10:42 20 Augusts 2019
Tiešraide
  • USD1.1103
  • RUB74.2984
Akcija krievu skolu atbalstam. 2018. gada 15. septembrī.

Krieviem ārvalstīs nosprausta fināla stunda

© Sputnik / Sergey Melkonov
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Viktors Marahovskis
126

Valda viedoklis, ka esam saskārušies ar parādības "ārvalstīs dzīvojošie krievvalodīgie" fināla akordu. Spriežot pēc visa, šī sabiedrības daļa tuvojas vēsturiskās izvēles punktam.

Situācijas saasināšanās lielākajā no bijušajām padomju republikām, kas nolēmusi galīgi derusificēt savu publisko telpu, radījusi gaidāmo reakciju spektru: no retoriskiem izsaucieniem "Kā tad tā, jūs taču paši pamatā esat krievvalodīgie!" līdz mazliet indīgajiem "Tā jums arī vajag – nākamajiem viesstrādniekiem Krievijā nevajag labi prast kosmiskās civilizācijas valodu, viņu liktenis ir lēts zemas kvalifikācijas darbs", portālā RIA Novosti raksta Viktors Marahovskis.

Ukrainas notikumu fonā maz pamanāms, taču zināmā mērā simbolisks bija galīgais spriedums izglītībai krievu valodā Latvijā (arī tā reiz uz pusi runāja krieviski): Satversmes tiesa atzina, ka visu republikas skolu pāriešana pie mācībām valsts valodā esot absolūti likumīga.

...Valda viedoklis, ka esam saskārušies ar parādības "ārvalstīs dzīvojošie krievvalodīgie" fināla akordu. Spriežot pēc visa, šī sabiedrības daļa tuvojas vēsturiskās izvēles punktam.

Kas būtu jāņem vērā? Pirms simt gadiem, pēc revolūcijas, krievu emigranti Eiropā un Amerikā nesauca sevi par "krievvalodīgajiem". Viņi sauca sevi par krieviem, lai kāds būtu viņu etniskais sastāvs un reliģiskā pārliecība, jo toreiz, XX gadsimta sākumā Krievijas impērijas pavalstnieki uzskatīja sevi par krieviem. Ideja par "nacionalitāti atbilstoši etniskajai izcelsmei" sabiedrības apziņā iespiedās vēlāk. Godīgi sakot, tā bija Eiropas rasistisko studiju atbalss no XIX gadsimta. Vārdu sakot, jēdziens "ārvalstu republiku krievvalodīgie iedzīvotāji" veidā, kādā mēs to pazīstam, radās 90. gadu sākumā. Es pats (V.Marahovskis – red.) tāds biju, es atceros.

Pēc PSRS sabrukuma jaunveidotajās "nekrievijās" radās jautājums: kā saukt, kā traktēt bijušos padomju pilsoņus, kuri dzīvo šo "nekrieviju" teritorijā, taču pie tam nepieder pie titulētajām etniskajām kopienām.

Ņemsim vērā: tie bija, ja tā var teikt, "metropoles kultūras" nesēji, kuri pie tam bija ar to saistīti taisnā kultūras līnijā. Tas ir, viņu skolās no Taškentas līdz Tallinai literatūras kabinetos pie sienām karājās Puškins, Gogolis, Ņekrasovs, Dostojevskis, Tolstojs, māju bibliotēkās noteikti bija Ilfs un Petrovs, Bulgakovs un brāļi Strugacki. Šo krievvalodīgo bērni no Rīgas līdz Kišiņevai stāstīja viens otram vienas un tās pašas anekdotes par Petjku un Čapajevu, par Genu un Čeburašku, spēlēja "kazakus un razboiņikus". Vietējā inteliģence lasīja modīgo Peļevinu, vietējās radiostacijas līdz ar radio Maskavā un Ļeņingradā inficēja savus lasītājus ar dziesmām "Kas tas ir – rudens", "Pasakainā taiga", "Tev ir AIDS" un citām.

Atzīt šos pilsoņus par nacionālajām kopienām nebūtu ne gluži pareizi, ne arī īpaši ērti – pie tam visiem.

Krievijai, kura 90. gados bija gluži apjukusi pati ar savu identitāti, krievvalodīgo tiesību aizsardzība bija gatavais mīnu lauks (jo arī pati Krievija visiem spēkiem atgrūda "impērisko mantojumu", un paši krievvalodīgie ārvalstīs nespēja saprast, ar ko sevi identificēt. Galu galā viss beidzās ar bezzobainu retoriku "Par minoritāšu tiesībām").

