Latvija ir nabadzīga no ziņu cēloņu viedokļa. Visas ziņas grozās ap kaut kādiem valdības lēmumiem, nenozīmīgiem likumu grozījumiem, izstādēm, atbraukušiem aktieriem, caurumiem griestos un tautas meistariem. Viss, kas ir ārpus šī loka, acumirklī kļūst par karstu jaunumu. Tas ir labi. Es nekādā gadījumā nesūdzos. Priecājos, ka dzīvoju valstī, kurā nekas nenotiek.
Ļoti labi atceros vienu no pirmajām darba dienām Krievijas valsts televīzijas un radio kanālā. Atgriezāmies no uzņemšanas, braucām pa Trešo transporta loku. Pēkšņi ieraudzīju uz ceļa sašautu džipu BMW. Līdzās ātrie, policija, ziņkārīgie. Iebļāvos: "Bremzē!" Uz mani neizpratnē paskatījās.
— Priekš kam?
— Nu, tur tak ir sašauta mašīna! Uzzināsim, kas tur un kā. Tas taču ir sižets.
Puiši saskatījās, paraustīja plecus. Vadītājs apturēja mašīnu. Operators uzņēma dažus kadrus. Asistents klusiņām paskaidroja:
— Ļoša, lielākais, to paņems "Maskava 24". Tā nav mūsu nodaļa.
Atgriezāmies "Jamā" (KVTRK centrālā ēka atradās uz Lielā Jamskaja ielas. Tautā tā iedēvēta par "Jamu", bedri.). Kā jau kolēģis pareģoja, materiāls tika izmests. Neviens neizbrīnījās. Tā es sapratu, ka sašauts džips Maskavas centrā ir tīrais sīkums. Rīgā tamlīdzīgs notikums kļūtu par nedēļas tēmu.
Drusciņ vēlāk mēs neizlaidām ēterā sižetu par opozīcijas mītiņu. Es to uzņēmu un godīgi centos intervēt dalībniekus. Viņi ieraudzīja "Rossija 24" mikrofonu un demonstratīvi aizgriezās. Protams, materiāls nekur nederēja, bet opozīcijai radās iemesls pabļaustīties par uzpirkto un subjektīvo "Kremļa kanālu".
Taču nu esmu novērsies no tēmas. Atgriezīsimies pie Latvijas.
Jebkurš mītiņš, pikets vai zibakcija mūsu valstī automātiski kļūst par iemeslu sagatavot ziņu. Pat vientuļš cilvēks ar plakātu, kurā aicina uz kaut ko, kļūst par magnētu vietējiem medijiem. Ja cilvēks protestē pret kaut ko starpnacionālu, parādās arī ārzemnieki. Gluži kā anekdotē: "Kāda valsts, tāds arī terorakts."
Pēc būtības, jebkurš protests pret kaut ko garantē organizatoram personīgo slavas minūti. Par to noteikti uzrakstīs, sanākušos noteikti saskaitīs, paziņos par prasībām, ierakstīs interviju. Mierīgas valsts priekšrocība līdzinās slimnieka privilēģijām atsevišķā palātā: 37,1 jau ir notikums. Rezultātā vesels bars vēlas parādīt savus temperatūras grafikus, toties vairs nav gandrīz neviena, kas gribētu izārstēt.
2010. gadā Rīgā notika streiks, kas manās acīs salika visus punktus uz "i". Protestēja sabiedriskā transporta darbinieku arodbiedrība. Pret Eiropas vispārējo ekonomijas režīmu. Protestējot viss galvaspilsētas sabiedriskais transports apstājās un pasignalizēja. Varētu domāt — simboliski un nozīmīgi, ja vien nebūtu kāds āķis…
Uzņemt protesta akciju izrādījās neiespējami. Vadītāji gribēja apstāties uz dienu, pēc tam — uz stundu, taču viņiem neļāva. Akcijai atvēlēja divas minūtes, lai neizkristu no grafika. Galu galā apstājās pie 10-15 sekundēm. Lielāks protesta intervāls varētu radīt neērtības.
Mūsu protesta akciju organizatori šausmīgi baidās sagādāt neērtības. Ārsti baidās pārtraukt ārstēt, skolotāji nekavē nodarbības, slimnieki nemirst pirms laika. Mēs protestējam apkārtejo komforta zonā, cenšoties nevienam nesagādāt neērtības. Galu galā mūsu protesti skar tikai mūs pašus. Galu galā tie nenes nekādus augļus.
Pēc būtības, katrs mītiņš no protesta akcijas ir kļuvis par afišu, kas informē par notikušo vai gaidāmo. Protesta akcijās protests ir pārvērties par nosodījumu. Mēs neprotestējam pret pārmaiņām, mēs tās nosodām.
23. oktobrī pie Izglītības ministrijas notika biedru tiesa. Biedri tiesāja izglītības ministru par reformu krievu skolu pārejai pie latviešu valodas. Vaininieks tika nosodīts procesā, neviens necentās viņu apturēt. Tāda mērķa nebija. Vairāki simti cilvēku stāvēja notiekošā nozieguma vietā un kamerās stāstīja, ka tas esot slikti.
No plakātiem IZM logos skatījās steigšus saķepināti lozungi padomju mītiņu labākajās tradīcijās. Brīvais mikrofons translēja pie tā nokļuvušo cilvēku slavas minūtes. Vecmāmiņas draudīgi vicināja plakātus ar uzrakstiem par to, ka vēlas mācīties krievu valodā. Apspiesto jaunatni pārstāvēja tikai atsevišķas personas. Organizatori gribēja ko citu, taču apturēt tautas radošo domu procesā bija jau neiespējami. Sanākšanas vaininieks pie mītiņa dalībniekiem neiznāca. Es viņu saprotu. Arī es nebūtu izgājis.
Mītiņā bija liels skaits cilvēku, kuri ieradās ar konkrētu mērķi — aizsargāt krievu skolas. Viņi nezināja, kā, taču cerēja, ka organizatori zina. Galu galā viņi pazuda pūlī, kas ieradās izkliegties. Bez jēgas, bez mērķa, ar universāliem plakātiem, kas der jebkuram tracim. Apjukušās sejas ir redzamas fotogrāfijā līdzās plakātiem, kuru saturu viņi neatbalsta. Viņi nerunāja mikrofonā un nekliedza, dūres kratīdami pret IZM ēku. Un neviens viņus nepamanīja.
Ziņās paliks paši skaļākie. Tie, kuri kliedza, ka "krievi nāk". Arī manā vārdā. Starp citu, es esmu krievs. Es nekur neeju. Lieta tāda, ka nekur neesmu aizgājis un nemaz netaisos. Es tepat esmu. Un es gribu pats runāt savā vārdā, bez vidutājiem. Vienkārši es vēl neesmu atradis vajadzīgos vārdus. Taču man šķiet: ja man nav iespēju nodzēst ugunsgrēku, diez vai ir vērts apkraut to ar čiekuriem.
