14:49 17 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1986
  • RUB90.8921
Viedoklis
Saņemt īso saiti
120

30. martā notika Krievijas, Vācijas un Francijas līderu sarunas, kurās tika pārrunāta situācija Donbasā. "Nekas par Ukrainu bez Ukrainas" tāda bija Kijevas reakcija dienu pirms tam, kad kļuva zināma informācija par plānoto videokonferenci.

Ukrainas valdība joprojām nav sapratusi, ka sava imidža (precīzāk būtu teikt, tā atlieku) atbalstam tai nevajadzētu uzstāties ar publiskiem paziņojumiem, lai neizskatītos muļķīgi. Skaidrs, ka tā neko nevar padarīt ar to, ka valsts likteni nolemj lielvalstis, turklāt bez tās klātbūtnes. Tāpēc paužot neapmierinātību, Ukrainas valdība vēl spilgtāk apliecina savu pazemoto stāvokli. Par situāciju stāsta Irina Alksnis RIA Novosti portālā.

Turklāt Ukrainas valdībai bija iespēja "saglabāt seju", jo sākotnēji Maskava, anonsējot nākamo sarunu dalībnieku sastāvu, informēja, ka Putins, Merkele un Makrons vēlas pārrunāt ne tikai Donbasu, jo "ir arī virkne citu apspriežamu jautājumu".

Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs, foto no arhīva
© Sputnik / Max Vetrov

Tomēr pēc Kijevas komentāra Kremlis kļuva daudz viennozīmīgāks un paziņoja, ka ar "Normandijas formātu" klājas slikti. Krievijas prezidenta preses sekretārs precizēja, ka "ar prezidentu Zeļenski ne par mata tiesu nav izdevies pavirzīties uz priekšu nedz Minskas pasākumu kompleksa, nedz turpmāko Parīzē panākto vienošanos realizācijā." Kopumā, diez vai diplomātijas ietvaros būtu iespējams skaidrāk izteikt domu par to, ka Maskavai nav nekādu vēlēšanos runāt ar Ukrainas vadību, jo šī iecere ir pilnīgi bezjēdzīga.

Turklāt, kad pie norobežojuma līnijas pulcējas ukraiņu militārās formācijas un situācija saasinās, tukšām runām nav vietas.

Sešu gadu laikā pēc Minskas protokolu parakstīšanas Donbasā vairākkārt notika "karsti" recidīvi. Tomēr katru reizi tie bija vien atsevišķi incidenti, kuri nepārauga pilnvērtīgā karā. Tā bija arī pagājušā gada vasarā, kad diezgan nopietna eskalācija beidzās ar pamieru.

Galvenais iemesls tādai situācijai bija vienkāršs: Rietumi nevēlējās atsākt karu, kaut gan katra saasinājuma laikā pesimisti pareģoja visdrūmākos un asiņainos notikumus.

Jāatgādina, ka Rietumi bija spiesti piekrist Minskas protokoliem. Kijeva cieta smagu sakāvi frontē, un tā bija jāglābj. Savukārt Krieviju neizdevās piespiest atklāti iejaukties militārajā konfliktā, turklāt 2015. gada sākumā jau kļuva skaidrs, ka visa situācija ap Ukrainu un tās iekšienē jau neattīstās nedz pēc Eiromaidāna arhitektu plāna, nedz pēc visa pret Krieviju vērstā projekta scenārija.

NATO
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Rezultātā karadarbība Donbasā apstājās, bet turpmākie notikumi tikai nostiprināja status quo. Eiropa pārliecinājās, ka pēc iecerētā scenārija salauzt Krieviju neizdosies, un pakāpeniski sāka atjaunot divpusējo sadarbību - te vairs nebija vietas Ukrainas militāro avantūru atbalstam. Savienotajās Valstīs mainījās prezidents un par Trampa ārpolitiskā spiediena galveno objektu kļuva Ķīna.

Turklāt pati Ukraina sagādāja milzu vilšanos Rietumos, jo pievīlusi gandrīz visas uz to liktās cerības. Donbasa temats pēc būtības bija pēdējais trumpis tās attiecībās gan ar Eiropu, gan Savienotajām Valstīm. Regulāri provocējot tur militāros saasinājumus, Kijevā visus šos gadus piesaistīja sev uzmanību, cerot saņemt vēlamo palīdzību. Taču neveiksmīgi, jo Rietumi abās okeāna pusēs par to vairs neinteresējās.

Taču šajā aspektā pēdējā laikā notikušas būtiskas pārmaiņas, kas liek ar lielu satraukumu vērot notikumu attīstību.

Amerikas Savienotajās Valstīs pie varas atgriezās demokrāti – amerikāņu politiskās elites pārstāvji, ar kuru palīdzību 2010. gadu vidū sākās karš Donbasā. Vēl jo vairāk, viņu pirmās ārpolitikas darbības demonstrē pārāk lielu destruktīvismu, un nekādi nevar izslēgt, ka no vārdiem viņi nepāries pie jaunā konflikta kurināšanas.

Šajā okeāna pusē situācija tāpat ir sarežģīta. ES, uzskrūvējot rusofobijas grādu, galīgi pasliktināja savas attiecības ar Krieviju, turklāt patstāvīgi un labprātīgi — ilgi pirms Džo Baidena ierašanās Baltajā namā. Tātad šoreiz eiropiešu rīcību nekādi nevar piedēvēt piespiedu nepieciešamībai sekot Vašingtonas fārvaterā vasaļu attiecību ietvaros.

Lai kādi būtu Eiropas darbību un mērķu iemesli, daudz svarīgāk ir tas, cik tālu tā ir gatava aiziet šajā ceļā. Patlaban viens no svarīgākajiem ir jautājums, vai eiropieši ķersies klāt Kijevas atbalstam militārajā jomā vai nē.

Šis apstāklis padara aktuālu Vladimira Putina sarunu ar Vācijas un Francijas līderiem. Runa nav tikai par savstarpējo pozīciju noskaidrošanu, bet arī par plašu argumentu klāstu Krievijas prezidenta rīcībā, kura mērķis ir izskaidrot Rietumeiropas kolēģiem, cik postošas sekas nesīs kara atsākšanās Donbasā, turklāt ne vien Ukrainai, bet arī Eiropai.

Iepriekšējā pieredze rāda, ka runāt ar Kijevu par šādām tēmām ir bezjēdzīgi.

Pēc temata

Pacietība ir izsīkusi: Doņeckas zemessargiem atļauts atklāt profilaktisku uguni
Ukrainas vadība sapņo ieņemt Krimu un atbrīvoties no krieviem
Agrārajā superlielvalstī atkal beigušies kartupeļi
Neticams dāsnums: Latvija nodevusi Ukrainai apvidus mašīnas no 40. gadiem
Tagi:
Donbass, Krievija, Rietumi

Galvenie temati