18:26 16 Maijs 2021
Tiešraide
  • RUB89.4671
  • USD1.2123
  • RUB89.6216
Viedoklis
Saņemt īso saiti
146

Vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība.

Desmitiem tūkstošu meiteņu un sieviešu nacistu okupācijas gados izvaroja vērmahta, SS, SD vienību kareivji, nacistu sabiedrotie un kolaboracionisti. Šos faktus cenšas nepieminēt. Krievijas vēstures zinātņu kandidātes Ksenijas Sakas pārskats, kas izskanēja internetā Sanktpēterburgas starptautiskā zinātniskā foruma "Atmiņas saglabāšana" ietvaros, ir viens no nedaudzajiem, kas veltīti smagajai tēmai pēcpadomju valstīs, stāsta Andrejs Tatarčuks. 

Izvarošanas plāna "Ost" ietvaros

Bijušajā PSRS un citās slāvu un Kaukāza valstīs okupantu pastrādāto izvarošanu ignorēšana un noklusēšana ir ļoti sarežģīta problēma, ņemot vērā mūsu īpaši jūtīgo attieksmi pret tādiem noziegumiem pret godu. Atšķirībā no Krievijas, rietumvalstu vēsturniekiem, rakstniekiem un žurnālistiem šī tēma nav tabu, tāpēc rodas iespēja stāstīt melus, piemēram, par "diviem miljoniem vācu sieviešu, ko izvarojuši Sarkanās armijas kareivji", par to klāstīja žurnāls Spiegel 2012. gadā. Tiesa, pat paši vācu vēsturnieki šos datus noliedz. Pie tam, ņemot vērā to, ka Sarkanā armija par tādiem noziegumiem skarbi sodīja, pat varēja nošaut, padomju karavīri atbrīvotajā Eiropā demonstrēja karavīru goda un cilvēciskās cieņas paraugu.

Vēsturniece Ksenija Saka nāca klajā ar ziņojumu "Neuzskaitītas un aizmirstas: izvarotās sievietes okupētajās padomju teritorijās". Ziņojums ir emocionāli šausminošs, tomēr par šo tēmu ir jārunā: vardarbība pret sievietēm no Ass valstu okupantu un vietējo kolaboracionistu puses bija faktiski legalizēta plāna "Ost" ietvaros, kas paredzēja Polijas, Krievijas, Baltkrievijas, Baltijas valstu un citu PSRS republiku civiliedzīvotāju genocīdu.

"Atsķirībā no Holokausta noziegumiem un cilvēku iznīcināšanas sistēmas izveides koncentrācijas nometnēs un geto, mums ir ļoti maz zināms par vācu pastrādātajām izvarošanām Austrumu frontē. Seksuāla vardarbība neiekļaujas uzvarētājvalsts varonības koncepcijā, šajā koncepcijā nav pieļaujami desmitiem tūkstošu izvarotu sievu, meitu un māšu. Rietumos "divi miljoni izvarotu vāciešu, no tām 600 tūkstoši – Berlīnē" ir politisko spekulāciju tēma par "Vāciju – meiteni, ko izvarojusi Staļina Sarkanā armija".

Problēma ir tā, ka izvarotās (arī ASV karavīru izvarotās sievietes ceļā no Normandijas līdz Berlīnei) vācietes par to runāja, vērsās tiesās un baznīcu draudzēs, bet padomju sievietes par savu negodu cieta klusu," stāsta Ksenija Saka.

Mīti un spekulācijas par padomju karavīriem, kas it kā esot izvarojuši miljoniem vāciešu, protams, no gaisa nekrīt – tas ir elements kampaņā PSRS – nacisma uzvarētājas – nomelnošanai. Sarkanās armijas rindās vardarbība pret vācu sieievietēm nebija norma – tas bija apkaunojums. Labi zināms fakts: pēc pretinieka garnizona kapitulācijas Kēnigsbergā armija tika pārvietota uz Silēziju un iekļauta 1. Ukrainas frontē. Nākamajā dienā pēc pārdislokācijas pēc maršala Ivana Koņeva pavēles ierindas priekšā tika nošauti četrdesmit padomju karavīri un virsnieki, un Silēzijā nebija neviena civiliedzīvotāju izvarošanas un slepkavības gadījuma, ko būtu pastrādājuši atbrīvotāji.

