Latvijā viss ir kārtībā. Goda vārds. Gadās, pat staigā, meklē kaut kādas problēmas, ar ko cīnīties, ko pārvarēt, — nekā nav, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Dienesti mundri ziņo, ka viss iet mazumā: gan mirstība, gan noziedzība, gan visvisādi tur CSN. Pats galvenais – neskaidrot, kāpēc tā. Pats galvenais – neuzdot jautājumu: "Vai tā notiek iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ?" Nevajag ar tādiem jautājumiem bojāt noskaņojumu iestādēm un pazemot valsts sasniegumus. Patiešām: jo mazāk cilvēku, jo mazāk problēmu. Ja cilvēku nav nemaz, arī problēmas atrast neizdosies.
Taču ir viena liksta: ārēji jau viss ir labi, var lepoties, taču iekšpusē zināmas bažas ir. Demogrāfiskā bedre, kurā valsts nošļuka 1991. gadā, sākusi nest savus augļus – tos, kuri nav dzimuši 90. gados, nav dzemdējuši bērnus, kuriem nu būtu laiks iet skolā.
Kādu laiku jau visas drazas tika smuki saslaucītas pagultē, likvidējot krievu skolas, apvienojot ar latviešu skolām. Kādu laiku. Tagad arī tas vairs nelīdz – daudzās skolās dažu klašu nav. Vispār nav. Skaidrs, ka lepnums neļauj aizvērt latviešu skolu. Skaidrs ir arī tas, ka kaut kas tomēr jādara. Taču arī tā vēl ir pusbēda: noskaidrojusies vēl viena nejauka lieta. Mode "atdošu bērnu latviešu skolā, lai valodu mācās" ir apklususi. Un te nu bija: latviešu skolās trūkst skolēnu, bet krievu skolās pat fiksēts pieaugums. Biedri, tie tak ir īsti draudi valsts drošībai.
Tagadējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pēc izglītības ir matemātiķis, bet dvēselē – mākslinieks, radoša būtne. Nenobrīnīties par viņa radošajiem plāniem. Teju vai katru dienu dzimst jaunas iniciatīvas. Sak, varbūt mācīties beigsim jūlijā? Nē? Nepatīk? Nu, tad varbūt iesim skolā no sešiem gadiem? Ko? Ko nozīmē – kāpēc? Kāds tam sakars ar "kāpēc"? To pasakiet paši!
Pat prezidentam vienā brīdī apnika, teica, sak, radoša pieeja ir laba lieta, taču mēs no jums, ministra kungs, prasām nevis māksliniecisku, bet dokumentālu filmu. Labi, teica ministrs, man te ir viens nerealizēts scenārijs. Tā gan ir mākslas filma, taču tagad modē ir filmas, kas uzņemtas pēc reālu notikumu motīviem. Saucas "Likvidācija". Likvidēsim krievu skolas.
Jā, ideja nav jauna. Tādi mēģinājumi jau ir bijuši, sabiedrība par tiem ļoti ieinteresējās. Pie tam arī vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, sabiedrība ir jāuzsilda. Pagājšreiz, piemēram, gāja jautri. Parādījās štābi, sākās protesti, pašdarbība iezaigojās jaunās krāsās, uzplauka tautas daiļrade. Toreiz, 2004. gadā gribēja likvidēt pamatskolu izglītību krievu valodā. Taču galu galā konfrontācija beidzās ar izlīgumu – skolas neslēdza, toties ieviesa izglītības sistēmu divās valodās. Toreiz skolu aizstāvji pieprasīja ministru goda vārdu, ka krievu skolas vairs neaiztiks. "Neaiztiksim, neaiztiksim, — teica ministri. – Tikai aizvāciet bērnus no ielām." Starp citu, arī toreiz izglītības ministra krēslā sēdēja Šadurska kungs.
