RĪGA, 4. oktobris – Sputnik. Baltijas valstu okupācijas muzeji ar mainīgiem panākumiem cenšas vienlaikus pastāstīt par nacistu un padomju režīmu noziedumiem, raksta žurnālists Pjērs Azāns portāla Slate versijai franču valodā. Raksta pilno tulkojumu publicēja portāls InoSMI.
Genocīda upuru muzejs Viļņā ieņēmis bijušo KGB štāba ēku, kurā no 1941. līdz 1943. gadam atradās gestapo. Uz fasādes iegravēti vārdi ar dzimšanas un nāves datiem, turklāt gandrīz visi – no 1944. līdz 50. gadu sākumam, staļinisko represiju gadi.
Pirmā zāle veltīta Molotova-Ribentropa paktam, nākamajās zālēs redzami komunisma noziegumi, kas pastrādāti pēc tam, kad Sarkanā armija padzina nacistus un līdz neatkarības iegūšanai 1991. gadā. Genocīda upuru muzejs lielāko uzmanību pievērš 21 500 lietuviešu liktenim, ko nogalinājusi padomju vara no 1940. līdz 1941. gadam, no 1944. līdz 1990. gadam, kā arī 50 tūkstošiem nometņu un deportāciju upuru.
Vienlaikus 200 tūkstošu ebreju (96% ebreju tautības iedzīvotāju) iznīcināšana nacistu un viņu līdzskrējēju – lietuviešu rokām pieminēta tikai garāmejot, uz plāksnītes otrajā zālē. Tikai muzeja pagrabos viena no KGB kamerām pārbūvēta (pie tam tikai pirms dažiem gadiem, starptautiskā spiediena rezultātā) ebreju likvidācijas piemiņai.
Līdzās sīkā ēkā izvietots Holokausta muzejs. Dažās nelielās zālēs redzams liels skaits fotogrāfiju un dokumentu, kas pierāda ebreju iznīcināšanu Lietuvā. Pie sienas – karte, kurā apzīmētas masveida slepkavību vietas visā valstī. Lietuva ir milzīga ebreju kapsēta.
Okupācijas muzejs Rīgā atrodas pagaidu telpās vecpilsētas nomalē. Vārds "okupācija" nosaukumā izmantots vienskaitlī, un runa ir tieši par padomju okupāciju, lai arī no 1941. līdz 1944. gadam te valdīja nacisti. Pateicoties Latviešu vēsturnieku komisijas darbam, pastāvīgajā ekspozīcijā atainots arī vācu varas periods.
Muzeja direktors Gunārs Nāgels, Austrālijas izcelsmes latvietis, pastāstīja, ka cīņā par muzeja paplašināšanu un modernizāciju viņam traucē partija "Saskaņa", kam pieder vara pilsētā.
"Krieviem atbrīvošanās no nacisma nozīmēja brīvību, bet latviešiem tā nozīmēja tikai vienas okupācijas nomaiņu pret otru, — skaidro Gunārs Nāgels. – Daudziem krieviem nepatīk, ka muzejs atgādina par padomju okupācijas gadu desmitiem, bet daudziem latviešiem pie sirds neiet tas, ka muzejs stāsta par vairāku latviešu līdzdalību 50 tūkstošu ebreju tautības līdzpilsoņu bojāejā."
Savukārt Tallinas Okupāciju muzejā (vārds lietots daudzskaitlī), atšķirībā no Viļņas un Rīgas, igauņu sadarbība ar nacistisko Vāciju netiek slēpta: filmās un fotogrāfijās redzams, kā Trešā Reiha karavīri tika sveikti kā atbrīvotāji, kā igauņi 1943. gadā varonīgi cīnījušies Vērmahta armijā pret Padomju valsti.
2016. gada februārī Muzejs informēja par saviem modernizācijas plāniem un vēstīja, ka vēlas mainīt nosaukumu un kļūt par Brīvības muzeju. Taču igauņu vecākā paaudze tam pretojās, tāpēc tika atrasts kompromiss: Okupāciju un brīvības muzejs.
