16:35 14 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1043
  • RUB70.8034
Gāzes kompresoru stacija. Foto no arhīva

ASV dabūjušas, ko gribējušas: sanitārais kordons sāk darbu

© Sputnik / Стрингер
Viedoklis
Saņemt īso saiti
107

Savienotās Valstis ilgi un apņēmīgi cīnījās pret vienotas Eirāzijas ideju un tās īstenošanu. Tomēr idejas bija tik skaidras un perspektīvas, ka parādījās atkal un atkal. Tās pauda gan de Golls, gan Putins un Sji Dziņpins.

Maskava un Ankara apstiprināja, ka abi "Turcijas straumes" cauruļvadi, kuru kopējā jauda sastāda līdz 33 miljardus kubikmetru gāzes gadā, sāks darbu 2019. gadā. Netiek apšaubīti arī "Ziemeļu straumes 2" ekspluatācijas sākuma termiņi – tas pats 2019. gads, RIA Novosti raksta Rostislavs Iščenko, ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.

Tātad, ja tuvākā gada laikā nenotiks nekas ārkārtējs, Krievija un tās sabiedrotie uzvarēs ASV globālajā konfrontācijā, lai cik ilgi vēl pa Sīriju un Ukrainu skraidītu proamerikānisko teroristu bandas.

Jau piecpadsmito gadu (ja rēķinām kopš pirmā "krāsainā" apvērsuma pēcpadomju teritorijā – 2004. gadā Gruzijā) Krievija apņēmīgi stājas pretī Savienotajām Valstīm. Šajā laikā pat radies termins "hibrīdkarš": kad valstu it kā mierīgās attiecības nav traucētas, karaspēki no kazarmām nav izvesti, taču patiesībā rit iznīcinošs karš ar citiem līdzekļiem, turklāt tikpat efektīvi kā ar militārajiem paņēmieniem.

Neviens karš tāpat vien nesākas. Tāpēc jo svarīgāki ir tik ilgstošas un principiālas sadursmes iemesli. ASV taču ne velti centās nivelēt Krieviju kā pasaules politikas faktoru. Sākot šo spēlīti, lai arī labās pozīcijās, viņi pat riskēja paši ar savu nivelēšanos. Patlaban ASV ir daudz tuvākas galīgai sakāvei visā partijā, nekā uzvarai. Un tomēr Vašingtona atsakās no jebkādiem kompromisiem un vēlas cīnīties līdz galam.

Par tamlīdzīgas apņēmības iemesliem pēdējos gados ir daudz diskutēts. Īsi sakot, Amerika ne tikdaudz baidījās no Krievijas militāri politiskās atdzimšanas (ASV bija pārliecinātas, ka to absolūtais militārais pārākums saglabāsies vismaz līdz XXI gs. 50. gadiem), cik no Lielās Eirāzijas vienotās tirdznieciski ekonomiskās telpas izveides. Ķīna, Krievija, Eiropas Savienība, Dienvidaustrumāzija un Tuvie Austrumi – tās ir 3/4 planētas iedzīvotāju, milzīgi tirgi, modernas tehnoloģijas un neierobežoti dabas resursi.

Āzijas tirdznieciski ekonomiskās savienības izveide acumirklī atstumtu ASV pažobelē. Amerikāņu kompānijas, amerikāņu budžets un amerikāņu patērētāji zaudētu nenopelnītos ienākumus simtiem miljardu dolāru apmērā gadā. Bez tiem sistēma nevar eksistēt. Galu galā ASV sabruktu bez ārējas piepūles, tikai uz iekšējās destabilizācijas rēķina.

Savienotās Valstis ilgi un apņēmīgi cīnījās pret vienotas Eirāzijas ideju un tās īstenošanu. Tomēr idejas bija tik skaidras un perspektīvas, ka parādījās atkal un atkal. Tās pauda gan de Golls, gan Putins un Sji Dziņpins, gan arī daudzi citi.

Galu galā Vašingtona nonāca pie vienkārša lēmuma, kas ir acīmredzams jau kopš 70. gadu vidus. Lai nepieļautu Eirāzijas valstu tirdznieciski ekonomisko apvienošanos, ir jābloķē tirdzniecības ceļi starp tām.

Vašingtona ļoti labi saprata, ka mūsdienu ekonomikā vissvarīgākie ir energonesēji. Un centās kontrolēt lielāko daļu to ieguves pasaulē, kā arī piegādes ceļus. Kopš 70. gadiem bija tikai viens energonesēju piegādes ceļš uz Eiropu, ko ASV nekontrolēja – padomju laikā celtā maģistrālo cauruļvadu sistēma.