Latvijā sākusies jauna politiskā sezona. Ņemtas vērā pagātnes kļūdas. Cilvēku skaits ir mazinājies, tātad arī protestētāju būs mazāk, — arī tas ir jauki. Bāze ir sagatavota. To paveica vienkārši: savāca dažādus eksāmenu datus un ķērās pie skaitīšanas. Atbilde bija zināma, tikai uzdevums bija tai jāpielāgo. Drīz vien slēdziens bija gatavs: krievu skolās izglītības kvalitāte ir zemāka nekā latviešu skolās. Piemēram, viņi latviešu valodu pārvalda sliktāk nekā latvieši. Vai varat iedomāties? Tās ir jālikvidē. Atgādināšu: ministrs ir matemātiķis, tāpēc pieprot gan dažādus uzdevumu risināšanas paņēmienus, gan saprot, kas ir relatīvā kļūda. Par ministra attieksmi pret krievu skolām jautājumu nav – viss ir konsekvents un absolūti skaidrs, kā divreiz divi. Un to kļūda valsts priekšā ir aksiomātiska.
Kad bāze bija gatava, tai pielāgoja likumprojektu – visām krievu skolām jāatbilst vienotam mācību standartam. Izklausās vareni, ja vien nepadomāt, ko tas nozīmē. Vienotam ar ko? Ar latviešu skolām. Tas ir, krievu skolas vairs nevar būt krievu skolas. Patiešām, īsts mākslinieks!
Likumu pielāgoja, iebāza mapē "Izglītības reforma". Pēc tam kaut kādas dīvainas sakritības dēļ visi mediji pēkšņi sāka rakstīt, cik laba ir jaunā reforma, ka tā jau sen bija vajadzīga, visi ir tikai "par". Parādījās aptaujas ar vajadzīgajiem cipariem, kaut kādu skolotāju izteikumi, sak, par jums un jūsu reformu lūdzam Dievu rītos un vakaros, kad darbs būs galā, dzīvosim, cepuri kuldami. Vārdu sakot, viedoklis ir viens. Tiesa, drusku gan pārcentās ar sinhronitāti, jo sabiedrībā sarosījās kritika, taču tie ir sīkumi.
Viss jau būtu labi, ja atkal nelīstu ārā tās mazākumtautības. Iededza gaismu pusaizmirstajā krievu skolu aizsardzības štābā, izvilka vecos plakātus, notrauca putekļus un nu tik sāka spriedzi vairot. Uzrakstīja publisku vēstuli valdības vadītājam, pēc tam sanāca mītiņā pie ministrijas. Sapulcējās pie logiem un saka ministram: sak, nāc laukā, aprunāsimies. Bet ministrs saka: "Nekur neiešu, jūs esat sanākuši, nāciet iekšā, ja gribat." Bet viņi ministram: "Nē, nāc ārā, mūsu ir daudz, visi grib tev acīs paskatīties." Bet viņš saka: "Kāpēc man būtu laukā jāiet, es jūs tāpat pa logu redzu. Jūsu tur ir pārāk daudz, lai ietu laikā. Kādam no jums pavisam noteikti galvā ir kaut kas nosodāms." Vārdu sakot, nesatikās.
Acu divkauja nenotika, taču vidējā temperatūra valstī pieauga. Sākās dziesmas par galveno – "kas vainīgs, tas ir, krievi, vai tomēr kāds cits" un, protams, "ko mums ar viņiem iesākt". Partijām pirms vēlēšanām ir plašs darbības lauks. Tā ir vienkāršāk, nekā par budžetiem, pensionāriem un algām. Starp citu, saskaņā ar jauku latviešu valdības tradīciju, melno darbu parasti uzveļ tiem, kam pulkstenis sācis tikšķēt. Ja kaut kas aizies greizi, pēc tam var teikt: "Tie tak neesam mēs, tie bija iepriekšējie." Kārlis Šadurskis savā postenī aizvada pēdējo gadu, viņa pārstāvētajai partijai nākotnē vairs nekas nespīd. Viss ir skaidrs kā diena. Miglā tīta ir tikai krievu skolu nākotne. Tikai vectētiņam viss jau ir pie kājas.
