https://sputniknewslv.com/20210411/Kas-un-kapec-provoce-Krieviju-ar-runam-par-Ukrainas-ieklausanu-NATO-15479699.html
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
Sputnik Latvija
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas... 11.04.2021, Sputnik Latvija
2021-04-11T12:30+0300
2021-04-11T12:30+0300
2021-06-04T00:44+0300
viedoklis
ukraina
nato
vladimirs zeļenskis
asv
krievija
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/453/69/4536929_0:160:3077:1890_1920x0_80_0_0_6717856b81d0d9a0668d679b27574017.jpg
Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.
https://sputniknewslv.com/20210405/Krievija-atbildja-uz-Ukrainas-NATO-speku-gatavosanos-karam-Krima-15449614.html
https://sputniknewslv.com/20210403/Ukraina-begli-Brexit-pandemija-eksperts-par-Eiropas-integracijas-krahu-15442205.html
https://sputniknewslv.com/20210329/Ukrainas-vadiba-sapno-ienemt-Krimu-atbrivoties-no-krieviem-15410603.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2021
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
ukraina, nato, vladimirs zeļenskis, asv, krievija
ukraina, nato, vladimirs zeļenskis, asv, krievija
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
12:30 11.04.2021 (atjaunots: 00:44 04.06.2021) Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielu ģeopolitisko robežu pārdali.
Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:
"Mēs tiecamies reformēt mūsu armiju un aizsardzības sektoru, bet ar vienām reformām nevar apturēt Krieviju. NATO ir vienīgais ceļš kara beigām Donbasā. NATO dalības rīcības plāns (DRP) kļūs par īstu signālu Krievijai."
To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".
Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.
Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.
Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.
Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.
Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.
Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:
"Pat veiksmīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas sabrukuma, kas turas uz miljoniem krievu grieķu konfesijas ticīgo. Viņi, pat starptautisko līgumu dēļ sadalīti, tikpat ātri atkal apvienosies gluži kā dzīvsudraba pilieni. Šī nesagraujama krievu nācijas valsts ir stipra ar savu klimatu, saviem mērogiem un savu pieticību, kā arī tāpēc, ka apzinās nepieciešamību pastāvīgi aizsargāt savas robežas. Šī valsts pat pēc pilnīgas sakāves būs mūsu pašu radīts, pretinieks kas atmaksāt."
Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.
Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.
Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.
Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.
Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.