Savulaik ASV pūlējās bloķēt PSRS un Eiropas darījumu "gāze – caurules" ir rīkojās tikpat aktīvi un cītīgi, kā pašlaik – pret Krievijas jūras gāzesvadu projektiem, kas ļauj piegādāt gāzi patērētājiem Rietumeiropā bez tranzīta cauri Austrumeiropai. Jau tolaik Savienotās Valstis apzinājās, ar ko tām draud lētās (salīdzinājumā ar gāzi no Tuvajiem Austrumiem) padomju, bet pēc tam – Krievijas – gāzes iziešana Eiropas tirgū. Taču nepalīdzēja ne Atlantijas solidaritāte, ne arī abu sistēmu cīņa, kas ilga līdz 80. gadu vidum. Piedāvājums bija pārāk vilinošs, un kopš tā laika Krievijas gāzes daļa Eiropas tirgu tikai pieaug.

Nav pārspīlēts apgalvojums par to, ka Eiropas ekonomikas stabilitāte jau sen ir atkarīga no Krievijas energonesēju piegādēm. Tieši tāpēc ES, piekrītot jebkādiem sankciju mehānismiem un sīkās lietās piespēlējot amerikāņiem Lībijas, Sīrijas un Ukrainas krīzēs, tomēr kategoriski atteicās grozīt jūras gāzesvadu celtniecības plānus. Ne proamerikāniskais lobijs Eiropas komisijā, ne amerikāņu spiedienam pakļauties gatavās Austrumeiropas valstis šos projekts salauzt nespēja. Vācijai ir vajadzīga Krievijas gāze, un Berlīne bija gatava par jebkuru cenu nodrošināt tās piegādi Eiropas Savienībai vajadzīgajā apjomā.

Kļuva skaidrs, ka ir praktiski neiespējami piespiest Eiropas politiķus (atkarīgus gan no ASV, gan arī no Eiropas biznesa) atteikties no Krievijas gāzes par labu dārgajiem energonesējiem no Persijas līča zonas, ko tobrīd kontrolēja Vašingtona un tās sabiedrotie, tāpēc ASV papūlējās radīt šķietami objektīvus šķēršļus Krievijas un Eiropas sadarbības ceļā.

Ķīmiskas aizsardzības militārās vienības
© Sputnik / Павел Лисицын

Par to, piemēram, par Polijas "Starpjūru" projektu, ko taisnīgi iedēvēja par jauno sanitāro kordonu, kam atkal vajadzēja atdalīt Krieviju no Eiropas, tikai tagad ekonomiski, nevis ideoloģiski, rakstīts ir pietiekami daudz. Vašingtonas īstenojamā ideja bija vienkārša un efektīva. Starp Krieviju un Eiropu ir jāizveido naidīgu valstu josla, jāslēdz visi esošie piegādes maršruti, jāsakurina ekonomiskie kari, kuri kaitēs piegādēm un piespiedīs Eiropu meklēt uzticamāku energonesēju piegādātāju.

Svarīgs posms projektā bija Ukraina, ar kuras starpniecību ES 90. gadu sākumā saņēma līdz 80% gāzes no Krievijas. Polijai vajadzēja bloķēt alternatīvo sauszemes gāzesvadu būvdarbus, ar to tā sekmīgi, sev par nelaimi, tika galā, atsakoties būvēt cauri savai teritorijai gāzesvadu "Jamala-Eiropa 2". Turcija bija paredzēta Vidusāzijas gāzes piegādēm Eiropā kā alternatīvai Krievijas gāzei. Kā zināms, Sīriju sāka iznīcināt, lai pāri tās teritorijai izbūvētu gāzesvadu degvielas piegādei no Kataras. Irānu bija plānots piebeigt pēc Sīrijas, lai garantētu ASV kontroli pār pietiekamām gāzes rezervēm un tās piegādes ceļiem.

Palūkojieties pasaules politiskajā kartē. Tūlīt kļūs skaidrs, ka sanitārais kordons līdz Sīrijai un Irānai droši, garantēti nogrieztu no Eiropas gan Krieviju, gan arī Ķīnu. Krievija zaudētu Eiropas gāzes tirgu, tās budžets samazinātos, un Maskava tiktu izslēgta no lielās politiskās arēnas banāla resursu trūkuma dēļ. Ķīna nerastu alternatīvu tirgu savām precēm – patērētāju Eiropā un nokļūtu pilnīgā atkarībā no ASV. Tādējādi būtu pozitīvi atrisināts amerikāņu hegemonijas saglabāšanas un pagarināšanas jautājums.

