17:34 18 Augusts 2017
Rīga+ 22°C
Tiešraide
NATO karogs

Kurp skatās "jaunie" NATO locekļi: kā alianse sagaida paplašināšanas gadskārtu

© Sputnik / Михаил Палинчак
Viedoklis
Saņemt īso saiti
NATO austrumu flangā (49)
37

Patlaban, gandrīz 20 gadus pēc tā saucamās "pirmās paplašināšanās" no saskaņas NATO locekļu starpā nav ne smakas. Noskaidrosim, kas sašķēlis alianses vienotību un kāpēc jaunie NATO locekļi aizvien biežāk skatās uz Kremļa pusi.

Polija, Čehija un Ungārija tika oficiāli uzņemtas aliansē 1999. gada 12. martā. Ziemeļatlantijas alianse uzņēma trīs bijušās Varšavas līguma valstis, simboliski piešķirot ASV aukstā kara uzvarētāja titulu. XXI gs. pirmajā desmitgadē "jaunās" Eiropas pārstāvji kļuva par Vašingtonas draugiem, taču vēlāk situācija krasi mainījās. Jautājumu par to, kāpēc patlaban zudusi sabiedroto vienprātība, mēģina noskaidrot RT komentētājs Aleksejs Zakvasins.

Polijas, Čehijas un Ungārijas pievienošanos aliansei mēdz dēvēt par "pirmo paplašināšanos". Neskatoties uz to, ka patiesībā pirmo sociālistiskās nometnes pārstāvi alianse de facto saņēma 1990. gadā, kad Vācijas Demokrātiskā Republika, viena no Varšavas līguma valstīm, tika integrēta VFR.

PSRS deva piekrišanu Vācijas apvienošanās procesam pēc tam, kad rietumvalstis uzņēmās saistības neizvietot bruņotos spēkus bijušās VDR zemēs un solīja nepaplašināt NATO austrumu virzienā.

"Mēs vienojāmies par to, ka NATO teritorija nepaplašināsies austrumu virzienā. Starp citu, tas attiecas ne tikai uz VDR, ko mēs nevēlamies vienkārši ieņemt. NATO nepaplašināsies nekur," – 1990. gada 31. janvārī paziņoja VFR ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers.

Taču līdz ar sociālistiskās nometnes iziršanu Polija, Čehija un Ungārija izvēlējās kursu pretī aliansei – iestāšanās NATO tika uzskatīta par vienu no galvenajām prioritātēm. 90. gadu pirmajā pusē Brisele un Vašingtona nesteidza pavērt durvis Austrumeiropas valstīm, un atbalstīt tās nolēma tikai vēlāk.

1997. gadā, sešus gadus pēc Varšavas līguma iziršanas NATO ģenerālsekretārs Ksavjers Solana paziņoja: "Šodien NATO dalībvalstu vadītāji un valdības ir nolēmuši uzaicināt Čehiju, Ungāriju un Poliju uzsākt pārrunas par iestāšanos aliansē."

Vienpusējā kārtībā

Krievijas politologi ir vienisprātis par to, ka bijušo Varšavas līguma valstu integrāciju NATO būtiski atbalstīja ASV Demokrātu partijas aktīviste Madlēna Olbraita. 1993. gadā ar prezidenta Bila Klintona atbalstu viņa kļuva par ASV pastāvīgo pārstāvi ANO, bet 1997. gada janvārī ieņēma valsts sekretāra posteni.

Olbraitas antipātijas pret Krieviju bieži skaidro ar viņas izcelsmi. Marija Jana Korbelova ir dzimusi Prāgā čehu diplomāta ģimenē. Pēc Otrā pasaules kara Olbraitas tēvs tika komandēts uz Dienvidslāviju un 1948. gada maijā, kad pie varas tur nāca komunisti, palūdza politisko patvērumu ASV.

ASV pilsonību Olbraita saņēma 1957. gadā un sekmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm politikā un zinātnē. Viņa tika uzskatīta par komunistiskā režīma upuri un iemiesoja Savienoto Valstu un Austrumeiropas kopīgās intereses, kurai pēcpadomju Krievija it kā neesot ļāvusi kļūt par Rietumu pasaules elementu.