Ksenija Saka konstatēja, ka padomju sieviešu izvarošanas, ko pastrādāja vērmahta, SS, SD kareivji un kolaboracionisti okupētajās teritorijās, faktiski netika dokumentēti Lielā Tēvijas kara pirmā pusotra gada laikā. Tikai pēc tam, kad ģenerālfeldmaršala Valdera fon Brauhiča armiju grupa "Centrs" tika atsviesta no Maskavas, atklājās tūkstošiem seksuālas vardarbības faktu. 1942. gadā darbu sāka Ārkārtējā valsts komisija (ĀVK) , kas fiksēja arī šāda veida noziegumus. Ziņojuma autore pieminēja ĀVK kinohronikas trešajā kara gada Rževā. Tā tika nodemonstrēta arī Nirnbergas tribunāla gaitā. "Kaimiņu mājā – nacistu kareivju nomocīta ģimene. Dēls Valentīns, 18 gadus vecs, nogalināts ar šāvienu acī. Meita Raja, 15 gadus veca, nodurta ar durkli. Meita Katja, 5 mēneši, nogalināta ar šāvienu deniņos. Meita Zina, 18 gadus veca, izvarota un noslepkavota..."

Ziņas par izvarošanas gadījumiem nonāca NKVD pārskatos un padomju partizānu ziņojumos, ĀVK no 1942. gada novembra veidoja komisijas atbrīvotajās apdzīvotajās vietās un apkopoja vietējo iedzīvotāju liecības, arī vardarbībai pakļauto sieviešu un viņu māšu liecības. ĀVK materiāli nebūt nav pilni, piemēram, pēc izvarošanas noslepkavotās padomju sievietes izmeklētāji iekļāva ailē "nogalinātie", nepieminot vardarbības faktu. Gandrīz nemaz netika uzskaitīti izvarošanas gadījumi: piemēram, kādā staņicā Krasnodaras apgabalā vairāk nekā 10 sievietes pastāstīja, ka tikušas izvarotas, tomēr atskaitēs tas neparādījās.

Pats izvarošanas fakts demoralizēja un dikreditēja padomjuu sievieti sabiedrības acīs, daudzas viekārši klusēja. Tuviniekiem atlika tikai viena izeja – nežēlīgi atriebties.

Dažos mūsdienu avotos parādās pieņēmumi, ka vācu armija nav vainīga vai ir minimāli vainīga tādos noziegumos okupētajās teritorijās: no nacistu Trešā reiha ideoloģijas viedokļa tika uzskatīti par nepieļaujamiem seksuāli sakari ar neāriešu rases pārstāvjiem. Vienlaikus Ukrainas PSR, Stavropolē un Rīgā strādāja zaldātu un virsnieku bordeļi, kur Austrumu frontes karavīri varēja "atbrīvoties no spriedzes" par dažiem desmitiem marku, nopērkot kādas neāriešu sievietes pakalpojumus – pēc kara tādām ierobežoja pilsoniskās tiesības un sauca par "fašistu piegulētājām". Vēsturniece Ksenija Saka uzskata, ka arī publiskie nami bija vardarbības forma, tomēr šajā kontekstā runa ir par spontānām, bieži – grupveida izvarošanām, pēc kuras sievietes bieži vien izkropļoja vai nogalināja.

