NATO stratēģisko komunikāciju centrs sācis meklēt zemtekstu Urganta, Galkina un pārējo Jautro un atjautīgo kluba biedru jokos. Tas nav joks, tas nav arī 1.aprīļa humors un pat ne 1937. gads. Pilnīgi nopietni: pieauguši onkuļi un tantes skatās pirmā kanāla humoristiskos raidījumus ar nopietnām sejām un meklē tajos Kremļa propagandas pazīmes. Tas vairs pat nav smieklīgi. Un pat nav skumji. Tas jau ir baisi.
Koulrofobija ir īsts medicīnisks termins. Nekontrolējamas, paniskas bailes no klauniem. Dīvaini, taču īpaši īpaši plaši izplatīties tās sāka tikai XXI gadsimta sākumā. Lielākoties šī fobija ir raksturīga bērniem, taču zināmi gadījumi, kad no tās cieš pieaugušie. Un tagad vēl arī stratēģiskās plānošanas centrs. Es personīgi pazīstu dažus cilvēkus, kuri katru joku attiecina pret sevi. Tā mēdz būt: kompānijā kāds pajoko par abstraktu tēmu, un kāds cits uzreiz sāk raustīties un apvainoties. Pārrok to savā galvā graudiņu pēc graudiņa, piemēro saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un kompleksiem, un, kā rāda pieredze, atrod saskarsmes punktus, kuri it kā norāda uz to, ka jokotājs nolēmis aizskart tieši viņu.
Dieva dēļ: es nekādā gadījumā negribu mazināt humora stratēģisko nozīmi informācijas kara norisē. Es atceros gan to, ka katrā pasakā ir kāds patiesības grauda, un katrā jokā slēpjas daļa patiesības. Es to visu atceros. Taču kad NATO sāk baidīties no klauniem, bail kļūst man.
Protams, Krievijas humoristu jokos ir atrodamas nianses, kas tā vai citādi saistītas ar valstī un aiz tās robežām notiekošo. Vietējais humors ir jebkura humora šova neatņemama daļa. Nebūtu lieki teikts, ka ukraiņi ir uzņēmuši lielisku seriālu "Tautas kalps"("Слуга народа"), kurā ļoti skarbi tiek izsmieta pēc Maida pie varas nākusī valdība. Silti iesaku paskatīties: gan pasmieties, gan pamācīties. Krievi mīl savu valsti, saskata tās trūkumus un priekšrocības, redz citu valstu trūkumus un priekšrocības, kas atspoguļojas to ikdienā. Un viņi smejas par to visu. Kā jebkura māksla: literatūra, mūzika, kino vai multfilmas — humors arī sūta noteiktu ziņojumu savai auditorijai. Šajā gadījumā apsūdzība norāda, ka Krievijas humoristi savos jokos slavē savu prezidentu un uzsver savas valsts varenību un savas tautas spēku. Uzmanību, jautājums: vai tad ar viņiem kaut kas nav kārtībā? Acīmredzami ir tas, ka jebkuras valsts pilsonim ir tiesības lepoties ar savu valsti. Es pats nodarbojos ar to pašu Latvijā. Bieži vien — par spīti. Es varu lamāt Latviju savā virtuvē, bet kad pie manis atbrauc ārzemju viesi, es cenšos viņiem parādīt visu to labāko. Tāpēc es vedu viņus uz Siguldu, uz Lucavsalu, rādu viņiem Jūrmalas pludmali. Jā, es runāju arī par esošajām problēmām, bet vienmēr uzsveru labāko. Tas nepadara mani par aģentu, kura uzdevums ir iedvest ārzemniekiem mīlestību pret manu valsti. Tas padara mani par cilvēku, kas grib, lai viesiem paliktu labas atmiņas par viesošanos manā dzimtenē.
Otra lieta: citu valstu un to līderu izsmiešana. Visu dzīvi mēs esam smējušies par čukčām, igauņiem, bulgāriem, ebrejiem, odesiešiem un pat nēģeriem. Jokos nekad nav bijis cietsirdības, nacisma, rasisma un citu sarežģītu un baisu terminu. Starptautiskais humors vienmēr ir bijusi svarīga dažādu valstu folkloras sastāvdaļa. Amerikāņi izdomāja anekdotes par meksikāņiem, angļi — par francūžiem, latvieši — par čigāniem un ebrejiem, krievi — par čukčām un igauņiem. Sarakstu var turpināt bezgalīgi. Jā, mūsu dzīvē ir bijis periods, kad par anekdotēm lika cietumā. Bet vai tad ne jau no šī mantojuma mēs tik kaislīgi gribam atbrīvoties?
Grūti strīdēties: nevienam nepatīk, kad par viņu smejas. It sevišķi, kad tas ir publiski. It sevišķi, kad ir par ko. Kad mani ķircina par resno — man ir pie kājas. Es zinu, ka es neesmu resns. Kad izsmej manu garo degunu — man arī tas neaizvaino. Es zinu, ka man ir liels deguns, un es mīlu savu degunu tādu, kāds tas ir. Bet ja gudri pajokot par manu vārgo ķermeņa uzbūvi, mani tas aizvainotu. Tāpēc ka es zinu: sportam ir jāvelta vairāk laika, bet es esmu slinks. Tāpēc es apvainojos, ja fiziski attīstīts vīrietis sauc mani par mīkstmiesi. Un vēl es dusmojos un apsolu sev tuvākajā laikā doties uz sporta zāli. Lai nesmejas.
Humorā vienmēr ir bijis viens ļoti nozīmīgs novirziens: satīra. Satīra palīdz atrast un parādīt sabiedrības problēmas, izsmiet tās un bieži vien palīdz tās atrisināt. Muļķi uz to apvainojas, gudrie pasmaida un izdara secinājumus. Ir atsevišķas jomas, kurās satīra ir nepieņemama. Piemēram, nedrīkst izsmiet invalīdu. Bet es neuzskatu savu valsti par invalīdu. Tieši tāpat kā citas NATO dalībvalstis. Es uzskatu, ka jebkurš joks var kļūt par iemeslu aizdomāties un pamanīt savus trūkumus no malas. Varbūt ir vērts pārlasīt Minhauzenu, lai atcerētos, ka vislielākās muļķības tiek darītas ar nopietnu sejas izteiksmi.
