Donalds pagrozīja savu korķa ķiveri, aizgaiņāja uzmācīgu odu, noklepojās, pacēla pie mutes skaļruni un jau simto reizi nokliedza uz Venecuēlas robežas pusi:
- Kareivji! Mučačos! Politiķi melo! Pārnāciet mūsu pusē! Jūs gaida karsts ēdiens un laba attieksme! Citādi jūs zaudēsiet visu!
Viņš nolika malā skaļruni un noguris izstaipījās, portālā RIA Novosti raksta Igors Romanovičs.
Jau trešo dienu viņš sēdēja Kolumbijas selvā pie Venecuēlas robežas – viņš lika lietā principu "ja gribi, lai būtu paveikts labi, dari pats".
Izrāpies no zemnīcas, Donalds devās meklēt savu pavadoni – attapīgu indiāni no granta-coca cilts. Jau veselu stundu viņš gaidīja, kad pavadonis atnesīs ūdeni.
Izrādījās, ka pavadonis ir pie neliela ezeriņa, kur aktīvi gatavoja vakariņas un pūlējās pievārēt drūmu anakondu.
Beidzot viņam izdevās pierunāt čūsku likt mierā viņa kaklu, un tā vīlusies iemetās atpakal ūdenī.
Pavadonis piepildīja ruma pudeli ar ūdeni un steigšus metās pie senjora.
"Ak Kungs! Cik līdzīgs mūsu Obamam!" — nodomāja Donalds un, acīs skatīdamies, noprasīja:
- Muraido, vai gribi kļūt par Venecuēlas prezidentu?
- Gribu! — atsaucās pavadonis un noslaucīja sviedrus. – Tikai mani sauc Guaido.
- Kāda starpība, - saviebās Donalds. – Pienācis laiks visiem Venecuēlas patriotiem rīkoties kopīgiem spēkiem, kā vienotai tautai, bet ASV vadībā plaukstošai nācijai uzvārdi nav vajadzīgi, tik un tā mēs vēlāk jūs visus sauksim "Ei, tu!".
Donalds padzērās, paņēma skaļruni un turpināja aģitāciju. Viņa pārliecinošā balss lika uzspurgt gaisā dažiem papagaiļiem:
— Vai arī jūs varat arī turpmāk atbalstīt Maduro! Ja jūs izvēlēsieties tādu ceļu, jums nebūs ne droša patvēruma, ne vieglas izejas! Taču jūs varat pieņemt prezidenta Buraido dāsno piedāvājumu un dzīvot mierā kopā ar savām ģimenēm!
Guaido aizmiedza acis, taču noklusēja.
Donalds nolika pie malas skaļruni, izvilka no kabatas bloknotu ar pildspalvu un pastiepa tos Venecuēlas jaunajam līderim.
- Raksti. Pavēle Nr. 001. Kā nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks es apstiprinu atļauju nogādāt Venecuēlas teritorijā humāno palīdzību. Datums. Paraksties vai ievelc krustiņu.
— Tad es esmu vēl arī virspavēlnieks?! — Guaido bija pārsteigts. — Vai virsstundu granti par to būs? Un vēl, kur es raušu to humāno palīdzību, senjor? Man ir tikai stipra roka, laba oža un Džordža Vašingtona universitātes diploms, tāpat kā visiem mūsu ciltī.
— Palīdzība jau ir ceļā, - Donalds paskatījās uz garāmejošu skudrulāci un vienaldzīgi iespēra tam – nekādu ogļūdeņražu viņam nebija. – Vairāki konteineri ar humānajiem ieročiem, humānajiem spridzekļiem un mucas ar humāno hloru, ar ko Maduro barbariski indēs miermīlīgos protestu dalībniekus. Visu aizvedīs kolumbieši no humānās misijas "Eskobara panda" un uzticami vīri baltās ķiverēs.
Donalds vēl dažas reizes iebļāva mikrofonā šo un to par Brīvību un Demokrātiju, kā piemēru minēja amerikāņu vērīgajā uzraudzībā plaukstošo Irāku un Haiti, paskatījās pulkstenī un sāka posties prom, stingri jo stingri pavēlējis Fukaido sēdēt tepat ar savu anakondu un gaidīt, kad ieradīsies humānā palīdzība.
Guaido skumīgi apgriezās, paskatijās uz anakondu, kas viņam līksmi uzsmaidīja paparžu krūmos, un neviļus nodrebinājās. Džordža Vašingtona universitātē bija daudz omulīgāk.
Drīz vien ieradās helikopters, un Donalds aizlidoja, taču apsolīja atgriezties.
Viņam bija vēl daudz kas svarīgs darāms – jāsameklē jauns priekšsēdētājs Ķīnai, jāpasludina Demokrātiskās Arktikas dibināšana un jāieceļ Ilons Masks par Andromēdas miglāja direktoru.
Visuma Pavēlnieka ikdiena ir rūpju pilna.
