RĪGA, 11. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Germans Moskvitins atgriezies Latvijā pec sešus gadus ilgas dzīves Antarktīdā, taču jau domā par to, kā atkal atgriezties Dienvidpolā.
Pērn vasar jau stāstījām par pārsteidzošo rīdzinieku, kurš brīnumainā kārtā nokļuvis Antarktīdā un gandrīz sešus gadus strādājis polārstacijās. Nesen viņš atgriezies Rīgā, taču jau pošas uz Sebežu, kur dzimis un dzīvojis pirms pārcēlies uz Latviju.
"Tu nevari ne iedomāties, kā es sniegotajā tuksnesī sapņoju parakņāties vagās!" — stāsta Germans, taču tūlīt piebilst, ka jau sācis ilgoties pēc Antarktīdas. Parasta lieta: daudzi polārstaciju darbinieki stāsta, ka sniegos ilgojas pēc mājām, bet mājās — pēc mūžīgajiem sniegiem.
Germans Moskvitins nejauši "internetā uzgāja" Krievijas Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskā institūta vietni, un pēc tam ar leģendārā polārpētnieka Valērija Lukina palīdzību nokļuva Zemes tālākajā dienvidu punktā, ko nu jau ir apbraukājis (apstaigājis un aplidojis) gandrīz visu — no vienas stacijas uz otru. Pirmo reizi pārziemojis stacijā "Progres", sezonas no 2011. līdz 2013. gadam pavadījis stacijā "Vostok". Pēc tam bija arī citas — "Novolazarevskaja", "Progres", "Mirnij", "Bellinsgauzen"…
— Martā mani ar ledlauzi nogādāja līdz Keiptaunai, no turienes aizlidoju līdz Pēterburgai, pēc tam vilcienā — līdz Rīgai. Un vēl joprojām nespēju saprast, kas te īsti notiek! Nebiju gan gluži "atrāvies no cilvēces", taču ar ārpasauli lielākoties sazinājos ar interneta, sociālo tīklu palīdzību. Taču te pasaule ir gluži citāda: Antarktīdā pavadītajos gados esmu atradinājies no liela cilvēku skaita (viņi ir visur!), mājām, ceļiem, mašīnām. Tagad pierodu no jauna, — stāsta Germans.
Labi ir izpeldēties Antarktīdas ezeros
Antarktīdas ekspedīcija ilgst aptuveni divus gadus. Kuģis dodas no Pēterpurgas, ierodas pie Antarktīdas krastiem, izvadā cilvēkus pa stacijām, veic zinātnisko darbu un pēc tam atgriežas mājās. Tas viss ilgst pusotru vai divus gadus.
Dienvidos Germanam nācies strādāt ar visdažādāko transportu — traktoriem, kuģiem, helikopteriem. Izmanto helikopterus KA-32s un vecās labās AN2. No helikoptera Germans dažkārt aplūkoja "savu ezeru" — Rīgu. Tas atrodas dažu kilometru attālumā no "Progres", Lansermana pakalnos, princeses Elizabetes zemēs. Izrādās, Antarktīdā ir papilnam bezvārda ezeru, un pavisam nesen to starpā bija arī Rīga (ledāju izcelsme, laukums — aptuveni 1,5 hektāri).
— Stāvēju pie ezera un atcerējos ūdenstilpes Sebežā, kur vasarās peldējos. Starp citu, Antarktīdā arī peldas: ēkas stāv uz pāļiem, lejā — āliņģis, ūdens temperatūra tur ir aptuveni 2 grādi, var arī ienirt, un polārpētnieki to dara regulāri, — stāstīja Germans.
Patlaban viņš plāno aizbraukt uz Sebežu, kur dzimis armijas inženiera ģimenē. Pēc tam kopā ar tēvu izbraukājis visu PSRS. Kādu laiku pat dzīvoja Baikonurā, kur tēvs strādāja pie kosmisko pavadoņu radiosakaru sistēmām…
Tālajos dienvidos bīstama ir saule un gaiss
Rīgā Germans ieradās, kad te sākās atkusnis. Gandrīz vasara! Toties viņa mīļajā Antarktīdā vasara nesen beigusies. Siltās dienas, kad gaiss sasilst līdz 2-3 grādiem, tur jau beigušās. Taču pagaidām saule vēl "cepina" vārda tiešākajā nozīmē.
— Pirmais caurums izveidojās tieši virs Dienvidpola. Tas ir jūtams! Uz ielas sals —30 grādi, saule spilgta: ja iziesi uz ielas bez maskas (nu, kaut vai bez zeķes uz galvas), apdegsi momentā, — stāsta polārpētnieks.
Viņam gadījies gan apdegt, gan apsaldēties. Reiz stipri apsaldēja vaigu kad nokļuva "pūtējā"…
— "Pūtēju" laikā vējš nesas ar ātrumu 30-40 metri sekundē un nes sniega firna mākoņus. Redzamība krītas līdz nullei. Apmaldīties var, ejot pat no vienas stacijas ēkas līdz otrai, metru trīsdesmit attālumā. Vispār neko redzēt nevar! Reiz tādā nokļuvu… pēkšņi sāka nest sniegu. Un elpot uzreiz ir grūtāk: vējs nes gaisa masas no augstienēm, kur skābekļa ir maz. Ja tādā esi nokļuvis, pats galvenais — nekrist panikā. Stāvi sasprindzis un gaidi, līdz parādīsies kāds orientieris. Ja pagriezīsies nepareizi, aiziesi no stacijas sniega tuksnesī. Tādi gadījumi Antarktīdā ir bijuši, — piezīmēja Germans.
