08:27 23 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1821
  • RUB90.8256
Pasaulē
Saņemt īso saiti
57

Pirms diviem gadiem vadīju nodarbības bēgļu nometnē. Cilvēki ieradās iedvesmoti, ar cerībām uz jaunu dzīvi. Bet tulkiem nācās sākt ar skaidrojumu, kā pareizi lietot tualeti, kabīnēs bija attēli – "Līdzās podam nedrīkst".

RĪGA, 24. oktobris — Sputnik. Paskaidrot, kādam nolūkam domātas pretapaugļošanās tabletes, kas ir muzejs vai kā lietot tualeti. Bēgļu lavīna Eiropā 2015. gadā radīja krasu jaunpienācēju sociālās adaptācijas  jautājumu.

Patlaban Vācijā dzīvo 900 tūkstoši bēgļu. Vācu valodas mācībām varasiestādes piešķir ievērojamus līdzekļus gan federālajā, gan vietējā līmenī. Skolotāju pulkā ir arī kādreizējā žurnāliste Ļubava Frīdrihsa, kura no Krievijas uz Vāciju pārcēlās gandrīz pirms 15 gadiem. Viņas stāstu publicējusi aģentūra RIA Novosti.

Savulaik Ļubava mācīja vācu valodu augstas klases kursos par lielu naudu. Šodien viņa to pasniedz kā svešvalodu  mazā pilsētiņā Lejassaksonijā. Viņas skolēnu vidū ir bēgļi un ieslodzītie, kuriem nodarbības nodrošinātas bez maksas.

Pedagoģe pastāstīja RIA Novosti korespondentam, kā viņas aizbilstamie pielāgojas Eiropas kultūrai, kādas pašsaprotamas lietas viņiem nākas paskaidrot un kā nepieļaut konfliktus dažādu valstu un konfesiju pārstāvju vidū nodarbībās.

Par bēgļiem

Mani skolēni ir 18-60 gadus vecas sievietes un vīrieši no Sīrijas, Afganistānas, Irākas, Irānas, Kosovas, Serbijas, dažkārt — arī no Polijas, Gruzijas vai Čečenijas. Ir musulmanes lakatos un bez lakatiem, taču visas bez problēmām strādā grupās ar vīriešiem. Tiesa, kaimiņpilsētā nesen tiesāja Irākas pilsoni, kurš nogalināja savu sievu, jo domāja, ka viņa staigā "pa kreisi", lai arī sieviete tikai apmeklēja valodu skolu. Ļoti daudz ir cilvēku, kam mūsu civilizācija ir pilnīgi sveša.

Lielākā daļa skolēnu ir bēgļi, kuri cer saņemt atbilstošu statusu (lietas tiek izskatītas gadiem ilgi), palikt Vācijā un ataicināt šurp savas ģimenes. Tiesa, bēgļiem ir jāatgriežas izcelsmes valstī, kad tur situācija uzlabosies, taču patiesībā tā notiek ļoti reti.

Manu skolēnu vidū ir arī "ne-bēgļi", kuri kursus parasti apmeklē cita iemesla dēļ. Vācijā viņi saņem sociālo pabalstu, un darba birža liek viņiem vismaz kaut kā "atstrādāt", piemēram, apmeklēt valodu kursus. Šajā gadījumā par kavējumiem tiek "apšņāpts" pabalsts.

Par sadzīves jautājumiem un kultūras šoku

Gan sievietēm, gan vīriešiem saku: ar intīmiem jautājumiem, uz kuriem atbildi nezināt, nāciet pie manis, pirms sāksiet meklēt atbildes izmēģinājumu ceļā un "uzrausieties". Ko tikai neesmu saklausījusies! Piemēram, atklāju pieaugušiem cilvēkiem baismīgu noslēpumu: ir tāda lieta kā pretapaugļošanās tabletes! Viņi to nezināja.

Pirms diviem gadiem mācīju cilvēkus bēgļu nometnē. Cilvēki turp ieradās iedvesmoti, ar cerībām uz jaunu dzīvi. Beb tulkiem vispirms nācās skaidrot, kā pareizi lietot tualeti. Kabīnēs bija attēli — "Līdzās podam nedrīkst".

Ja cilvēks ir izglītots, redzējis pasauli, viņš pieļauj dažādu kultūru mierīgu līdzāspastāvēšanu. Taču, ja cilvēks ir maz izglītots un neko tālāk par savu ciemu nav redzējis, protams, viņam iestājas šoks, pat viņš vienkārši ir aizbraucis uz tuvāko pilsētu, kur nu vēl uz citu valsti.

Kad mācīju bērnus, pie manis dažkārt nāca tēvi aprunāties par savām atvasēm. Sarunas laikā viņi skatījās garām — sienā. Eiropiešu civilizācijā tā ir necieņas izpausme, taču viņi ir musulmaņi, kam aizliegts atklāti (tātad nekaunīgi) skatīties uz "svešu sievieti", tātad viņu acīs tāda izturēšanās apliecina viņu cieņu.