Etnonacionālajām "nekrievijām" "okupantiskā sloga" atzīšana par pilnvērtīgu mazākumtautību nozīmētu, ka jāatzīst kaut kādas starptautiski atzītas minoritāšu tiesības, un tas nu šķita pilnīgi lieki.

Visbeidzot, Eiropu un it īpaši ASV vienkārši biedēja ideja par organizētām miljoniem lielām krievu kopienām jauno Krievijai naidīgo demokrātiju teritorijā.

Galu galā tika apstiprināts un pieņemts "minimālistisks", ne uz ko nepretendējošs un nesaistošs termins – "krievvalodīgie". Pēc būtības tas nozīmēja tukšu grupu bez vēsturiskās un civilizācijas identitātes katrā atsevišķā jaunajā demokrātijā, cilvēkus, kuri sadzīvē sazinās vienā no austrumslāvu grupas valodām.

...Starpība starp "krieviem" un krievvalodīgajiem ir ne tikai liela vien – tā ir atšķirība pašos pamatos, principiāla starpība.

Jebkuras nacionālās izcelsmes krievi, ņemot vērā vēsturiskās īpatnības, ir viena identifikācija. Viņi deklarē savu piederību krievu (tā pati – Krievijas, tā pati – padomju un no jauna – Krievijas) civilizācijai.

Jēdzienā "krievs" nav obligāts tāds elements kā balta ādas krāsa bez piejaukumiem (vismaz uz to norāda A.Puškins un Krievijas Nopelniem bagātais mākslinieks G.Sijatvinda). Jēdzienā "krievs" nav obligāts tāds elements kā pareizticība (lai nu kā, to norāda I.Jefremovs, Ž.Alfjorovs un lielais krievu futbolists R.Dasajevs). Jēdzienā "krievs" nav obligāts tāds elements kā lielkrievu izcelsme (to apliecina Bagrations, Visockis, Eizenšteins un Makarenko, nerunākot jau par krievu francisko raganu – Millaru un īru režisoru Rou).

Krievu valodas mācību grāmatas
© Sputnik / Андрей Иглов

Toties ir neiespējami iedomāties īstu (jebkuras "tautības") krievu bez Uzvaras dienas, "Kara un miera", Štirlica un Gagarina ar viņa lidojumu.

No vienas puses, šī vērtību sistēma ietver ne tikai lielu skaitu "etnisko krievu", bet arī "etnisku nekrievu", ieskaitot lielo skaitu augļu, ko nesa starpnacionālās padomju laulības un "civilizācijā pārkrievojušos" daudzu tautību pārstāvjus. No otras puses, visa šī mēru un vērtību sistēma ir kategoriski aizliegta jaunajās nacionālajās demokrātijās.

Tāpēc "krievvalodīgums" bija piespiedu, pagaidu ideja. Tā bija ideja, kas divu vai triju desmitu miljonu cilvēku cvilizācijas identitāti nivelēja līdz kaut kādām sadzīves pazīmēm, līdz "otrās šķiras aborigēniem" ar savu sadzīves valodu, kas nejauši izrādījusies identiska krievu valodai. Un šo valodu varēja paciest līdz brīdim, kamēr vietējo etnokulturālo aktīvistu spiediena rezultātā šie krievvalodīgie beidzot pāries pie lokālajiem vērtību simboliem un vērtībām.

Saskaņā ar plānu krievvalodīgajiem vajadzēja nodarboties ar nepārtrauktu un cirkurālu kultūras paškastrāciju. Tas ir, mīlēt Šalamova "Kolimas stāstus" un izmest no prāta Eizenšteina "Aleksandru Ņevski"; mīlēt Čehova drāmas par krievu bezizeju un atteikties no Dostojevska "Rakstnieka dienasgrāmatas"; mīlēt to daļu no Brodska, kas ir pret padomju varu un nemīlēt to, kura ir "pret Ukrainas neatkarību".

Par galamērķi jebkurā gadījumā tika uzskatīta viņu galīga pāreja pie vietējām nacionālajām valodām un vietējiem oficiālajiem varoņiem, īpašu uzmanību pievēršot relatīvajiem "banderām".

