Pēc padomju spēku izvešanas no Afganistānas situācija valstī strauji pasliktinājās. Islāmistu spiediens turpinājās, un valdība Kabulā nespēja tam efektīvi pretoties.
Pirmajā posmā Muhamedam Nadžibullam izdevās saglabāt kontroli valstī, lielā mērā – pateicoties PSRS ekonomiskajai palīdzībai. Taču 90.gadu sākumā līdz ar PSRS sabrukumu Maskava vairs nespēja atbalstīt Kabulu, un Nadžibullas stāvoklis kļuva pavisam bēdīgs.
Viena pēc otras Afganistānas provinces nonāca modžahedu ziņā. Nadžibullas piekritēji bija spiesti padoties islāmistiem vai bēgt.
Visā valsti uzliesmoja konflikti starp dažādiem grupējumiem. Daudzi no viņiem saņēma atbalstu no dažādiem ārvalstu avotiem: no ASV, AAE, Pakistānas, Ķīnas, dažādām islāmistu organizācijām. Bieži izcēlās etniskas sadursmes – viens pret otru karoja puštuni, tadžiki, uzbeki, hazāri un citu daudzo Afganistānā dzīvojošo etnisko grupu pārstāvji.
Kad Maskava pārtrauca ieroču piegādes centrālajai valdībai, modžahedi pastiprināja uzbrukumus Kabulai. Pilsētā vairs nebija droši, auga upuru skaits civiliedzīvotāju vidū.
Apšaudēs vieta arī Krievijas vēstniecības teritorija. Izlūkdienesti vēstīja: ja modžahedi būtu nokļuvuši līdz diplomātiem, vēstniecības darbinieki būtu noslepkavoti.
Pēc Nadžibullas režīma krišanas un Kabulas ieņemšanas Maskava nolēma steidzami evakuēt diplomātus. Situāciju apgrūtināja pastāvīgās apšaudes. Par to pārtraukšanu ar visiem grupējumiem, kuri cīnījās par Kabulu, vienoties neizdevās.
Krievijas vēstniecības un vairāku citu valstu diplomātisko misiju darbiniekus bija plānots izvest ar trim smagajām kara transporta lidmašīnām Il-76. Pateicoties pilotu meistarībai, visi trīs lidaparāti laikus ieradās evakuācijas vietā Kabulas lidostā. Apšaudes no tuvējiem kalniem turpinājās, vienā no lidmašīnām trāpīja mīnmetēja lādiņš. Uz Maskavu izlidot izdevās tikai divām Il-76.
Pārējie diplomāti un desantnieki tika evakuēti tikai nākamajā dienā.
Kā tas notika patiesībā
70.gadu beigās Afganistānas kaimiņi ar ASV atbalstu centās sadalīt valsti ietekmes zonās. Amerikāņi ar ieročiem un naudu atbalstīja afgāņu dumpiniekus.
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza PSRS palīdzību, un 1979.gadā Maskava nolēma ievest bruņotos spēkus draudzīgās valsts teritorijā. Deviņus gadus ilgā padomju karavīru klātbūtne deva iespēju nostiprināt varu Kabulā, palīdzēt ekonomikai. Tālāk valsts varēja risināt savas problēmas pati. Uz Ženēvas vienošanās pamata padomju spēki atgriezās dzimtenē 1989.gada februārī.
Karš Afganistānā nav beidzies. ASV un vairākas arābu valstis joprojām finansēja kaujinieku nometnes Pakistānā. Valdību gāza lauka komandieri, taču pēc tam viņus sakāva teroristiskā kustība "Taliban"*. Uz ilgiem gadiem Afganistānā ieradās ASV un to sabiedrotie, taču 17 gadus ilgās amerikāņu klātbūtnes laikā valsts aizvien dziļāk grimst haosā.
* teroristisks grupējums, aizliegts Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.