"Esmu sastapusies arī ar tādu viedokli, ka vērmahta zaldāti civilizēti gāja uz bordeļiem; tā nebūt nav. okupācijas laikā, saskaņā ar plānu "Ost", pastāvēja nostādne: īpaša cietsirdība pret vietējiem iedzīvotājiem ieņemtajās teritorijās. Izvaroja gan ebreju geto, gan koncentrācijas nometnēs, gan arī mājās, dzīvokļos un šķūņos, kur sadzina iedzīvotājus. Lielākā daļa tamlīdzīgu noziegumu fiksēta, ieņemot apdzīvotās vietas vai atkāpjoties, tomēr virkne noziegumu pastrādāti arī stabilizācijas periodā, kas frontes līnija bija tālu. Bieži vien par grupveida izvarošanas lieciniekiem kļuva sieviešu un meitenu tuvinieki – vecāki, vīrs, bērni. Maskavas apgabala Istrinas rajonā 25 karavīri izvaroja krievu meiteni. Gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies, dažkārt pat līdz erektīlajai disfunkcijai, un meitenes varēja aizmukt. Atgriezušās, viņas varēja majās atrast nogalinātu visu ģimeni," pastāstīja ziņojuma autore.

Saskaņā ar arhīvu datiem, par upuriem kļuva dažādu vecumu vājā dzimuma pārstāves – vēsturniece atradusi arhīvos faktu, kas liecina: vācu zaldāti izvarojuši 9 gadus vecu meiteni. Fiksēti cienījama vecuma sieviešu izvarošanas gadījumi – līdz pat 68 gadu vecumam. Tādus noziegumus gandrīz vienmēr pavadīja piekaušana un traumas, daži upuri zaudēja prātu, mēģināja pakārties.

Nesodīti un nekontrolēti

Pēc 1943. gada un fon Paulusa grupējuma sakāves pie Staļingradas nacistu vadība sāka domāt par padomju tautas lojalitātes veidošanu pret "fīrera karavīriem un Lielvāciju". De iure tas bija mēģinājums apturēt seksuālo noziegumu lavīnu pret padomju sievietēm, tomēr faktisko stāvokli tas nespēja mainīt. Vācu arhīvi liecina, ka 1944. gadā vērmahta lauka tiesas notiesājušas 5349 vācu kareivjus par "aizliegtiem seksuāliem sakariem ar krievu iedzīvotājiem Austrumu frontē". Šodien pat "Vācu viļņa" krievvalodīgā redakcija atzīst, ka patiesībā tādu gadījumu skaits bija daudzkārt lielāks.

Vēsturniece pastāstīja, ka okupācijas spēku morālais sabrukums un bailes divos pēdējos kara gados padarījis šādus noziegumus vēl biežākus. Kara beigas un cianīds Hitlera mutē jau bija neizbēgams, gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies un nikni. Kaļiņingradas apgabala NKVD speciālajā ziņojumā 1944. gada vidū teikts: "Visokoje ciemā kareivji izvaro sievietes plosās, izģērbjas kaili un tādā izskatā piedzēruši klaiņo pa ciema ielām. Vācu spēku politiski morālais stāvoklis ir ārkārtīgi zems."

Vēl viens aspekts – meiteņu aptraipīto godu bieži aizstāvēja vecāki, retāk – kaimiņi, kuri baidījās, ka viņu sievas un meitas gaida tāds pats liktenis. Taču par vienu nogalinātu varmāku no vērmahta vai SD vienībām okupācijas iestādes demonstratīvi nodedzināja veselus ciemus. Mātes vērsās vietējās kolaboracionistu varasiestādēs ar taisnas tiesas prasību.