Vārdu sakot, krievvalodīgo uzdevums no pēcpadomju republiku viedokļa bija nepārtraukti pierādīt, ka no aizgājušās "impēriskās" ēras viņi paņēmuši līdzi tikai saziņas valodu un kultūras daļu, kas nežēlīgi un nesamierināmi pātago nolādēto impēriju.

Krievvalodīgajiem vajadzēja visā pēcpadomju telpā atskaitīties, cik tālu viņi tikuši savā atbrīvošanās un attālināšanās ceļā no impēriskās un autoritārās Putina Krievijas. Šim nolūkam periodiski tika organizēti un joprojām rit demonstratīvi pasākumi, kuri pierāda "krievvalodīgo eiropiešu" attālināšanos no "Putina režīma".

Taču pārsteidzoši ir tas, ka pat ar tādiem noteikumiem krievvalodīgie nekur nav uzņemti pilnvērtīgu cilvēku aprindās, "mazākumtautībā ar tiesībām". Vienkārši tāpēc, ka viņiem ir tieša piekļuve krievu kultūras kodam, viņi tik un tā tiek turēti aizdomās, ir nevēlami un neuzticami. Tāpēc – nepilnvērtīgi.

Tāpēc nevienā pēcpadomju republikā Eiropā viņiem nav piešķirta pilnvērtīga "mazākumtautības" tiesību pakete.

Protams, Austrumeiropas krievvalodīgajos medijos mēs varam izlasīt virkni saprātīgi sastādītu mantru: "neviens mūs te neapspiež, neklausieties Kremļa propagandu". Taču visas šīs mantras pavada sentimentāliem vārdiem aprakstīti gadījumi, kuros cēlsirdīgie saimnieku nācijas pārstāvji nenoniecina krievvalodīgos. Piemēram, "aptiekā, konstatējusi, ka nerunāju lietuviski, meitene sāka runāt lauzītā krievu valodā, un es sajutu patiesu labvēlību". Vai "vietējā krievu teātrī iestudē "Trīs māsas", un tablo ar sinhrono tulkojumu valsts valodā nevienu nekaitina".

Par iecietību pret to, kas patiešām veido krievu/Krievijas identitāti, sākot ar 1812. gada karu un beidzot ar 1941.-1945.gg. karu, no Lomonosova līdz Landau, no Ciolkovska līdz Gagarinam, nav ne runas.

Krievvalodīgajiem ir aizliegts sajūsmināties par jebkādu Krieviju, izņemot to valsts daļu, kas Krieviju nolād un noliedz.

...Visa šie liekulība ir nodzīvojusi gandrīz trijus gadu desmitus.

Taču tagad situācija saasinās, pārsvarā tāpēc, ka Krievija, ko uzskatīja par mirstošu spēku, pēkšņi sākusi demonstrēt politisko un kultūras ekspansiju.

Situācijā, kad Krievijai ir Krima un Sīrija, "Ziemeļu straume 2" un filma "T-34", ir pases Donbasam, šķiet riskanti paturēt pie sevis pat gluži pieradinātus krievvalodīgos.

Tāpēc visur tiek forsēta šīs "parādības" likvidācija.

Tādos apstākļos īslaicīgajam un amorfajam radījumam, kas iedēvēts par "krievvalodīgajiem ārzemēs", rodas Hamleta cienīgs jautājums.

Izvēle ir sekojoša:

- kolektīvi atteikties no visām "krieviskuma" paliekām un atzīt sevi par otrās šķiras aborigēniem, kuri vienkārši nepietiekami labi pārvalsta savu valsts valodu un nav pietiekami labi pazīstami ar saviem nacionālajiem varoņiem, kuri cīnījušies ar Krieviju.

- atzīt savu piederību "Eiropai naidīgai" civilizācijai. Rezultātā iespējama īsta konfrontācija ar vietējo nacionāldemokrātiju mežonīgajiem etniskajiem režīmiem. Ļoti iespējama padzīšana uz kultūras un civilizācijas dzimteni.

Tas ir, uz Lielo Zemi, kur nav Šengenas, nav Hanzas Galvaspilsētu Šauro Ieliņu, Eiropas Servisa un citu paliekošu vērtību.

...Šajos apstākļos Lielās Zemes humānā misija varētu būt tikai atvieglota evakuācija tiem, kuri uzdrošinājušies būt krievi, par spīti modei.

Galvenie temati