18:30 05 Jūnijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1330
  • RUB77.8155
Viedoklis
Saņemt īso saiti
182

Donalda Trampa impīčmentam veltītais debašu maratons ASV Kongresā ilga vairāk nekā 6,5 stundas un noslēdzās ar balsojumu, kurā ar rezultātu 230:197 triumfēja prezidenta atstādināšanas piekritēji.

Lai kā noslēgsies impīčmenta traģikomēdijas otrais – fināla – cēliens, jau tagad ir skaidrs ka šī "valsts apvērsuma mēģinājuma" (tā savas atstādināšanas procedūru nosauca pats Tramps) organizatoru darbībām būs tālejošas sekas, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Jau debatēs virkni seku apsprieda arī paši kongresmeņi, par citām, daudz nopietnākām sekām var runāt tikai novērotāji, ko ar amerikāņu kolēģiem nesaista nekādas korporatīvās vai ideoloģiskās solidaritātes saiknes. Galvenais un paradoksālākais visas impīčmenta organizācijas operācijā ir fakts, ka tās organizatori krietni pastrādājuši Krievijas Federācijas interesēs, turklāt darbojušies neticami efektīvi. Pavērojot visu impīčmenta stāstu – no "Trampa un Krievijas sazvērestības izmeklēšanas" vēlēšanu kampaņas gaitā līdz apsūdzībām pret Trampu par viņa tālruņa sarunām ar Zeļenski, kļūst skaidrs, ka Demokrātiskās partijas vēlme gāzt prezidentu par katru cenu novedusi pie amerikāņu iekšējās propagandas divu galveno naratīvu totālas diskreditācijas.

Ja demokrāti nebūtu centušies uz līdzenas vietas pataisīt Trampu par tādu "miljardieri-KGB aģentu", nekādas Krievijas pūles amerikāņu informācijas laukā nespētu nodrošināt tik nopietnu draudzīgas attieksmes pieaugumu pret Krieviju republikāņu un amerikāņu karavīru vidū. Fenomens ir tik plaši izplatījies, ka trauksmi ceļ pat Pentagons un Radio Brīvība: Amerikas Balss – amerikāņu propagandas orgāns, ko būtu grūti turēt aizdomās par simpātijām pret Krieviju, pirms divām nedēļām pavēstīja: "Laikā, kad lielākā daļa amerikāņu vēl joprojām uzskata Maskavu par ASV galveno pretinieku, jaunās aptaujas liecina, ka viedoklis mainās, it īpaši kareivju ģimenēs. Otrais ikgadējais "Reigana vārdā nosauktais nacionālās aizsardzības pētījums", kas noslēdzās oktobra beigās, konstatēja, ka gandrīz puse (46%) ar bruņotajiem spēkiem saistīto mājsaimniecību paziņoja, ka Krieviju uzskata par sabiedroto. Aptauja demonstrēja, ka 28% amerikāņu uzskata Krieviju par sabiedroto (gadu iepriekš – 19%).

Tas nav kaut kādu neredzētu Krievijas propagandas panākumu rezultāts, drīzāk tas ir impīčmenta mēģinājumu rezultāts: kad specprokurors Millers nāca klajā ar savu ziņojumu par Trampa sazvērestību ar Krieviju, daļa amerikāņu karavīru, iespējams, secināja, ka viņiem un Krievijai ir kopējs ienaidnieks – tā pati amerikāņu dziļā valsts, kas sūta amerikāņu karavīrus ģeopolitiskās avantūrās pa visu pasauli un gribētu panākt īstu karu ar Krieviju. Nekas tā netuvina, kā kopīgs principiālais oponents.

Par otro impīčmenta upuri jau kļūst naratīvs par to, ka Ukraina ir jaunās Eiropas demokrātijas bastions, ko par katru cenu jāpasargā no Ziemeļu Mordoras (tas ir, no Krievijas). Impīčments pievērsa amerikāņu uzmanību tam, ka patiesībā "jaunās Ukrainas demokrātijas" līderi piedalās korupcijas shēmās kopā ar augstu stāvošiem Obamas administrācijas locekļiem, un notiek neticamais – milzīgi populārais konservatīvais politisko šovu vadītājs (ar miljoniem skatītāju) Takers Karlsons saka, ka Krievijas un Ukrainas konfliktā jānostājas Krievijas pusē. Impīčmentam veltītajās debatēs desmitiem miljonu amerikāņu varēja tiešajā ēterā noskatīties kongresmeņa Luī Gomerta (pazīstams bijušais tiesnesis un prokurors) uzstāšanos, kurš izklāstīja visas Republikāņu partijai zināmās korupcijas epizodes, kurās Ukrainā iejaukta Baraka Obamas administrācija.

Atgādināsim: tā bija Pārstāvju palāta, priekšā ir Senāts. Debatēs Senātā noteikti notiks tas pats. Zīmīgs fakts: kad kongresmenim Gomertam pārmeta "Krievijas propagandas" izplatīšanu, viņš vārda tiešā nozīmē sakliedza uz saviem oponentiem. Domājams, Trampam draudzīgi noskaņotā auditorija bija sajūsmā. Apsūdzības par "darbu Krievijas labā" un "Kremļa propagandas izplatīšanu" vairs nav universāls vīkšķis mutē un trumpis, ar ko uzvarēt jebkurā diskusijā. Tagad tiem, kuri joprojām to izmanto, dusmīgi uzkliedz. Drīz par viņiem smiesies.

