08:42 25 Septembris 2018
Tiešraide
  • USD1.1773
  • RUB77.5752
Eiro

Dzīve pēc Brexit: nabagā Latvija neietiks Eiropas Savienotajās Valstīs

© Foto: pixabay
Pasaulē
Saņemt īso saiti
111

Kāpēc Eiropas Savienībai nāktos pārtraukt pastāvēšanu un kāda iemesla pēc jaunajā Eiropas valstu savienībā netiks uzņemtas pat disciplinētākās un paklausīgākās Austrumeiropas valstis, kuras visiem spēkiem cenšas pierādīt, cik nepieciešamas ir ES.

RĪGA, 3. marts — Sputnik, Pāvels Šipiļins. Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības (KDS) kongresā Angela Merkele pieminēja pārsteidzošu apsvērumu par Eiropas Savienības locekļu finansiālo disciplīnu. Viņa atzīmēja, ka Vācijas ekonomika — lielākā Eiropā — solidarizēsies ar ES locekļiem, kuri "izpildījuši mājasdarbu" finanšu jautājumos, nevis ar tiem, kuri savas problēmas uzveļ citu valstu plecos.

"Tas ir nepieņemami, ka citi atpūstos uz mūsu rēķina," — paziņoja Merkele partijas biedru aplausu pavadījumā.

Vāciešu aizrautība liecina, ka viņiem nav gluži skaidrs, par ko tad īsti ir runa.

Māstrihtas kritēriji

1992. gadā, kad kļuva skaidrs, ka gaidāma liela Eiropas Savienības paplašināšanās uz Austrumiem, Vecā pasaule izstrādāja tā saucamos Māstrihtas kritērijus — valsts finansiāli ekonomiskos rādītājus, kas nepieciešami, lai tā iestātos eirozonā. Jaunajām ES valstīm tie bija jāsagatavo, lai iestātos draudzīgajā un pie tam bagātajā saimē.

Kritēriju vidū svarīgākais bija valsts finanšu sistēmas dzīvotspēja: budžeta deficīts nevar pārsniegt 3% IKP, valsts parāds — 60% IKP. Divdesmit gadus vēlāk pēc Francijas un Vācijas iniciatīvas prasības kļuva stingrākas: ES dalībvalstu budžeta deficīts nevar pārsniegt 0,5%. 2012. gadā Eiropas vadošājām ekonomikām šķita, ka tāds solis sekmēs investīciju klimata atveseļošanos eirozonā, taču reakcija bija negaidīta. Lielbritānija nobalsoja pret Budžeta paktu un paziņoja, ka organizēs referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības. Pēc dažiem gadiem tika izsludināts Brexit. Tas ir, apdraudēta ir ambiciozā integrācijas projekta pastāvēšana.

Patlaban ne Parīze, ne Berlīne neatbilst pašu izstrādātajiem kritērijiem. Francijas budžeta deficīts sastāda 3,1% IKP, valsts parāds — gandrīz 100%. Vācijā situācija ir labāka: budžetu valsts sastāda ar proficītu. Tomēr Eiropas lokomotīves valsts parāds ir gandrīz 66%.

Eiropas Savienības divnieku karaļi

Ja situācijai ķerties klāt ar pilnu atbildības sajūtu, ES pēc Lielbritānijas vajadzētu uzsākt pašlikvidācijas procesu, jo Francija un Vācija pašas nav izpildījušas "mājasdarbu" finansiālajos jautājumos, ko pieminēja Merkele, kad viņu nez kāpēc atbalstīja KDS biedri.

Jāpiebilst, ka disciplinētākā valsts Eiropas Savienībā ir Igaunija. Tās ārējais parāds sasniedz tikai 9,3% IKP, un valsts budžets iekļaujas Budžeta paktā minēto prasību ietvaros.

Lietuvā un Latvijā budžeta deficīts ir divreiz augstāks, taču Eiropas Savienības grandu fonā viens procents neizskatās nemaz tik slikti. Toties valsts parāds abās bijušajās PSRS republikās ir mazāks par 40%. Tādi finansiālie rādītāji var kļūt par atdarināšanas cienīgu paraugu lielai daļai Vecās pasaules valstu.

Taču vai Francija, Vācija, kā arī Beļģija ar valsts parādu 104% IKP apmērā, Austrija ar parādu 82% apmērā, Īrija (69,5%), Somija (63,8%) un citas valstis ir gatavas pārņemt Baltijas valstu pieredzi? Diezin vai. Šodien tās norūpējušās par nopietnākām problēmām, kas saistītas ar Rietumiem, nevis Austrumiem.

