Protesta akciju dalībnieku skaits Francijā, izņemot dažas pilsētas, piemēram, Bordo un Lionu, ir samazinājies gandrīz divkārt – no 126 tūkstošiem līdz 66 tūkstošiem dalībnieku. Arī arestu skaits bija mazāks – kautiņi sākās retāk. "Tas ir aukstums, prezidenta nožēla, nogurums, tuvojošies svētki, bailes no vardarbības vai terorakta?" – mocījās neziņā franču mediji.
Starp demonstrantiem Parīzē tika pamanīts kāds cilvēks, ģērbies Santa Klausa kostīmā, cits – gaiļa kostīmā. Elizejas laukos piecas bronzas krāsā nokrāsojušās sievietes sarkanās jakās ar kailām krūtīm nekustīgi un mēmi stāvēja žandarmu priekšā. Avīze Parisien vaicāja: iespējams, piektais cēliens ir noslēdzošais?
Kas īsti notiek Francijā, kāpēc pilsētu ielās izgājuši "dekabristi" dzeltenās vestēs? Atbildi meklēja portāla RIA Novosti komentētāja Irina Alksnis.
Šķiet, interesantākais ir tas, ka notikumu patiesais zemteksts nav skaidrs, taču versijas par notiekošo, tostarp arī Francijas valdības pārstāvju izteiktās, ir ļoti atšķirīgas. Patlaban izteiktas trīs galvenās versijas.
Pirmā apgalvo, ka patiesībā sadumpojusies "vecā labā" (un "baltā") Francija, kuras pacietība pret valsts politiku ar visu tās radikālo multikulturālismu un politkorektumu ir izsmelta, un degvielas cenu celšanās vienkārši kļuva par gaili, kas pielaida dzirksteli "sadusmotajiem pilsētniekiem". Tātad pašreizējās nekārtības tiek interpretētas kā sabiedrības protests pret eliti un pilsoņiem nepieņemamu politiku.
Otrā versija stāsta ne vien par notikumu režisūru, bet arī par protestu atklāto "maidana" raksturu. Jāatzīst, ka argumenti par labu tādam skaidrojumam ir visai pārliecinoši. Ikvienam acīs krīt tas, ka protesti Francijā praktiski kopē pēdējo pusotra desmita gadu laikā notikušās daudzās "krāsainās revolūcijas". Teicama dalībnieku koordinācija ar sociālo tīklu palīdzību, atjautīgs protestu marķējums un nosaukums ("dzeltenās vestes"), ierasts (pat, varētu teikt, jau mazliet novazāts) simbols – pacelta dūre. Tas viss ir labi pazīstams no citām valstīm, sākot no Ēģiptes un beidzot ar Ukrainu.
Savukārt "krāsainās revolūcijas" tēma automātiski liek uzdot jautājumu, kas šos protestus pasūtījis, organizē un finansē. Tā kā līdz šim atbilde uz šiem jautājumiem vienmēr bija viena – Amerikas Savienotās Valstis, tās roku saskata arī notikumos Francijā. Par iemeslu uzskata pašreizējās Eiropas un Amerikas domstarpības un Vašingtonas vēlmi kaitēt Francijai kā vienam no galvenajiem posmiem "Eiropas koalīcijā" pret ASV.
Trešā versija atgādina, ka aktivitātes ielās ir tradicionāls Francijas politiskās dzīves elements un aiz tās vienmēr ir valdības un sabiedrisko struktūru (par "ielām" atbildīgo struktūru, piemēram, arodbiedrību) vienošanās. Pat radikāļi, kuri kaujas ar policistiem un dedzina automašīnas, ir franču sistēmas pašregulācijas mehānisms.
Šīs versijas piekritēji uzskata, ka pašreizējās nekārtības ir tikai kārtējā "sarunātā spēle" starp valdību un opozīciju. Vienkārši šoreiz notikumi ir vētraināki nekā parasti.
Dīvaini, taču fakts, ka pat paši francūži nespēj vienoties par notiekošā iemesliem, savā ziņā arī ir ļoti nozīmīga īpatnība, tikpat svarīga kā ielu kaujas un ainas, kas ļoti atgādina situāciju Kijevā pirms pieciem gadiem.
Lieta tāda, ka tamlīdzīga neskaidrība par procesu būtību ir raksturīga "jaunattīstības sistēmām". Tikai par Krieviju, Gruziju vai to pašu Ēģipti ierasts strīdēties, ko nozīmē kāds opozīcijas pasākums un cik nozīmīgs tas ir. Vai masu akcija aizsāks procesu, kas novedīs pie "autoritārā korumpētā režīma" gala un "demokrātijas uzvaras" vai atkal viss beigsies, pat nesācies?
"Attīstītās demokrātijas" valstīs tamlīdzīgi jautājumi agrāk nevarēja ne prātā ienākt, jo sistēma bija noregulēta un strādāja bez traucēkļiem gadu desmitiem – saskaņā ar trešo koncepciju.
Taču šoreiz Francijas aspektā tādi jautājumi ir radušies, tāpat kā vispārējas domstarpības. Pagaidām arī nav nemaz tik svarīgi, ar ko galu galā viss beigsies.
Svarīgs ir cits aspekts. Notiekošais no mazliet negaidītas puses demonstrē, kā sajukumi stabilā pasaules kārtībā aptver pat vislabāk sakārtotās un noturīgās sistēmas, kas pēdējo gadu desmitu laikā pārvērtušās par drošības un netraucēta darba simbolu.
Lai izprastu, cik lielā mērā notikumi Francijā laužas ārā no ierastās ainas, atliek tikai palasīt, ko savā lapā Twitter tīklā raksta pazīstamais franču "politiskais filozofs" Bernārs Anrī Levijs, cilvēks, kurš atbalstīja uzlidojumus Dienvidslāvijai un Kadāfi gāšanu, kurš apdziedāja visas "krāsainās revolūcijas", it īpaši Maidanu Ukrainā. Levija daudzveidīgās frāzes, sākot ar "mēs visi esam ukraiņi", izplatījušās tiktāl, ka viņš ieguvis zināmu odiozu slavu arī Krievijā (viņš kļuvis pat par Viktora Peļevina romāna S.N.U.F.F. īpaši riebīga personāža prototipu).
Un šis "Maidana dziedonis" pēdējās dienās publicē lielu skaitu nervozu, pat histērisku tvītu, kas veltīti notikumiem Parīzē. Savos tvītos viņš demonstrē skaļu sašutumu par protestu dalībniekiem un viņu rīcību. Piemēram, ļoti daiļrunīgs ir komentārs: "Tiem, kuri spēlējas ar uguni, šovakar gribas uzdot tikai vienu jautājumu: vai jūs vispār atbalstāt republikas institūtus? Kārtības sargāšanas spēkus? Demokrātiski ievēlētu prezidentu? Viss pārējais ir pļāpas."
Protams, šādas frāzes dāvā lielisku iespēju pasmieties un atmaskot Levija kunga divkosību, kurš visu iepriekš minēto – no kārtības sargiem līdz demokrātiski ievēlētajam prezidentam – uzskatīja par absolūti nesvarīgu, kad runa bija par pirmsmaidana Ukrainu.
Taču uzmanību vērts pievērst tam, kā šis politisko sistēmu sašūpošanas un likumīgās varas gāšanas eksperts neliekuļoti nervozē par to, kas pašlaik notiek viņa paša valstī. Jau tas vien liecina, ka Francijā notiek kaut kas pavisam neparasts.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