Tāpēc Savienotajām Valstīm, principā, bija vienalga, vai Sīrijā un Ukrainā izveidosies stabili proamerikāniski režīmi, vai pa valstīm turpinās plosīties banderiešu un barmaleju bandas. Tādā gadījumā tirdzniecības ceļu bloķēšanas problēma tiktu atrisināta tikpat droši, taču ar daudz mazākiem izdevumiem. Nevienam ne prātā neienāks veidot tirdzniecības ceļus cauri Somālijai, un nekas nav jāmaksā par vietējā režīma uzturēšanu – tas pārtiek no tā, ko atrod zem kājām.

Taču Krievijai bija vajadzīga ne tikai militāra uzvara Sīrijā (lai izvairītos no Kataras gāzesvada izbūves potenciālajiem draudiem, gan arī no potenciālā uzbrukuma Irānai), bet arī pietiekami jaudīgu jūras gāzesvadu izbūve, lai lielākā daļa gāzes piegādes Eiropā nebūtu atkarīga no Austrumeiropas tranzīta.

Tiklīdz 2019. gadā darbu sāks abi "Turcijas straumes" cauruļvadi un "Ziemeļu straumes" otrā kārta, būs iespējams uzskatīt, ka uzdevums ir atrisināts.

Sīrijas kampaņas rezultātā, kā arī pēc pacietīga diplomātiskā darba ar turkiem un vāciešiem Krievija atstāja amerikāņiem tikai lupatlēverus no viņu sanitārā kordona. Desmitiem miljardu dolāru tika izšķiesti rusofobo režīmu radīšanai un uzturēšanai. Tagad Krievija un tās sabiedrotie kontrolē ne tikai sauszemes, bet arī lielu daļu jūras tirdzniecības ceļu starp Eiropu un Āziju. Eiropieši, tāpat kā viņu pēdās nākušie amerikāņi nepieļāva kontroles zudumu pār šiem ceļiem kopš XV gs. beigām.

Šeit mums (Krievijai – red.) rodas vēl viens patīkams bonuss. Galvenais sasniegums ir paši gāzesvadi. "Ziemeļu straume" izbūvēta tieši Vācijas krasta virzienā, bet "Turcijas straumi" plānots savienot ar gāzes sadales centru Austrijā: cauri Grieķijai un Itālijai vai pa maršrutu Bulgārija-Serbija-Ungārija.

Jebkurā gadījumā par tranzītu šajā gāzesvadā atbildību nāksies uzņemties Eiropas Savienībai, taču paša gāzesvada liktenis būs atkarīgs no Krievijas. Lieta tāda, ka Ukrainas pieredze visiem ir parādījusi: tukša caurule bez gāzes – tā vairs nav bagātība, tas ir slogs. Tas ir, visas Eiropas valstis, kas saņem gāzi no Krievijas, visi Eiropas uzņēmumi, kuri iekļauti piegādes sistēmā un pelna uz tās rēķina, visas valstis, caur kuru teritoriju vedīs ES gāzesvads, visas valstis, kur uzbūvēti uz Krievijas gāzes sadali orientēti "habi", pārvēršas par Krievijas partneriem.

Nekā personīga, tikai bizness. Projektā ieguldītas pārāk lielas naudas summas, un tam jānes peļņa Eiropas biznesam. Ja ASV varētu piedāvāt tikpat vilinošus kopprojektus, tās varētu konkurēt. Taču tādas iespējas Savienotajām Valstīm nav, jo nav piekļuves lētai gāzei. Pat savas pozīcijas Persijas līcī tās strauji zaudē. Un Eiropa (vismaz tās rietumu daļa) nevēlas iegrābties nepatikšanās ASV labā.

Vašingtona nav ņēmusi vērā, ka politikā, tāpat kā fizikā jebkura darbība rada tikpat spēcīgu pretdarbību. Savās pūlēs izveidot antikrievijas sanitāro kordonu Austrumeiropā un Tuvajos austrumos amerikāņi ir zaudējuši Tuvos Austrumus, bet sanitārais kordons pret viņiem jau veidojas Rietumeiropā un Centrālajā Eiropā. Pie tam tas veidojas uz stabilā finansiāli ekonomiskās intereses fundamenta.

Pēc temata

ASV joprojām sildās ar Krievijas gāzi
Stratēģiskā utopija: Eiropa nespēj atteikties no Krievijas gāzes
Britu eksperts: nav neviena, kas vēlētos maksāt par ES atteikšanos no Krievijas gāzes
Analītiķis: Baltijas valstis velti cer uz amerikāņu gāzi
Putins gatavo "globālu virskundzību gāzes tirgū"

Galvenie temati