Ir arī neitrālāka tradīcija: vācieši sviecinās ar rokasspiedienu, gan vīrieši, gan sievietes. Bet musulmaņu vīriešiem ir aizliegts pieskarties svešām sievietēm, tas pats attiecas arī uz sievietēm. Ja viņi nepaspiež roku, vācietis to uzkata par aizvainojumu. Patiesībā tā ir tradīcija.

Mēdzu teikt saviem skolēniem: "Ja nevarat sevi pārvarēt, sakiet, ka jums ir gripa, tāpēc nevarat paspiest roku. Lauzītā vācu valodā jūs skaidrosieties pussutundu, bet sarunbiedrs tik un tā apvainosies."

Par izglītības trūkumu

Liels skaits bēgļu Vācijā ir analfabēti. Atklāti sakot, statistiku nezinu, taču, spriežot pēc mana darba, to skaits ir teju lielāks nekā izglītoto. Cilvēki, kuri mācījušies dzimtenē, saprot, kas ir mācības. Daļa cilvēku ir ļoti izglītoti. Piemēram, stāstu par mērvienībām: metrs, decimetrs, centimetrs, milimetrs, un viens sīrietis turpina: nanometrs…

Migranti
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Ir skolēni, kuri pārvalda četras vai piecas valodas… Taču ir arī tādi, kuri neprot lasīt pat dzimtajā valodā un tā nu mums, pedagogiem, ir īsta "augstā dziesma". Te var tikai pamazām, palēnām, pēc tam visu no paša sākuma un tā desmit reizes no vietas.

Ar vienu skolēnu jau pusgadu strādāju divas reizes nedēļā, un mēs cenšamies izlasīt vārdu "mamma". Viņš pastāvīgi aizmirst, ar ko "m" atšķiras no "n". Pie tam burtus un vārdus viņš nozīmē tik akurāti un pareizi, ka nekad pat prātā neienāks, ka viņam tā ir tumša bilde. Es ticu, ka viņš iemācīsies lasīt.

Par sarežģītiem jautājumiem

Piemēram, ļoti vienkāršs uzdevums — gatavošanās eksāmenam: uzrakstīt tūrisma informācijas birojam (šeit tie ir teju vai katrā ciemā) īstu elektronisko vēstuli, paziņot, ka augustā plānojat apmeklēt Drēzdeni, apvaicāties par muzejiem, kino un viesnīcām. Pirmais skolēnu jautājums: kas tas ir — Drēzdene? Otrs: kas tas ir — muzejs? Nolēmu, ka viņi vienkārši nezina šo vārdu vāciski un sāku skaidrot. Redzu, ka nesaprot. Ar pēdējo cerību: Mona Liza, Leonardo da Vinči, vai esat kādreiz dzirdējuši? Nē. Goda vārds, es apjuku.

Jā, liels skaits cilvēku neapmeklē muzejus, taču domāju, ka visi zina, kas tas ir. Galu galā vēstulē par braucienu uz Drēzdeni bija jautājums par ūdenspīpju kafejnīcām un turku restorāniem. Taču īstu "antikultūras" šoku izjutu, kad bērni no Afganistānas pastāstīja, ka viņu mamma apprecējusies 12 gadu vecumā, bet viņas draudzene — 10 gadu vecumā. Kopš tā laika vienmēr uzsveru, ka Vācija nav Afganistāna, un labāk ar flirtu neriskēt, ja neesi drošs, vai meitenei jau ir 18 gadi.

Par reliģiju un viltus toleranci

Es pati cienu reliģisko piederību, pati esmu pareizticīgā, taču nekad neatlaidīšu skolēnu no nodarbības noskaitīt lūgšanu. Jā, musulmaņiem ir lūgšanu laiks, taču viņi var noskaitīt lūgšanas vēlāk, Korāns to pieļauj. Nodarbības notiek musulmaņu svētkos, musulmaņu gavēņa laikā, tas ir, mēs neorganizējam brīvdienas. Es vienmēr saku: reliģija ir jūsu personiskā darīšana, un personisko dzīvi mēs viens otram nestāstām. Un punlts.

Viņi neko mums nedod: bēgļi par dzīvi Latvijā
© Sputnik / Оксана Джадан

Nesen runājos ar turcieti, kura bērnībā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Vāciju un pēc ilgiem gadiem apprecējās ar vācieti, dzemdēja viņam bērnus. Viņas ģimene vēl joprojām nav piedevusi to, ka viņa uzdrīkstējusies apprecēties ar citas ticības vīrieti. Izrādījās, ka pusaudža gados viņa cerējusi, ka vācu skolotāji uzsitīs ar dūri pa galdu un teiks viņas vecākiem: "Jūs esat Vācijā, un šeit visi bērni fizkultūrā uz baseinu iet normālos peldkostīmos!" Taču vecāki rakstīja zīmītes par to, ka viņa slimo, bet vācu skolotāji pievērka acis un atbrīvoja meiteni no peldēšanas. To es uzskatu par viltus toleranci.

