23:25 20 Marts 2019
Tiešraide
  • USD1.1354
  • RUB73.0040
Aleja pie Brīvības pieminekļa Rīgā

100 pāķības gadi. Svētku pēcvārds

© Sputnik / Сергей Мелконов
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Jurijs Aleksejevs
164

Nav nekādas "Latvijas 100. gadadienas". No 1940. līdz 1991. gadam pasaules kartē tādas valsts "Latvijas Republika" nebija. Esmu par 9 gadiem vecāks nekā šī valsts, tāpēc varu vērtēt šo daiļdarbu no dzīves pieredzes augstumiem.

Esmu 21 gadu (no 1971. līdz 1991. gadam) nodzīvojis vietā, kas saucās Padomju Latvija. Dievs mans liecinieks, man tā patika. Mazajā PSRS pleķītī bija vērts dzīvot, savā lapā Facebook stāsta žurnālists un publicists, IMHOkluba redaktors Jurijs Aleksejevs. Tas bija labi kopts, no padomju valsts budžeta dāsni finansēts, intelektuāli attīstīts lielās impērijas gabaliņš. Ar labāku izglītību, ar izcilu rūpniecību, mazliet nacionāli provinciālu, taču itin jauku kultūriņu.

Jūrmala, Raimonds Pauls, RVR vilcieni un "rafiņi", kuri vagoja 1/6 zemeslodes sauszemes āres, mopēdi "Rīga", par ko sapņoja puikas uz 1/6 zemeslodes, uztvērēji VEF un daudz jo daudz kā cita, ar ko bija vērts lepoties...

70. un 80. gados daudz braukāju komandējumos (es dievinu komandējumus) un ceļasomā vienmēr iemetu pāris pudeles Rīgas balzama, pāris kārbas "Prozit" un pāris flakonus "Dzintara" smaržu. Biju drošs: šie sīkumi man pavērs durvis jebkurā viesnīcā, palīdzēs sadabūt jebkuru aviobiļeti, pieglaimoties visstingrākajai sekretārei un nokļūt visaizņemtākā priekšnieka kabinetā.

Jā, es nekaunīgi izmantoju savu stāvokli – "noslēpumainais rīdzinieks, gandrīz ārzemnieks". Godīgi atzīstos: reizēm pat imitēju vieglu baltiešu akcentu – izlikos par latvieti. Uz to man bija tiesības, jo mana mamma ir tīra latviete... pie tam vēl biju inženieris-konstruktors no lielā RA "Radiotehnika", kas izlaiž "Selgu", "Rigondu", "Simfoniju", "Melodiju", "Rīgu"... PSRS plašumos biju neatvairāms, gluži kā mana Latvijas PSR, un es ļoti lepojos, ka nāku no šejienes.

* * *

Šis un tas man nepatika. Vecmāmiņas lauku mājas. Bērnībā mamma mani sūtīja uz laukiem, uz Valmieras rajonu, lai pāris nedēļas paciemojos. Man – sabiedriskam pilsētas puikam – lauku pastorāle bija neizturama. Mūžīgā skābu kāpostu un kūts smaka, mūžīgās mušas, nešķiramās kūts pavadones un kilometriem tālu neviena paša cilvēka.

Vienīgā izklaide – reizi dienā, logus un lukturus spīdinādams, garām brauca Rīgas autobuss, krāšņs hromēts ZIL, caurcaurēm noputējis uz vietējiem zemesceļiem. Katru dienu ar nazi iegriezu robus bluķītī – skaitīju dienas, līdz autobuss beidzot aizvedīs mani uz pilsētu, kur valda interesanta dzīve.

Klasiķis reiz teica "lauku dzīves idiotisms". Taču viņš nezināja, kāds ir "pāķības idiotisms", kurš pirmo paceļ kvadrātā. Kad biju paaudzies un uz kājām nostājies, neviens mani vairs nesūtīja uz klaušām pie vecmāmiņas. Apciemošu, ieskriešu uz pāris stundām – un prom, ātri atpakaļ...

