11:32 17 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1025
  • RUB70.8212
Padomju zinātniski pētnieciskā stācija Vostok Antarktīdā

Gaidāma cīņa par Antarktiku?

© Sputnik / В. Чистяков
Viedoklis
Saņemt īso saiti
148

Antarktīda ir ģeopolitikas ekspertu uzmanības centrā. Dažas valstis cenšas paplašināt savu ietekmes sfēru pirms, iespējams, tiks grozīts starptautiskais līgums par apkārtējās vides aizsardzību sestajā kontinentā. Krievija un Ķīna ir izvirzījušās priekšgalā.

Par situāciju Antarktīdā stāsta Hektors Estepa rakstā spāņu izdevumā El Confidencial. Raksta tulkojumu pārpublicējis portāls InoSMI.ru.

Antarktīdā viss ir "vis-, vis-". Ne tikai temperatūra, kas var kristies līdz 60 grādiem zem nulles. Sestais kontinents ir arī augstākais uz Zemes. Kalnu virsotnes, kas paceļas 3 tūkstošu metru augstumā, nomaina bezgalīgi ledus tuksneši. Starp citu, Antarktika ir arī lielākais tuksnesis uz planētas. To gan klāj ledus, taču nokrišņi šeit ir minimāli.

Tā ir noslēpumaina zeme, pastāvīgs mīklu un leģendu avots, taču pēdējā laikā tā ir ģeopolitikas ekspertu uzmanības centrā. Dažas valstis cenšas paplašināt savu ietekmes sfēru pirms, iespējams, tiks grozīts starptautiskais līgums par apkārtējās vides aizsardzību sestajā kontinentā. Krievija un Ķīna ir izvirzījušās priekšgalā. "Antarktīda ir strīdīga teritorija," – skaidro Kauss Dodss, Londonas universitātes ģeopolitikas pasniedzējs.

Teritoriju uz dienvidiem no 60. dienvidu platuma grāda aizsargā Līgums par Antarktiku, ko 1959. gadā parakstīja divpadsmit valstis (vēlāk to parakstīs vēl 40 valstis). Faktiski, tā ir pirmā starptautiskā vienošanās par bruņojuma kontroli pēc "aukstā kara". Vienošanās parakstītāji pieņēma lēmumu aizliegt jebkādas militāras darbības kontinentā – tas pārvērsts par zinātnisko pētījumu zonu. Taču ar to nekas nebeidzās. 1991. gadā 28 valstis parakstīja Madrides protokolu, kas aizliedz derīgo izrakteņu iegūšanu Antarktīdā komerciāliem nolūkiem. Taču, pirmkārt, līgums darbojas līdz 2048. gadam – vēlāk to iespējams grozīt. Otrkārt, to iespējams apstrīdēt pirms minētā termiņa. Jau tagad dažas valstis domā, kā neatpalikt, kad ģeoloģiskās izlūkošanas darbiem tiks dota zaļā gaisma.

Kāpēc tad īsti Antarktīdas dzīles ir tik pievilcīgas? No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tur ir viens vienīgs ledus, taču pirmais iespaids ir mānīgs. "Kontinentā ir neskaitāmas derīgo izrakteņu rezerves," – stāsta eksperts ģeopolitikas jautājumos Damians Jakubovičs (Damian Jacubovich). To apjoma vērtējums atšķiras, taču speciālisti uzskata, ka Antarktīdas dzīlēs, iespējams, atrodas no 36 līdz 200 miljardi barelu naftas un gāzes. Un ne tikai tas. Dažos rajonos atrastais kimberlīts varētu liecināt par dimantu atradnēm.

"Doma par to, kas varētu slēpties zem ledus, nedod mieru kartogrāfiem, fantastiem, zinātniekiem un politiķiem," – pārdomā Dodss. Taču visvērtīgākie resursi nav ne ogļūdeņraži, ne arī dārgakmeņi. "Pēc manām domām, daudzos pasaules reģionos svarīgākais uzdevums ir apmierināt nepieciešamību pēc ūdens, un Antarktikā atrodamas lielākās ūdens rezerves uz planētas," – atzīmē pētnieks Alehandro Bertoto (Alejandro Bertotto), Argentīnas bāzes "San Martin" bijušais priekšnieks, kurš šajā kontinentā nodzīvojis ilgus gadus. Zinātnieki lēš, ka Antarktikā sasaldētā veidā koncentrēti 70% uz planētas esošā saldūdens.

Polārpētnieks Germans Moskvitins
фото из личного архива Германа Москвитина

Protams, nāksies pastrādāt, lai iegūtu šos dabas resursus. Runa ir ne tikai par zemām temperatūrām – tām līdzās stājas milzīgie attālumi. Antarktika ir lielāka nekā Eiropa. Un tomēr eksperti uzskata, ka klimata maiņa (dažos rajonos temperatūra ir pieaugusi vairāk nekā par trim grādiem) un jaunās tehnoloģijas dāvās iespēju nodrošināt Antarktikā derīgo izrakteņu ieguvi.

