2009. gada 13. janvārī kopā ar draugiem posāmies svinēt veco Jaungadu. Satikāmies mājās pie drauga ap desmitiem vakarā. Es tobrīd jau vairāk nekā gadu strādāju Pirmajā Baltijas kanālā. Citu žurnālistu kompānijā nebija.
Marketologs, programmētājs, menedžeris, mūziķis. Visiem spēkiem pūlējos izstāstīt, cik grūts un bīstams ir mans darbs. Viņi neticēja. Sak, kas tad tāds pie mums Latvijā varot notikt, tikai bruņurupuču svēršana zooparkā.
Es strīdējos, lai arī sirds dziļumos man šķita, ka taisnība ir viņu pusē. Aptuveni vienpadsmitos mēs beidzot sēdāmies pie galda. Šajā brīdī man piezvanīja.
- Ļoša, kur tu esi? Pēc 20 minūtēm piebrauks mašīna. Steigšus brauc uz vecpilsētu.
- Kas tad tur notiek?
- Tur...
Mašīna piebrauca pat ātrāk. Interneta telefonā tolaik vēl nebija. Informāciju pa drupačām saņēmu no kolēģiem, taču lielāko daļu ieraudzīju jau pats savām acīm.
Latvijas Maidans
Kad atbraucām, viss jau gandrīz bija galā. Līdz šim pilsētā strādāja mani kolēģi – viņi tur nokļuva pašā notikumu karstumā. Viņi devās uzņemt miermīlīgu mītiņu, taču pēkšņi nokļuva Latvijas Maidana epicentrā. 4 gadus pirms notikumiem Ukrainā.
Izlauzti bruģakmeņi, apgāzta policijas automašīna, izdauzītas vitrīnas. Viss gandrīz bija beidzies. Pa ielām retumis garām skrēja cilvēki kapucēs, visur bija policija.
Kā tā varēja gadīties, ka miermīlīgs īss mītiņš pārvērtās par lielākajām nekārtībām neatkarīgās Latvijas vēsturē? Patlaban par to grūti spriest. Stāsta par izplānotu provokāciju, par kūdītājiem, kuri veikli bīdīja pūli viņiem vajadzīgajā gultnē.
Nākamajā dienā visi sāka meklēt vainīgos. Mēģināja apsūdzēt mītiņa organizatorus, taču viņi apsūdzības atspēkoja. Maskās tērptos vīrus, kuri it kā veduši pūli demolēt Saeimu, arī neviens neatrada.
Aizturēja aptuveni 130 trača cēlājus, kuri meta akmeņus, izlaupīja veikalu un apgāza automašīnas. Lielākā daļa tika vaļā ar nosacītu sodu. Taču neviens mums nepastāstīja, kas un – pats galvenais – kāpēc pasūtīja Latvijas Maidanu.
Principā, dumpja rezultātus var salīdzināt ar 13. Saeimas vēlēšanām: pabļaustījās, izlamājās, patētiski gāza agrāko varu, nosvinēja demokrātijas triumfu un tautas gribas uzvaru, taču parlamenta krēslos sēdās tie paši – tikai dažas sejas ir jaunas.
Uzliesmoja vienā rāvienā
Pati revolūcija ilga aptuveni trīs stundas. Atskatoties uz notikumiem Kijevā, tās šķiet tīrās bērnu spēles. Salīdzinot ar notikumiem Ukrainā un pašreizējo situāciju Francijā, mēs tikai patrokšņojām. Taču tobrīd visi nopietni nobijās.
Lai nu būtu kā būdams, taču desmit gadus vecie notikumi parādīja vienu vienkāršu lietu: sagruva mīts par to, ka mūsu sabiedrība ir inerta un grūti izkustināma. Uzliesmojām vienā rāvienā. Liesmas sacēlās nepilnas stundas laikā. Pulksten septiņos cilvēki mierīgi piedalījās mītiņā Doma laukumā, bet astoņos sadusmoto pūli atspieda no Saeimas ēkas.
Var jau, protams, pieņemt, ka viss iznāca pats no sevis. Ka tauta bija novesta līdz robežai un tracis bija stihisks. Taču nākamie mītiņi acīmredzami apliecina, ka tā nav.
Visi mēģinājumi organizēt "Maidanu 2.0" ir cietuši neveiksmi. It kā jau cilvēki ir tie paši, tikšanās vietas nemainās, desmit gadu laikā neapmierinātības iemeslu saraksts tikai paplašinājies. Taču nemieri neiznāk.
Tas var notikt Latvijā
Pasarg Dievs, nekas tāds nav vajadzīgs. Sēžot mājās, ir ērti saukt, ka franči ir malači, demonstrē gribu un panāk savu. No šejienes var omulīgi sajūsmināties par drosmīgajiem kijeviešiem un lepoties ar "debesu simtu".
Tuvplānā sadauzītā pilsēta un galvas, ložu pēdas sienās un "Molotova kokteiļu" atstātie melnie plankumi neizskatās tikpat romantiski un cēli, kā monitorā. Taču tas var notikt arī pie mums. Viss atkarīgs no tā, kas un kad nolems aizsvilināt degli.
Tolaik, 2009. gadā, kļuva skaidrs, ka Latvijas tautu var saliedēt iznīcība. 2013. gada novembrī mūs saliedēja līdzjūtība. Līdz vienotībai daiļradē vēl neesam izauguši. Ne jau tāpēc, ka mēs vēl būtu mazi. Vienkārši tas nevienam nav izdevīgi.