Velns lai parauj, vecmāmiņas lauki, kurus, šķita, esmu pametis uz visiem laikiem jau 70. gados, mani panāca 1991. gadā. Precīzāk sakot, 1991. gada 15. oktobrī, kad tie apsmirdināja visu valsti ar tādu cūku mēslu kaudzi ar sīcošām mušām, ka smaka mani teju vai gaisā pameta! Vai atceraties šo datumu? Todien laucinieki, sapulcējušies liela barā, pieņēma savu pilsonības likumu. Vēl šobaltdien atceros viņu pašapmierinātos ģīmjus, kad mūs, krievu cilvēkus, viņi pataisīja par otrās šķiras ļautiņiem.

Pēc tam "pāķi" sāka līst laukā pa visām šķirbām. Ar lāpstām un dakšām, gumijas zābakos un nacionāliem rakstiem izrakstītos kreklos. Ar dziesmām un dejām pāķi sāka iznīcināt visu, kas Latvijā kaut mazākajā mērā piederējās pie mūsdienu civilizācijas. Rūpnīcas? Rūpniecība? Mums tas nav vajadzīgs! Mēs no tā visa neko nesaprotam. Zinātne? Izglītība? Mums tas nav vajadzīgs! Mēs no tā neko nesaprotam. Mums pietiek ar dziesmām un latviešu valodu.

Bizness? Jā, to gan mēs atbalstām. Bet tikai tādu: paņemt kaut ko no padomju pagātnes, ātri sazāģēt un pārdot metāllūžņos visu, ko mēs nesaprotam, kas ir kaut mazliet sarežģītāks par mēslu dakšām. Pēc tam pārējo var ātri iegrūst kādam ārzemniekam, lai atver tur tirdzniecības centru. Par nopelnīto naudu var uzbūvēt sev mājiņu laukos ar mīļo un ierasto govju kūts smaku un mušām...

90. gados un 2000. gadu sākumā šeit vēl mēģināja noturēties virs ūdens alternatīvais bizness. Bankas, tranzīts, starptautiskā tirdzniecība, kaut kā izdzīvot mēģināja no padomju laikiem atlikusī rūpniecība... Nē! Nožmiedza visu. Pāķu mentalitāte ir ierīkota tā: ja katram lauciniekam pienākas vienstāva māja ar salmu jumtu, nedod, Dievs, kāds sāks būvēt pusotru stāvu un dzelzs jumtu. Kaimiņi pielaidīs uguni no četriem stūriem, pat nesarunājuši. Sēdi rāms un nebāz galvu laukā!

Un viņiem izdevās! Tā saucamās "neatkarīgās Latvijas" pastāvēšanas 27 gadu laikā viņi visu valsti no attīstītas un intelektuālas republikas ir pataisījuši par nolaistu būdu Eiropas pažobelē. Tas notika manu acu priekšā. Esmu vecāks par viņu valsti, es to redzēju. Kad valsts otro reizi parādījās pasaulē 1991. gadā, man jau bija 33 gadi. Visus sasmērētos pamperus un bērnu caurejas rezultātus esmu ostījis un skatījis real-time režīmā.

* * *

Patiesībā valsts "Dieva Aizmirstie Latviešu Pāķi" jau ir uzcelta. Galīgi un negrozāmi. Nabadzīgi, pieticīgi, omulīgi, nevienam neinteresanti, agresīvi naidīgi pret svešiniekiem (pat atvestie pakistāņu bēgļi no šejienes mūk prom vēl žiperīgāk nekā no savas Pakistānas). Mērķis sasniegts, nekā vairs darāma nav.