To pieprasījums pasaulē, kas vēl joprojām ir atkarīga no ogļūdeņražu dotās enerģijas, var palielināt spiedienu ar mērķi panākt dažu komerciālo projektu īstenošanu Antarktikā pirms 2048. gada, apgalvo The New York Times. "Laikā, kad pasaulē saasinās krīzes, var parādīties jaunas valstis, kas ieinteresētas suverenitātē pār daļu ledainā kontinenta, atsaucoties uz "kopējo pārvaldi" Antarktikā," – skaidro Jakubovičs.

Septiņas valstis un divi "sargi"

Uz Antarktiku pretendē daudzi. "Jautājums par to, kam pieder šis kontinents, nav atrisināts un joprojām izraisa strīdus, tāpēc visa ģeopolitika tur veidojas uz pārliecības trūkuma un baumu pamata," – stāsta Dodss.

Septiņas valstis – Argentīna, Austrālija, Čīle, Francija, Norvēģija, Jaunzēlande un Lielbritānija ir paziņojušas par pretenzijām uz daļu kontinenta. Tas fiksēts Līgumā par Antarktiku, kas aizliedz pretenzijas no citu valstu puses. ASV un Krievija saglabā tiesības pieprasīt visas Antarktikas suverenitāti, ņemot vērā to, ka, saskaņā ar abu valstu apgalvojumu, tās ir šī kontinenta pirmatklājēji, ja citas valstis pretendēs uz savu daļu kontinenta.

Maskavas vērienīgās investīcijas

"Jautājums par derīgajiem izrakteņiem ir neatdalāms no jautājuma par suverenitāti. Krievija un Ķīna demonstrē īpašu nepiekāpību jautājumā par to ieguves atlikšanu," – uzskata Dodss. Maskava veic lielas investīcijas Antarktikā. Ir modernizētas Padomju Savienības gados celtās bāzes. 25. maija salā celtās bāzes paplašināšanas projekts paredz nelielas pareizticīgo baznīcas celtniecību, kurā pastāvīgi dzīvos mācītājs. Baļķi tās būvdarbiem Antarktikā nogādāti no Sibīrijas.

Krievijas stratēģija paredz kontinenta izmantošanu GLONASS globālās navigācijas satelītu sistēmas attīstībai, kas iecerēta kā konkurente amerikāņu GPS. Krievija jau ir uzcēlusi Antarktikā trīs satelītu monitoringa sistēmas un, domājams, plāno nākotnē palielināt to skaitu. Lieta tāda, ka, pēc ekspertu domām dažos kontinenta rajonos signāls no kosmosa tiek uztverts (un pārtverts) labāk. Tātad spēlē iesaistās specdienesti, lai arī militārā darbība Antarktikā ir aizliegta.

Свято-Троицкая Церковь, расположенная на вершине скалистого холма на острове Кинг-Джордж, Антарктида, февраль 2015 года
© AP Photo / Natacha Pisarenko
Svētās Trīsvienības baznīca klinšaina pakalna virsotnē Antarktīdā

Arī Ķīnai Antarktikā ir savas satelītu stacijas. Āzijas kolosa pozīcijas nostiprinājās ar novēlošanos, taču strauji. Pirmo bāzi Pekina uzbūvēja tikai 1985. gadā, kad lielākā daļa attīstīto valstu jau bija nostiprinājušās Antarktikā. Patlaban Ķīnai šeit ir jau četras bāzes un tiek plānota piektā. Jāpiebilst, ka ASV rīcībā ir tikai trīs bāzes, kas darbojas visu gadu.

Ķīna nepretendē uz ledainā kontinenta suverenitāti saskaņā ar 1959. gada līgumu. Eksperti uzskata, ka bāzu celtniecības stratēģija varētu dāvāt dažas priekšrocības 2048. gadā, kad tiks pārskatīti dokumenti.

Bāzes – ietekmes instruments

"Zinātniski pētnieciskās bāzes vienmēr ir iemiesojušas suverenitāti un drošību. Lielbritānija, Argentīna un Čīle izmanto savas zinātniskās bāzes, lai "iezīmētu" sev teritoriju un resursus. ASV un Padomju Savienība "aukstā kara" laikā veica to pašu. Ķīnas zinātnisko bāzu celtniecība arī tiek uzskatīta par tās valdonīgā statusa rādītāju Dienvidpolā," – uzskata analītiķis Dodss. "Zinātne ir veids, kā nodibināt ģeopolitisko varu Antarktīdā," – piebilst eksperts.

Pekina apgalvo, ka valsts jaunās stacijas ir izveidotas pētniecisku projektu īstenošanai, taču ar zināmām atrunām. "Līdz šim mūs interesēja dabaszinātnes, taču mēs zinām, ka daudz lielāku interesi rada resursu drošības jautājumu izpēte," – 2015. gada maijā uzsvēra Jans Hučens (Yang Huigen), Ķīnas Polāro pētījumu institūta ģenerāldirektors.

