV sāka veidot attiecības ar topošajiem modžahedu līderiem.

1977.gadā PSRS un Afganistānas attiecības pamazām pasliktinājās – Muhameds Dauds sāka meklēt iespējas sakariem ar Persijas līča monarhijām un Irānu. 1978.gadā sākās represijas pret Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas biedriem, kuri pieturējās pie marksistiskās ideoloģijas. Par represiju sākuma punktu kļuva protesti pēc pazīstama ATDP darbinieka Mira-Akbara Haibara slepkavības, ko pastrādāja islāmistu fundamentālisti. Viņi cerēja panākt divus mērķus: izprovocēt ATDP protestus un to apspiešanu.

Taču protestu apspiešana beidzās neveiksmīgi – jau 10 dienas pēc Haibara slepkavības valstī notika kārtējais apvērsums. Armijas oficieri, visi kā viens guvuši izglītību PSRS, atbalstīja ATDP līderus. 28. aprīlis iegāja vēsturē kā Aprīļa revolūcija. Muhameds Dauds tika nogalināts.

Aprīļa revolūcija

Aprīļa revolūcija, tāpat kā Dauda apvērsums pirms tam, bija negaidīts PSRS, kas tiecās saglabāt stabilitāti pie savām dienvidu robežām. Afganistānas jaunā valdība sāka dziļas reformas valstī, pie tam PSRS centās mazināt to revolucionaritāti – ņemot vērā Afganistānas sabiedrības ārkārtīgi zemo attīstības līmeni, izredzes gūt panākumus un iedzīvotāju atzinību reformām bija niecīgas.

Vienlaikus Afganistānā sākās šķelšanās starp divām galvenajām ATDP frakcijām – radikālo un daudzšķautņaino "Halk" un mēreno "Parčam", kuras pamatus veidoja aristokrātiskā inteliģence ar Eiropā gūtu izglītību. "Halk" līderi bija Hafizulla Amins un Nur-Muhamets Taraki, "Parčam" vadīja Barbaks Karmals, kurš pēc revolūcijas saņēma vēstnieka vietu Čehoslovākijā, lai izvāktu viņu no Afganistānas politiskās dzīves. Posteņus zaudēja arī vairāki Karmala piekritēji, daudzi tika sodīt ar nāvi. PSRS simpātijas šajā konfrontācijā drīzāk bija mērenās "Parčam" pusē, tomēr Padomju Savienības vadība uzturēja attiecības arī ar "Halk" cerībā ietekmēt Afganistānas līderus.

ATDP reformas noveda pie situācijas destabilizācijas valstī. Parādījās pirmās "modžahedu" vienības, kas drīz vien sāka saņemt palīdzību no ASV, Pakistānas, Saūda Arābijas un Ķīnas. Palīdzības apjoms pakāpeniski auga.

PSRS nevarēja atļauties zaudēt kontroli pār Afganistānu, taču pilsoņu karš, kas pamazām iedegās valstī, tādu risku radīja. Kopš 1979.gada pavasara afgāņu līderi aizvien aktīvāk lūdza PSRS tiešu militāro atbalstu. Padomju valdība piekrita palielināt ieroču un pārtikas piegādes, sniegt finansiālu palīdzību un paplašinat speciālistu apmācības, taču nevēlējās sūtīt uz Afganistānu armiju.

Problēmu padziļināja Afganistānas nevadāmā valdība – tā bija pārliecināta par savu taisnību, ir īpaši Amins. Piedevām radās pretrunas arī Amina un Taraki starpā. Pakāpeniski tās pārauga atklātā konfliktā. Taraki tika apsūdzēts par oportūnismu un 1979.gada 14.septembrī – nogalināts.

Faktisi Amins atklāti šantažēja PSRS vadību, pieprasot atklātu militāru iejaukšanos. Pretējā gadījumā, viņš prognozēja, pie varas nāks proamerikāniskie spēki, un pie pašām PSRS robežam radīsies spriedzes avots, kas draudēs ar destabilizāciju jau PSRS piederošajā Vidusāzijā. Vēl vairāk, Amins pats vērsās pie PSRS (ar Pakistānas pārstāvju starpniecību) ar ierosinājumu uzlabot abu valstu attiecības un – tobrīd tas bija teju vai pats sliktākais variants – izskatīja iespējas veidot attiecības ar Ķīnu – tā meklēja sabiedrotos konfrontācijā ar PSRS.

Valda uzskats, ka ar Taraki slepkavību, Amins parakstīja savu nāves spriedumu, tomēr nav vieprātīga vērtējuma par Amina patieso lomu un PSRS vadības nodomiem attiecībā pret viņu. Daži speciālisti uzskata, ka padomju vadība cerēja aprobežoties ar Amina gāšanu, viņa slepkavība bija nejaušība.

Lai nu būtu kā būdams, tomēr 1979.gada rudenī PSRS vadības viedoklis sāka mainīties. Jurijs Andropovs, VDK vadītājs, kurš iepriekš uzskatīja, ka armijas ievešana ir nevēlama, pakāpeniski nonāca pie domas, ka šis solis ir nepieciešams, lai stabilizētu situāciju. Līdzīgs bija arī aizsardzības ministra Ustinova viedoklis, lai arī virkne citu padomju militārās elites pārstāvju pret tādu soli iebilda.

Acīmredzot, PSRS valdības galvenā kļūda šajā periodā bija pārdomātas alternatīvas trūkums – tobrīd karaspēka ievešana bija vienīgais "izplānotais" solis. Taču aprēķini izjuka. Iecerētā operācija – atbalsts Afganistānas draudzīgajai valdībai izvērtās par ilgstošu karu pret partizāniem.

PSRS pretinieki maksimāli izmantoja karu Afganistānā – sniedza atbalstu modžahedu nodaļām un destabilizēja situāciju valstī. Tomēr PSRS izdevās uzturēt Afganistānā darbspējīgu valdību, kam bija izredzes labot stāvokli. Taču virkne tālāko notikumu lika vērā ņemamus šķēršļus tās darbā.

Lai cik daudz spriedelētu no tālaika notikumiem tāli cilvēki par padomju valdības pareizajiem vai kļūdainajiem soļiem un militāro vadību, kas pieņēma lēmumu par PSRS spēku ierobežotā kontingenta ievešanu Afganistānā, laiks tik un tā visu saliks pa vietām.

Pēc temata

Klincēvičs: ASV sāka apmācīt teroristus jau Afganistānā
Karš Afganistānā. Kam tika iztērēti CIP miljoni, jeb Bžežinska galvenā kļūda
Bīstami krājumi. Kādās Eiropas valstīs ASV glabā savas kodolbumbas
Kam aplaudēja rietumvalstis Gorbačova laikā, jeb Bīstamās spēles Afganistānā

Galvenie temati