Igors Romanovičs, bloka Green Tea autors RIA Novosti
Latvijas Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins apgalvoja, ka "Krievija jāsadala vairākās daļās". Pēc latviešu politiķa domām, tāds solis nepieciešams viņa valsts un Eiropas mieram.
Mums izdevās saņemt īsu Aleksandra Kiršteina interviju – sameklējām viņu EPPA kuluāros.
— Deputāta kungs, kā Krievijas sadalīšana veicinās mieru Latvijā, kur, cik mums zināms, jau tagad viss ir mierīgi, kulturāli un valda visīstākā labklājība?— mēs satraukti vaicājām.
— No kurienes jūs būtu?— samiedza acis baltiešu eiropietis.
Godīgi atklājām, ka esam no Krievijas un mūs ļoti satrauc mūsu valsts dalīšana, jo sievasmāte dzīvo Volgogradas apgabalā, es – Krasnodaras novadā, tāpēc gaidāmā vīzu saņemšana braucieniem pie sievasmātes mums nav svešs jautājums.
— Ak tā, no Krievijas, — viņš samiedza acis vēl trakāk, līdz kļuva līdzīgs japānim, kurš lietū skatās pāri šaurumam uz Kuriļu salām. – Tātad agresori, hakeri un rūdīti propagandisti!
Skumji nopūtāmies – mūsdienu rietumu trendi ir zināmi, sapratām, ka strīdēties ir bezjēdzīgi.
Deputāts ātri paskatījās uz visām pusēm, uzmeta mums godīgu, neuzpērkamu eiropeisku skatu un pēkšņi pavaicāja:
— Nauda ir? Kādi piecsimt rubļi vai tūkstotis? Citādi es neko neteikšu.
Mazliet apjukām. Kontā bija divi tūkstoši rubļu, palikuši no honorāra par iejaukšanos vēlēšanās Franču Gvinejā, lai pie varas nonāktu aravaka indiāņi ar lozungu: "Iegaumējiet, eiropieši – saimnieko te indiāņi!", jo viņi solīja uzdāvināt Roskosmosam franču kosmodromu Kuru. Par to naudiņu gribējām nopirkt alu.
— Ir, — apņēmīgi noteicu, vispirms aptaustījis, vai naudasmaks vēl vietā, jo Ukrainas ārlietu ministrs Kļimkins, sadzirdējis krievu valodu, saausījās un jau noslēpumaini riņķoja tepat blakus. Skaidri redzams, – gribēja vai nu iekost, vai aizlienēt naudiņu.
Piedāvājums pārskaitīt naudu no kartes uz telefonu deputātu izbiedēja, — viņš paziņoja, ka tā ir buršanās un vispār viņš dod priekšroku skaidrai naudai.
Par laimi, operatoram bija noslēpta nauda.
— Kāpēc tad īsti jums vajadzīga Krievijas sadalīšana, Kiršteina kungs? – jau drusku gurdi pavaicājām eiropietim un pastiepām viņam tūkstoš rubļus.
Deputāts mīļi izgludināja banknoti, nez kāpēc nobučoja to un saudzīgi iebāza kabatā. Bija skaidrs – naudu viņš nievā.
— Jūs mani varat saukt vienkārši par Sašu Sļivkinu! — viņš laipni pasmaidīja.
— Bet ja nu mēs būtu meksikāņi un būtu iedevuši jums tūkstoš peso?— drūmi apjautājās bez naudas palikušais operators.
— Alehandro Kiršteneiro, protams, — atcirta Latvijas deputāts. — Vai tad nav skaidrs?
Un atkal pasmaidīja, atklājot savu pārdrošo ieceri:
— Tagad mūsu šprotes pērk tikai Krievija, bet, ja to saskaldīs, šprotes pirks astoņdesmit pieci bijušie Krievijas subjekti. Un Latvijas IKP pieaugs astoņdesmit piecas reizes!
Klusējām. Latvijas politiķa loģika mūs satrieca. Bet viņš jau metās pakaļ kaut kādam amerikānim, saukdams: "Mister Pompeo! Tas esmu es, Alekss O’Kiršs! Jūs man esat parādā piecsimt dolārus vai tūkstoti! Jūs apsolījāt!"
Pompeo metās skriešus. Latviešu deputātam mudīgi pievienojās Kļimkins un abi dzinās pakaļ amerikānim, gluži kā divas hiēnas pakaļ noklīdušai antilopei.
"Vētraina gan tā politiskā dzīve Eiropā!" – mēs sajūsmā nodomājām un devāmies meklēt Federiku Mogerīni. Gribējās noskaidrot: ES uzliks jaunas sankcijas par to, ka līdzās mūsu mājām noklāts celiņš un izveidots jauns skvērs ar bērnu pilsētiņu, vai mūsu mikrorajonam tomēr būs jāizstājas no Krievijas un jāpasludina sevi par atsevišķu kņazisti, lai bēgtu no sankcijām.