Nesen institūtā darbu sāka jauna nodaļa, kas nodarbojas ar abu polu resursu, likumdošanas un ģeopolitikas pētījumiem. "Mums vajadzīgas jaunas zinātniskās stacijas?" – vaicā analītiķis Dodss. "Man šķiet, ne, un turklāt bāzes varētu būs mazas un labāk automatizētas, ja runa ir par klimatiskās un cita veida informācijas apkopošanu par apkārtējo vidi. Taču mūsdienu sistēma atbalsta tos, kas lielākus līdzekļus iegulda zinātnē un loģistikā," – piebilda speciālists.

Iespaidu atstāj arī ātrums, ar kādu Ķīna būvē ledlaužus, specializētās lidmašīnas un helikopterus. Taču tā nav vienīgā valsts, kas cenšas iekarot sev "vietu saulītē" sestajā kontinentā. Jaunas bāzes plāno atklāt arī Turcija, Irāna un Kolumbija.

Vienprātība Rosa jūra

Krievija un Ķīna cenšas paplašināt savu ietekmi ne tikai ar bāzu starpniecību vien. Abas valstis piecus gadus bloķēja līgumu par aizsargājamās zonas izsludināšanu Rosa jūrā, kas tiek uzskatīta par pēdējo neskarto jūras ekosistēmu uz Zemes. "Tur koncentrēti 38% Adeli pingvīnu populācijas, 30% Antarktikas vētrasputna un aptuveni 6% Antarktikas pundurvaļa," – uzskata zinātnieks Bertoto. 

Gan Krievijai, gan Ķīnai ir nopietnas intereses reģionā zvejniecības nozarē. Zvejniecība ir vienīgā komerciālā darbība, kas līdz ar tūrismu atļauta Antarktikā. Krievijas zvejniecības flote pārsvarā specializējas Antarktikas mencas zvejā. Ķīniešus vairāk interesē krils – sīks, taču proteīniem bagāts vēžveidīgais, kam ir liela nozīme gigantiskās valsts akvakultūras saimniecībā. Problēmu rada tas, ka krils ir arī nepieciešams posms Antarktīdas ūdens pasaules pārtikas ķēdītē.

Zemūdene, Foto no arhīva
Пресс-служба Минобороны РФ

Lēmums pasludināt strīdīgo teritoriju par aizsargājamo zonu ir jāpieņem vienprātīgi. Vispirms negribīgi piekrita Ķīna. Tai pērnā gada oktobrī sekoja Krievija. Tagad Rosa jūra ir lielākā dabas aizsargājamā teritorija pasaulē. Tiesa, daži eksperti uzskata, ka tā bija Pirra uzvara: apsargājama ir tikai trešā daļa sākotnēji plānotās platības, ūdens bioresursu ieguves kvotas nav ierobežotas vietās, kur tie ir atjaunojami, turklāt vienošanās būs spēkā tikai līdz 2051. gadam.

Citi uzskata, ka vienošanās noslēgšana ir liels panākums, kas sasniegts sarežģītu pārrunu rezultātā: "Bija nepieciešams pārvarēt Krievijas un Ķīnas pretošanos, kuras piedāvāja saīsināt līguma laiku," – atzīst Bertoto. "Vienošanās attiecas arī uz okeāna daļām, kas atbrīvosies no ledus sasilšanas rezultātā," – atzīmē Andrea Kavanadža (Andrea Kavanagh) no nekomerciālās organizācijas The Pew Charitable Trusts.

Latīņamerikas suverenitāte

Sacensībās par ietekmes sfēru sadali Antarktīdā cenšas neatpalikt arī Latīņamerikas valstis. Argentīna pirmā uzbūvēja šeit apdzīvojamu bāzi. Tas notika 1904. gadā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. "Mēs uzskatām, ka XXI gadsimtā suverenitāte iet roku rokā ar zinātni, kas Antarktīdā pārsvarā balstās uz loģistikas. Acīmredzot tāpēc, ka Argentīna ir būtiski zaudējusi savu ietekmi salīdzinājumā ar citām valstīm," – nožēlo Bertoto.

Viņa valsts tāpat kā Čīle pretendē uz daļu kontinenta. Taču uz to pretendē arī Lielbritānija. Bertoto uzskata, ka risinājums ir tikai viens: "Mums jāvirza projekts "Latīņamerikas Antarktika", nosūtot uz polu reģionālās pētnieciskās grupas. Un tas viss – lai nepaliktu ar "garu degunu" cīņā par Zemes "vis-vis" reģionu.

Pēc temata

Čečenu īpašo uzdevumu vienība "ieņem" Arktiku
Desantnieki pārbaudīja jauno formas tērpu Arktikas āliņģī
Varen auksts karš: Londona sūtīs zemūdenes uz Arktiku

Galvenie temati