Pagājušā gada ziemā netālu no "Vostok" tika fiksēta rekordzema temperatūra —90,5. Tiesa, polārpētnieks stāsta, ka pat tik zema temperatūra ir pārciešama: tālu no okeāna gaiss ir sausāks nekā Sahārā. Daudz sliktāk klājas apstākļos, ja gaisa mitrums pieaug — pat 10% jau ir pārāk daudz. Tāda mitruma apstākļos, pat tad, ja sals nesasniedz —50, uz ielas var atrasties tikai maskā, citādi iespējams plaušu apdegums.
Everestā pat ir vieglāk…
Taču darbs negaida, lai kāds būtu laiks! Nereti "pūtēji" pārsteidza Germanu pārgājienos no vienas stacijas uz otru, kuros nākas pārvarēt vairāk nekā tūkstoš kilometrus. Tāds "pārgājiens" atgādina kaut ko dīvainai karavānai vai nelielam pārvietojamam ciemam līdzīgu. Tajā viss ir autonoms, pārgājiena dalībnieki ved līdzi gan mājiņas (katrā sēž operators), gan degvielas rezerves (ar petroleju sajaukta dīzeļdegviela) — apmēram 50 tonnas. Pārgājiena laikā māšīnu dzinējus neizslēdz: kā vienā stacijā iedarbinātas, tā otrā izslēgtas, jo tehnika var arī neiedarboties, stāvot sniega tuksnesī, un tad nu gaidāmas problēmas.
Viena tāda pārgājiena laikā temperatūra kritās līdz —56. Tas notika pārgājienā cauri "S kupolam" (par "kupoliem" dēvē lielākās augstienes kontinentā). Augstums — aptuveni 4 tūkstoši metru, taču organisms izjūt slodzi, kas pielīdzināma kāpšanai Everestā. Savukārt, piemēram, "Vostok", uz kuru Germans regulāri braukāja, atrodas 3500 metru augstumā un ir pielīdzināms Elbrusam.
Ciemos pie jūras leoparda
— Draugi mēdz jautāt: nu, kā tur ziemeļos klājas? Es taču ilgus gadus dienvidos biju! Draugi, dienvidos ir aukstāk nekā ziemeļos… Un man jau ir apnicis klāstīt, ka pie mums nav balto lāču! — smejas Germans.
Tur vienīgais plēsoņa ir jūras leopards. Uz sauszemes tas cilvēkiem neuzbrūk, ja vien pats par tuvu nepienāksi. Reiz pamatīgi nepaveicās labsirdīgajam pareizticīgo priesterim Sofronijam "Bellinsgauzenā" (tur stāv Svētās Trīsvienības baznīca, kurp Maskavas eparhija sūta priesterus).
— Sofronijs sadraudzējās ar tatāru no Uzbekistānas, musulmani Faridu. Reiz viņi devās pafotografēt dzīvniekus, taču krastā bija jūras leopards. Tā nu tēvs Sofronijs sāka viņam tuvoties, murminot "leopardiņ, leopardiņ…" Nu, bet leopardiņam droši vien sagribējās, lai medījums pienāktu tuvāk, un viņš metās virsū svētajam tēvam. Sofronija tēvs nogāzās sniegā, sapinās tērpā, sāka rāpties prom, bet leopards pilnā sparā nesas klāt. Tik tikko atguvām svēto tēvu, — atceras Germans.
Citu reizi Sofronijs nolēma pievērst Faridu pareizticībai un saka: nu, sākumam nosvētīsim tavu istabu! Farids neiebilda. Tēvs paņema līdzi visu vajadzīgo, pat vīraka kvēpināmo. Draugi prasa: vai nebaidies, ka ugunsdrošības sistēma sāks aurot? Sofronijs sašutis iebilst: tie tak ir svēti dūmi, uz tādiem detektori nereaģēšot!
— Taču detektoriem svētums izrādījās vienaldzīgs, un dumjais, nejutīgais aparāts iebļāvās pa visu staciju: ugunsgrēks! Pie tam signāls atskanēja Pēterburgā — Arktikas un Antarktikas ZPI centrā! Pēc tam bija ko vērts noskatīties, kā mūsu varonis rakstīja paskaidrojumu: "Es, Sofronija tēvs, ar vīraka kvēpināmo ierados pie musulmaņa Farida, lai nosvētītu viņa istabu un pievērstu pareizticībai…" Priesteri neviens nesodīja, — smaidot atcerējās polārpētnieks.
Germans stāsta, un pēc acīm var redzēt — viņš mīl Antarktīdu. Tiesa, to viņš nemaz neslēpj.
Zeme, kur nav ieroču
— Pārsteidzoša vieta — vienīgā uz Zemes, kur nav ieroču (aizliegti!), nekādas karadarbības, nekādu robežu, nekādas naidīgas konkurences. Tur cilvēki ir brāļi, lai kāda būtu viņu tautība un ticība. Visas stacijas — no dažādām valstīm — parasti atrodas netālu viena no otras, kā, piemēram, "Bellinsgauzenā": te čīlieši pie durvīm pieklauvē, te ķīnieši, vai arī pats viņus apciemosi, — viņš stāsta.
Līdz novembrim Germans uzturēsies te Rīgā, te Sebežā, taču pēc tam atkal uz pieciem mēnešiem dosies uz Antarktīdu.
— Es vairs nevaru iedomāties pastāvīgu dzīvi šeit — bez sestā kontinenta, — viņš atzinās.
