21:32 20 Novembris 2018
Tiešraide
  • USD1.1421
  • RUB75.0039
Protesti Rumānijā

Eiropas pašnāvība: kā Rumānija "denonsē" savas robežas

© AFP 2018 / ANDREI PUNGOVSCHI
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Rostislavs Iščenko
96

Mūsdienu ES ir stikla nams ar lielu skaitu iesaldētu teritoriālo konfliktu. Straujas kustības tajā nav ieteicamas. Katrs akmens nevis izsitīs logu kaimiņam, bet gan atgriezīsies kā bumerangs.

Rumānijas bijušais prezidents Trajāns Besesku nāca klajā ar oriģinālu paziņojumu. Viņš informēja, ka nākamnedēļ līdz ar vairākiem Rumānijas Lielās nacionālās sapulces deputātiem iepazīstinas ar Ribentropa un Molotova pakta un tā seku denonsācijas deklarāciju. Arī iepriekš Besesku ir publiskojis skaļus paziņojumus, un tas vēl ir maigi teikts, atzīmēja aģentūras RIA Novosti autors Rostislavs Iščenko. Par dokumenta nosaukumu un saturu varēsim spriest, kad tas kļūs par politisko realitāti — tiks iesniegts izskatīšanai parlamentā. Tomēr Trajāns Besesku vēl joprojām ir viens no vadošajiem labējā spārna politiķiem. Tāpēc viņa vārdiem ir nozīme — viņš pārstāv vienu no ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem valstī un pauž tā viedokli.

Neatkarības dienas svinēšana Varšavā
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Eksprezidents deklarē rumāņu nacionālistu mērķus un vēlmes. Nav svarīgi, kadiem vārdiem tie būs pierakstīti, — iespējams, tiek būs politiski korektāki. Svarīgi ir tas, ka Besesku formulējums atspoguļo to patieso būtību.

Skaidrs, ka "denonsēt sekas" nav iespējams, tās var tikai likvidēt.

Vēl vairāk, nav Rumānijas spēkos denonsēt Ribentropa un Molotova paktu, kura oficiālais nosaukums, starp citu ir Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums. Pirmkārt, Rumānija tā parakstīšanā nepiedalījās, un tu, cilvēk, nevari denonsēt līgumu, kurā neesi iesaistīts. Otrkārt, 1941. gada 22. jūnijā, brīdī, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, visas abu valstu vienošanās automātiski zaudēja spēku. Turpmāk abu valstu attiecības regulēja Vacijas bezierunu kapitulācijas akts, Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumi, pēckara divpusējie un daudzpusējie līgumi, kā arī Eiropas drošībai un sadarbībai veltītās Helsinku sapulces noslēguma akts (tas joprojām ir EDSO vadošais dokuments, lai arī realitāte tā nolikumiem vairs neatbilst).

Tātad Rumānijai ne tikai nav tiesību neko "denonsēt", tai nav arī nekā "denonsējama" (līgums sen vairs nedarbojas, bet pēckara Eiropas robežas nospraudušas citas divpusējās un daudzpusējās vienošanās). Tātad runa ir tikai par teritoriālām pretenzijām pret Rumānijas kaimiņiem.

Besesku to nemaz nenoliedz, taču precizē, ka runa ir tikai par Rumānijas un Moldovas apvienošanos ar Rumānijas robežas "atjaunošanu" gar Dņestru. Tā jau ir neliela viltība, jo 1940. gadā Rumānija pieņēma Padomju Savienības ultimātu un nodeva Maskavai ne tikai pašreizējās Moldovas teritorijas, bet arī Dienvidbesarābiju un Ziemeļu Bukovinu, kas pašlaik iekļautas Ukrainas teritorijā. Pie tam Rumānijas un Moldovas apvienošanos Ribentropa un Molotova pakta "denonsācija" nevar ne sekmēt, ne traucēt — šim nolūkam pilnīgi pietiek ar rumāņu un moldāvu tautu labo gribu, kas izpausta leģitīmos referendumos.

Taču Besesku ir zināms, ka lielākā daļa Moldovas iedzīvotāju nevēlas pievienoties Rumānijai. Vēl vairāk, pēdējos gados rumānofilu partijas zaudē pat savas agrākās pozīcijas Moldovas politikā. Prezidenta vēlēšanās viņi jau ir cietuši sakāvi. Tagad patiesība uzpeldēs parlamenta vēlēšanās 2018. gada novembrī. Pagaidām apstākļi liecina, ka rumānofili cietīs milzīgu sakāvi, un jautājums par Moldovas aneksiju no Rumānijas puses uz ilgu laiku pazudīs no dienas kārtības.

Rumāņu nacionālisti ir spiesti pasteigties, turklāt vēl jāsameklē apvedceļš (pretēji moldāvu tautas gribai), lai integrētu Moldovu Rumānijā. Ja Ribentropa un Molotova pakta "denonsācija" un seku likvidācija tiks starptautiski atzīta, Rumānijai radīsies iespēja pieprasīt atgriešanos pie 1940. gada 26. jūnija robežām.