Par konfliktiem nodarbībās

Jebkurā grupā ir konfliktējošos pušu pārstāvji, un viņiem nākas strādāt kopā. Cilvēki saprot: viņi ir bēguši no kara uz klusu ostu, un šī osta būs klusa, kamēr viņi pieņem spēles noteikumus. Mūs, pedagogus, māca strādāt ar daudz cietušiem cilvēkiem.

Atklāti sakot, man šajā ziņā ir sava pieeja. Neesmu psiholoģe un nepriecājos par sirds izkratīšanu. Ja kāds nodarbībā sāk stāstīt, kādas šausmas karā notikušas tieši ar viņa tuviniekiem, saku: jā, karš vienmēr  un visiem ir milzīga nelaime, un visiem jādara viss iespējamais, lai kara nebūtu.

Retumis man rodas sajūta, ka vienam otram skolēnam ir propagandisks uzdevums — pārliecināt mani par to, ka tieši viņa tauta karā cietusi vairāk nekā otra. Es diplomātiski, taču stingri pārtraucu šos centienus. Interesanti ir tas, ka tādi skolēni negaidot zaudē interesi par nodarbībām un vairs neparādās skolā.

Karš ir pieaugušo darīšana, tomēr nodarbībās ar bērniem redzēju, ka arī viņi centās noskaidrot attiecības nacionālā līmenī, taču sastrīdējušies pēc piecām minūtēm salīga mieru. Visi bēgļi, tāpat kā vācieši ir vai traki pēc futbola, bet kāds var būt futbols, ja nav komandas? Un kādi var būt nacionālie jautājumi, ja komandā vajadzīgs labs spēlētājs?

Par darbu ar ieslodzītajiem

Cietumā grupa nav liela, nodarbības notiek datorklasē. Skolēni sēž pie datoriem austiņās, ar mikrofoniem un katrs mācās savā līmenī — no absolūtiem analfabētiem līdz cilvēkiem, kuri dzimtenē ieguvuši augstāko izglītību. Tas ir ļoti ērti, jo man ir iespēja "izraut" divus vai trīs cilvēkus un nodarboties ar viņiem pie tāfeles, kamēr pārējie nodarbojas ar interneta portāla starpniecību.

Cietumā nav piekļuves internetam, taču pēc mana lūguma šis portāls ir pieejams. Dīvaini, taču darbs cietumā ir apmaksāts vissliktāk, tomēr es to nevaru pamest, jo neizdodas atrast aizstājēju, bet mācīties vēlas aizvien lielāks skaits interesentu.

Šiem cilvēkiem, kuri dzīvē ir daudz ko sastrādājuši, vajadzīgi nelieli "veiksmes stāsti". Uz pirmo eksāmenu es viņus vilku aiz rokas — baidījās. Eksāmenu nokārtoja visi. Otrais eksāmens izdevās vēl labāk, bet labākie jau ir apguvuši līmeni B1.

Atmosfēra klasē ir mierīga. Es nekad nevaicāju, par ko viņi "sēž": nolēmu, ka tā man būs vienkāršāk. Atšķirības… Cietumā viss ir reglamentēts: jumts virs galvas, ēdienreizes, darbs… Brīvībā cilvēkus nomāc kaudze problēmu: bērni, skola, komunālie maksājumi, transports, perspektīvas. Tāpēc, es teiktu, ka cilvēki brīvībā ir mazāk orientēti uz valodas mācībām.

Par perspektīvām

Dažkārt strīdos ar vāciešiem, kuri apgalvo: cilvēks nevarēs strādāt bez labām valodas zināšanām. Minu piemēru: sīrietis, kurš tikai nesen sācis runāt vāciski, jau iekārtojies darbā par pavāra palīgu. Vai tad vajadzīgas teicamas valodas prasmes, lai tīrītu kartupeļus, grieztu dārzeņus un apmaisītu mērci? Vai, piemēram, viesnīcu īpašnieki sūdzas, ka nav iespējams atrast servisa darbiniekus — tos, kas uzkopj numurus un saklāj gultas. Šim darbam arī nav vajadzīgas teicamas valodas prasmes.

Kad Vācijā ieradās krievvalodīgie, viņi radīja veselu industriju: šeit ir krievu veikali, tūrisma aģentūras, ārsti, advokāti, autoskolas, kuru darbinieki runā krievu valodā. Ir avīzes, žurnāli, radio, televīzija. Patlaban veidosies tā pati sistēma arābu un persiešu valodās. Tie, kas ātrāk apgūs valodu, savās rokās turēs nākotni.

Pēc temata

Vācu eksperts par migrantu "ieguldījumu" noziedzībā
Eksperts: Eiropas tolerance novedusi pie terorisma izplatīšanās
"Netradicionālie" bēgļi: kādas problēmas gaida Eiropā LGBT bēgļus

Galvenie temati