Kisindžera dilemma

Eiropas Savienībā klīst leģenda par "Kisindžera dilemmu". It kā 70. gados, kad ASV valsts sekretāram atnests ES valdības posteņu saraksts, viņš bijis ļoti neapmierināts, jo nav tajā atradis "ārlietu minstru". Ietekmīgais politiķis, un, kā liecina baumas, viens no Eiropas Savienības veidotājiem, nosviedis sarakstu uz galda un noprasījis: "Kam lai zvanu, ja gribu parunāt ar Eiropu?"

Tad saraksts papildināts — tajā parādījies Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.

Pašlaik grūti spriest, vai valsts sekretārs patiešām uzdevis tādu jautājumu — dokumenti nav saglabājušies, tomēr 2009. gadā EK pārstāvis Žozē Manuels Barrozu atļāvās skaļu frāzi, ko publicēja Reuters.

"Kad Henrijs Kisindžers to teica, viņš bija valsts sekretārs — amatā, ko mēs Eiropā parasti saucam par "ārlietu ministru". Tāpēc pašlaik nav nekādu šaubu — ASV valsts sekretāram ir jāzvana Ketijai Eštonei, jo viņa ir mūsu ārlietu ministre," — teica Barrozu.

Tātad Eiropas politiķi gribot negribot apstiprinājuši: amerikāņi piedalījās Eiropas Savienības izveidē.

Tomēr kopš tā laika ģeopolitiskā un makroekonomiskā situācija ir radikāli mainījusies. Iespējams, pirms pusgadsimta Jaunā pasaule patiešām nopietni gribēja raust bagātības kopā ar Veco, piedaloties ekonomiskās sacensībās ar padomju projektu. Tomēr līdz ar Donalda Trampa nākšanu pie varas Amerika ir apņēmusies "atkal atgūt varenību" un nu jau uz sava aizokeāna partnera rēķina.

Stratēģisko sabiedroto attiecībās iestājusies krīze, un neviens nepateiks, kā tā noslēgsies. Man šķiet, par attiecību svarīgu pārbaudījumu kļūs Brexit.

Kur Latviju neuzņems

Ja Apvienotā Karaliste patiešām pēc diviem vai trim gadiem pametīs Eiropas Savienību un no jauna pievienosies anglosakšu lokam, kas ved cauri Ziemeļamerikai, eiropiešiem atliks tikai pašiem sakārtot dzīvi, neņemot vērā transatlantijas solidaritāti.

Tas nozīmē, ka ES neizbēgami kļūs kompaktāka — līdzīga Eiropas ogļu un tērauda apvienībai, ko veselu pusgadsimtu veidoja tikai Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Iespējams, šodien atjaunotajā savienībā, ko varam nosacīti nosaukt, piemēram, par "Eiropas Savienotajām Valstīm", tiks piedāvāts iestāties Austrijai, Dānijai, Somijai un Zviedrijai. Taču Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju, tāpat kā pārējās valstis, kam vajadzīga finansiāla palīdzība, neuzaicinās neparko, pat ja katra no tām atbildīs Māstrihtas kritērijiem. Jau zināmu laiku finansiālā disciplīna vairs nav aktuāla. Ja nāksies meklēt jaunus ģeopolitiskos sabiedrotos, subkontinenta bagāto valstu saistības nabago priekšā zaudēs spēku. Eiropas Savienotajām Valstīm vienkārši nebūs liekas naudas austrumu kaimiņu uzturēšanai — bez transatlantiskās integrācijas svarīgs būs katrs eiro.

Viss liecina par to, ka izlīdzināšanas politika, kura bijušajām sociālistiskajām valstīm un PSRS republikām deva miljardiem lielas dotācijas, izbeigsies 2020. gadā līdz ar pēdējās ES "septiņgades" noslēgumu.

Tad iestāsies kritiskais brīdis. Diemžēl Baltijas valstu perspektīvas nav īpaši rožainas — nāksies iemācīties dzīvot bez finanšu kruķiem un veidot partnerattiecības ar finansiāli tikpat ierobežotām valstīm, kā viņas pašas.

Pēc temata

Bijušais Latvijas premjers: situācija valstī ir šausmīga
Bartaševičs: saviem spēkiem Latvija ekonomiku nepacels
Eiropa iesaka savienības nabagajām valstīm dzīvot taupīgāk
Eiropas Savienotās Valstis: veca ideja jaunās aprisēs

Galvenie temati