Taču parādās vairākas problēmas. PSRS un Vācijas līguma slepenais protokols tikai fiksēja PSRS un Vācijas interešu sfēras Austrumeiropā. Teritoriālās izmaiņas fiksēja atsevišķas (ar katru valsti) vienošanās. Piemēram, Rumānijas un PSRS vienošanās par robežām tika parakstītas ne tikai 1940. gadā, bet arī pēc kara. Tas ir, pakta denonsācija neļaus automātiski atgriezties vecajās robežās — tā ļaus tikai nākt klajā ar prasību "atjaunot taisnīgumu". Taču nav iespējams "atjaunot taisnīgumu" tikai vienā tā daļā. 1940. gada robežu prasības no Rumānijas puses nevar skart tikai Moldovu un izslēgt Besarābiju ar Ziemeļu Bukovinu. Bet tās jau ir teritoriālas pretenzijas Ukrainai. Vēl vairāk, 1940. gada augustā (tūlīt pēc Besarābijas nodošanas Padomju Savienībai) notika tā saucamā Otrā Vīnes šķīrējtiesa, un Vācija (ko puses brīvprātīgi atzina par šķīrējtiesnesi) pieņēma lēmumu par to, ka Rumānijai ir jāatdot Ziemeļtransilvānija Ungārijai, bet Dienvidu Dobrudža — Bulgārijai.

Lietuva pret PSRS mantojumu
© Sputnik / Sergey Melkonov

Pēc kara Vīnes šķīrējtiesas lēmumi tika atzīti par spēkā neesošiem, taču Ungārija atgriezās 1920. gada Trianona līguma noteiktajās robežās, bet Dienvidu Dobrudža tomēr palika Bulgārijas teritorijā. Ja runa ir par "taisnības atjaunošanu", Rumānija tikpat labi var izvirzīt pretenzijas arī uz šo teritoriju.

Dīvaini, taču zināms risks draud arī pašai Rumānijai. Ungārija pagaidām neizvirza teritoriālas pretenzijas kaimiņiem, taču, ja jau Bukareste var "saņemt atpakaļ Besarābiju", kāpec gan Budapešta nevarētu "atgūt Transilvāniju" vai pat pretendēt uz 1914. gada robežām?

Atgriežoties stāvoklim situācijā pirms Molotova un Ribentropa pakta, Polijai radīsies iespēja pretendēt ne tikai uz Rietumukrainas un Baltkrievijas zemēm, bet arī uz Lietuvas dienvidu teritoriju. Savukārt Slovākija var izvirzīt pretenzijas uz Aizkarpatiem. Tiesa, tie Ukrainas PSR sastāvā nonāca 1945. gadā, un pirms tam paspēja pabūt Ungārijas sastāvā, tāpēc arī Budapešta var pieteikt tiesības uz šīm zemēm.

Tālāk: savas rietumu zemes (Silēziju un Austrumpomerāniju) Polija pēc kara saņēma kā kompensāciju par austrumu zemju zudumu. Tātad iespējams, ka Vācija varētu uzdot jautājumu par to atgriešanu.

Jā, principā, ja jau dalīt, tad dalīt. Bulgārija jau kopš Balkānu karu laikiem pretendē gan uz pašreizējo Maķedonijas valsti (agrāko Dienvidslāvijas republiku), gan uz Grieķijai piederošo Maķedonijas provinci. Albāņi, kuri XX gadsimtā plaši izklīduši pa Balkāniem, jau mēģināja izmantot Kosovas precedentu tās pašas Maķedonijas dezintegrācijai, un tas vēl nav viss. Nevar droši apgalvot arī to, ka visas robežas Rietumeiropā ir taisnīgas un stabilas. Vācieši patur prātā Elzasu, austrieši — Dinvidtiroli, itāļi — Savoju un Korsiku. Un tā tālāk.

Mazs akmentiņš spēj radīt tādu lavīnu, ka Atilas huņņu iebrukums izskatīsies kā draudzīgs pikniks pie dabas krūts, bet Trīsdesmit gadu karš — kā sīks kašķītis. Lielākā daļa šo problēmu skar nevis pēcpadomju telpu, kura jau pārcietusi savas dezintegrācijas apogeju un kur centrbēdzes procesu vietā stājušies centrtieces spēki. Tās skar Eiropas Savienību.

Mūsdienu ES ir stikla nams ar lielu skaitu iesaldētu teritoriālo konfliktu. Straujas kustības tajā nav ieteicamas. Katrs akmens nevis izsitīs logu kaimiņam, bet gan atgriezīsies kā bumerangs. Un to visu spēj izraisīt amizants atvaļināts politiķis no nomaļas valsts, kurš nesaprot, cik dārgi var maksāt politiski paziņojumi.

Pēc temata

Skaudība un konkurence: kā Baltijas valstis izturas viena pret otru
Krievijas Valsts dome – Kijevai: ja jau okupācija, tad atdodiet pusi Ukrainas
Daļa, Krievija ir gatava nopirkt Mažeiķus: kā Polija šantažē Lietuvu
Lietuvā pieprasa saukt Kaļiņingradu par Karaliaučius

Galvenie temati