"Moldāvijā vācieši izvaroja 9 gadus vecum meiteni – māte viņu atrada asinīm klātu, bez samaņas. Nākamajā dienā māte devās uz komandantūru un parakstīja iesniegumu, bet par viņu pasmējās, un ar to viss beidzās. Kurskas apgabalā kādas vērmahta zaldātu izvarotas sievietes vīrs atteicās dzīvot ar viņu, paziņoja, ka viņa ir "aptraipīta, netīra". Viņu izsauca ciema komendants: "Ja tu nedzīvosi ar savu sievu, mēs tevi pakārsim. Uzskati to par godu, ka tavu sievu neniecina Lielvācijas karavīri." Krasnodaras novadā rumāņu kareivji izvaroja divas meitenes, kas strādāja okupācijas komendantūrā. Viņas gāja pie priekšniecības sūdzēties, bet izdzirda atbildi: "Kāpēc gan kareivji nevarētu jūs izmantot?" Šie fakti liecina, ka tūkstošiem izvarošanas gadījumu labākajā gadījumā palikuši uz papīra – okupantu noziegumi bija nesodīti un nekontrolēti," stāsta vēsturniece.

Seksuālā vardarbība bija viena no vāciešu un viņu sabiedroto uzvedības pieļaujamajām formām okupētajās teritorijās, uzsvēra Ksenija Saka. Izvarošanas notika masveidā no Ostlandes reihskomisariāta, ko veidoja Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Baltkrievijas, līdz Ukrainas un Moldāvijas ciemiem, Ziemeļkaukāzam un Krimai.

Hans, vai neko neesi aizmirsis?

Diemžēl šo noziegumu fakti netika iekļauti Nirnbergas procesā, lielākā daļa padomju sieviešu negribēja atklāt kaunu. Tika izvirzīta ideja pieprasīt no Vācijas reparācijas – 3000 rubļu par izvarotu sievieti, 5000 – par meiteni, kam laupīts gods, tomēr padomju valdība to neatbalstīja.

Pēckara gados, arī pēc PSRS sabrukuma par to klusēja, līdz Rietumos sākās manifestācijas par "diviem miljoniem izvarotu vāciešu". Patiešām, neglīti, kauns. Tagad, droši vien, par to jau var runāt Eiropas demokrātiskā diskursa ietvaros, vismaz tāpēc, lai stātos pretī centieniem izkropļot vēsturi, attaisnot hitleriešu noziegumus. Tas ir svarīgi gan vēsturniekiem, gan feministiski noskaņotiem liberālajiem spēkiem. Tiesa, tur pagaidām tikai aug augumā mīti par ordām, kas gāzās no austrumiem, lai izvarotu visas vācietes, visas kā vienu.

Sabiedrības interesi un tālākos atmaskojumus Eiropā vairo trīs notikumu uztveres virzieni:

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

1. Revizioniskā pozīcija: vācu sieviešu masveida izvarošanas apstiprina, ka Vācijas karš ar "necivilizēto" Padomju Savienību bija neizbēgams. Tas ir Otrā pasaules kara "jaunās koncepcijas" ideoloģiskās formēšanas moments, kas aktīvi plešas plašumā Ukrainā, ASV un ES oficiozajos izdevumos, daļēji – pat Vācijā.

2. Mērenā pozīcija, kas neslavina karu, taču dāvā iespēju uzskatīt vāciešus par kara upuriem.

3. Naivā feminisma pozīcija, kas izmanto universālo patriarhālo modeli: sieviete karā un citviet var kļūt par vīrieša vardarbības upuri.

Vēsturniece konstatēja, ka jebkāda varmācība, kur nu vēl izvarošana ir viena no atbaidošākajām darbībām, uz ko spējīgs cilvēks. Neapšaubāmi, disciplīna Sarkanajā armijā Eiropā 1945. gadā bija daudzkārt labāka nekā Trešā reiha agonijas mocītajās vienībās. Tomēr vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība. Krievijas sāktais projekts "Digitālā vēsture" plāno detalizēti izpētīt šo jautājumu.

Pēc temata

Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
PSRS latviešu vaina ebreju slepkavībās tika noklusēta: ASV vēsturnieks par Arāja komandu
Vēsturnieks: Baltijas valstīs nacistu noziedzniekus padara par varoņiem
Latvijā atrasts "mežabrāļu" bunkurs ar ugunsgrēka pēdām no čekistu granātas
Tagi:
nacisti, SS

Galvenie temati