Impīčmenta mēģinājumi ir nonāvējuši arī mītu par to, ka mediji, jo īpaši amerikāņu mediji ir visspēcīgi, un tas, kurš kontrolē valsts vadošos izdevumus, var neierobežoti skalot smadzenes vēlētājiem, it īpaši ar jaunākās propagandas un sociālā spiediena metodes. Politiskās un sociālās propagandas populārākā teorija (nākas atzīt, zināms pamats tai ir) pauž: ja sabiedrībai pastāvīgi minēt kaut kādus izturēšanās piemērus un ideālus (izmantojot reklāmu, viedokļu līderus un šovbiznesa zvaigznes), kā arī kaunināt par novirzēm no šī ideāla (piemēram, ar apsūdzībām par rasismu, darbu Kremļa labā vai naidu pret planētas ekoloģiju), ar sabiedrību var darīt visu, kas ienāk prātā. Principā, shēma darbojas, turklāt efektīvi: parasts amerikānis 70.gados būtu šausmās par tagadējo Savienoto Valstu sabiedrību, kurā dažādu minoritāšu tiesības jau sen pārvērtušās par diktatūru. Vēl vairāk, tai pašai shēmai, tikai mazliet izsmalcinātākā variantā, bija liela nozīme ideoloģiskajā un propagandiskajā uzvarā pār PSRS, kas izvērsās par elites nodevību un to, ko Vladimirs Putins nosauca par XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.

Tagad šī pieeja ir saskārusies ar ierobežojumu – ja demonizēt, padarīt nevērtīgu, pazemot pietiekami lielu sabiedrības segmentu, likt tam maksāt un nožēlot grēkus, vienā brīdī šis segments nospriedīs "lai jau būtu", sāks darboties savās interesēs un metīs pie malas jebkādu psiholoģisko kontroli.

Vispirms amerikāņu propagandas mašīna (un tās taustekļi no Krievijas – mediji-ārvalstu aģenti un Krievijas viedokļu līderi, kuri pildīja ārvalstu aģentu lomu) ar šo problēmu saskārās Krievijā. vienā brīdī sabiedrību pārņēma vienaldzība pret viedokli un kritiku, ko pauda "demokrātijas kontrolpaketes turētāji un patiesības apustuļi" no Vašingtonas, Rīgas, Prāgas un dažām redakcijām Maskavā. Pēc tam vienaldzības vietā stājās jautrs azarts, sak, "ja viņiem nepatīk, tad jau mēs visu darām pareizi". Izgāšanās Krievijā oponentiem nedeva nekādu mācību. Tagad viņi saskārušies ar līdzīgu problēmu dzimtenē: kad veselu gadu pat no gludekļiem pret Trampa piekritējiem un pašu Trampu bira laukā apsūdzības par rasismu, nodevību, sieviešu dzimuma ienīšanu, darbu Kremļa labā un pārējās muļķības, reakcija izrādījās gluži pretēja. Godājams sabiedriskās domas pētījumu centrs Gallup paziņoja, ka "no impīčmenta sākuma Trampa reitings pieaudzis par 6%".

Šajā gadījumā televizoru sakāva elementāra pašcieņa – to demonstrēja amerikāņi, kuri vēl joprojām atsakās nožēlot grēkus un rāpot uz kapiem tāpēc, ka viņiem ir balta āda, viņiem garšo gaļa un ne īpaši patīk politkorektums. Vēl vairāk: pēdējos mēnešos vairākums amerikāņu iebilst pret impīčmentu, atzīmēja politisko aptauju agregators Real Clear Politics.

Amerikāņu "dziļās valsts" politiskās propagandas varenā mašīna vairs nedarbojas.

Tomēr pats galvenais rezultāts ir amerikāņu institucionālās politisko kompromisu meklējumu sistēmas totāls un galīgs sabrukums. Agrāk, ar dažiem epizodiskiem izņēmumiem, abu partiju elektrorāts varēja cerēt, ka, neskatoties uz visām politiskajām domstarpībām, demokrāti un republikāņi iesaistīties politiskajos konfliktos saskaņā ar noteikumiem, ko izstrādājuši jau ASV dibinātāji: nekādas personīgas vendetas, nekādas varasiestāžu izmantošanas spiedienam vai oponentu izspiegošanai, nekādas oponentu tuvinieku vajāšanas, nekādu mēģinājumu iesēdināt oponentus par viņu politisko viedokli. Pie tam cīņa Senāta vai Kongresa tribīnēs nekad nekaitēja draudzībai no darba brīvajā laikā. Šajā ziņā amerikāņu politika atgādināja amerikāņu profesionālo hokeju: kautiņi un asinis uz ledus, draudzība un cieņa ārpus laukuma.

Tagad sistēma ir salauzta, abu partiju piekritēji ilgojas fiziski likvidēt oponentus, ko vairs neuzskata par draugiem vai līdzpilsoņiem, tagad tie burtiski ir "necilvēki". Trampa mājieni par iespējamo pilsoņu karu un demokrātu ilgas nosēdināt Trampu uz elektriskā krēsla, bet viņa ģimeni un domubiedrus iebāzt aiz restēm, – visas šīs pazīmes liecina par totālu dehumanizāciju, kas nekad nebeidzas labi.

Viens no kongresmeņiem, Republikāņu partijas pārstāvis aizvakar salīdzināja impīčmentu ar Poncija Pilāta tiesu, bet Trampu – faktiski ar Kristu, taču metafora nav pareiza.

ASV patlaban piemērotāki ir citi vārdi no Bībeles: "Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt." Amerikāņu politika pati parakstījusi spriedumu savai valstij.

Galvenie temati