Atlicis tikai nosvinēt faktu, kā nu prot: padziedāt tautasdziesmas, pabolīt acis uz savējo un atbraukušo, ākstu formastērpos ģērbtu mākslinieku izrādēm, ko viņi uzskata par "neuzvaramiem karaspēkiem", noskatīties ilumināciju ar ķīniešu raķetēm (ak tu, mīļais Dieviņ!), kārtīgi paēst cūkgaļu ar skābiem kāpostiem, nodzēst gaismu un iet gulēt. Pussnaudā vēl saldi padomāt: "Interesanti, cik viņi tur nozaguši uz salūta rēķina? Laikam jau pusi. Ek, ja es tā varētu..." To mēs visu jau redzējām pirms pāris dienām...

Tātad mums ir Triumfējošā Pāķība. Tas nav ne labi, ne slikti. Vienkārši tas mans stils. Ne arī manas mammas stils. Viņa, latviete no laukiem, 1946.-51. gadā ieguva padomju augstāko medicīnisko izglītību, 20 gadus dzīvoja un strādāja dažādās PSRS vietās, paskatījās pasauli.

Atceros, kā vecmāmiņa viņu 1970. gadā, kad atgriezāmies Latvijā, mēģināja pierunāt: Gaida (manu mammu sauca Gaida), ko tev tajā Rīgā darīt? Dzīvo pie mums, laukos, māja ir liela, vietas pietiks, skola bērniem tepat, tikai 7 kilometri, piens katru rītu svaigs, pašu slaukts. Nē. Mamma, pametusi laukus 1946. gadā, neatgriezās līdz pat savai nāves stundiņai. Paldies mammai.

Tāpat arī visi trīs mani bērni. Viena pašlaik ir Kalifornijā, otrs – Hāgā, trešais – Londonā. Viņiem šeit nekas nav darāms. Nav jau tā, ka viņiem šeit nav darba/izglītības (kaut kāds darbs/izglītība šeit ir), bet gan mentalitātes ziņā. Pāķības idiotims nav viņu stiprā puse.

Tāpat klājas arī latviešu jauniešiem. Viņi tagad pamet savu lauku valsti veseliem bariem. Viņi arī ir cilvēki, un viņiem šeit ir šausmīgi garlaicīgi. Galu galā notiek tas, ko dabā dēvē par negatīvo atlasi. Jaunie, aktīvie, gudrie brauc prom. Paliek tie, kuri paliek…

* * *

Domāju, man pavaicās: Aleksejev, ko tu pats tur dari, kāpēc TU neesi aizbraucis? Atbildēšu: patiesībā jau sen esmu prom, jau vairāk nekā desmit gadus šeit nestrādāju. Žurnālista profesija to pieļauj. Pēdējos gados šeit arī gandrīz nemaz nedzīvoju. Atbraucu, sarakstu materiālus, izguļos un atkal prom.

Taču tā ir sagadījies, ka pēdējā gada laikā aizbraukt nevaru. Pāķu valsts mani sodījusi ar aizliegumu pamest valsti. Nelaiž mani prom. Bet mani vai ik nedēļas kaut kur uzaicina: te uz Krieviju, te – uz Eiropu vai vēl kaut kur tālāk. Viens uzaicinājums pēc otra, viens par otru interesantāks. Nekā nebija – nelaiž!

Ziniet, ko? Man tas ir visīstākais sods. Atkal, gluži kā pirms 50 gadiem esmu nokļuvis laukos pie vecmāmiņas ar visu tās dzīves idiotismu, govīm, mušām un skābiem kāpostiem. Atkal iecērtu bluķītī robus un skaitu dienas, kad atkal varēšu doties plašajā pasaulē.

Lai kā es censtos aizbēgt no pāķiem, tie mani tik un tā ir panākuši...

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

Manevri Namejs 2018: kā Latvija gatavojas pilsoņu karam
Gasparjans: latvieši meklē pērkamus krievus
Gasparjans par biznesu Latvijā: prom uz Krieviju
Gasparjans: kā "muļķa" krievi izveidoja no Baltijas valstīm PSRS skatlogu

Galvenie temati