Uzstājoties Senātā 1997. gada aprīlī, Olbraita uzsvēra, ka ASV neņems vērā Krievijas Federācijas bažas jautājumā par NATO paplašināšanos. "Mēs nevēlamies meklēt kompromisu šajā jautājumā. Lūk, kādu iemeslu dēļ: viss, ko mēs darām pašlaik un darīsim nākotnē, tiek veikts ar vienu mērķi – vienpusējā kārtībā nostiprināt pašreizējo NATO politiku," – paziņoja Olbraita.

Steidzama paplašināšanās

90. gadu otrajā pusē Maskavas attiecības ar Rietumiem bija pietiekami siltas, un Krievija neuzskatīja, ka alianses paplašināšanās nes militārus draudus. 1998. gadā Jevgēņijs Primakovs, tālaika ārlietu ministrs uzskatīja, ka tā drīzāk ir psiholoģiska problēma. Viņaprāt, Krievija nevēlējās samierināties ar to, ka šāda veida jautājumi faktiski tiek izskatīti, nejautājot tās viedokli. 

Maskava bija neizpratnē par alianses izrādītās steigas iemesliem. Pēc būtības, Polija, Čehija un Ungārija iestājās NATO forsētā režīmā. Piemēram, Brisele nepieprasīja Austrumeiropas valstu bruņoto spēku pārveidošanu atbilstoši bloka standartiem.

NATO bija principiāli svarīgi pēc iespējas ātrāk īstenot "pirmo paplašināšanos" bez birokrātiskas aizķeršanās. To apliecina fakts, ka jau 1999. gada 24. aprīlī NATO samitā Vašingtonā tika ierosināts kandidātu posms, tātad, tika ieviesta ierobežojumu sistēma pretendentiem.

Daudziem ekspertiem tolaik šķita, ka Brisele un Vašingtona steidzās uz priekšu, paredzot augošo Krievijas pretestību. NATO steigu radīja arī gaidāmais militārās operācijas starts Dienvidslāvijā. Irstošās Balkānu valsts bombardēšana sākās 1999. gada 24. martā, 12 dienas pēc Polijas, Čehijas un Ungārijas iestāšanās aliansē.

Maskava asi nosodīja NATO intervenci. Primakovs pieņēma vēsturisko lēmumu par lidmašīnas kursa maiņu virs Atlantijas – tas simbolizēja jauno ēru attiecībās ar Rietumiem.

Kurš iedzīvojas un uz kā rēķina?

Līdz ar Baraka Obamas ierašanos Baltajā namā kļuva skaidra Austrumeiropas patiesā loma Vašingtonas politikā. Iestāšanās NATO, kas garantēja ASV aizsardzību, ļāva bijušajām Varšavas līguma valstīm ievērojami samazināt izdevumus aizsardzībai un ierobežot bruņoto spēku skaitu. Taču tāda politika neatbilda valdnieka interesēm. 

Aleksandrs Veršbovs savā uzrunā Budapeštā pieminēja apgādībā esošo alianses locekļu problēmu.

"Statistika neiepriecina. Kopš 2001. gada ASV daļa NATO dalībvalstu kopīgajos aizsardzības izdevumos pieaugusi no 63% gandrīz līdz 75%. Pēdējo trīs gadu laikā finanšu krīzes apstākļos visi NATO dalībnieki, izņemot trīs valstis, samazinājuši savus aizsardzības budžetus. Dažās valstīs, piemēram, Ungārijā, budžeta samazinājums ir īpaši ievērojams," – konstatēja Veršbovs.

Diplomāts pauda neapmierinātību ar to, ka nelielās Eiropas valstis parazitē uz lielvalstu finansiālo iespēju rēķina. Divus gadus vēlāk līdzīgu domu izteica ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps, tikai viņš izteicās konkrētāk un doma tika pausta Savienoto Valstu kontekstā.

Ieradies Baltajā namā, republikānis pieprasīja militārajām vajadzībām atvēlamo izdevumu standarta ievērošanu no Eiropas valstu puses. Tomēr Austrumeiropas galvaspilsētas uzstājīgos aicinājumus uzver slinki un "Krievijas draudu" problēmu cenšas risināt uz ārvalstu militāro bāzu izveides rēķina.

2017. gadā Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā tiks dislocēti četri bataljoni, ko veidos vairāku valstu – ASV, VFR, Lielbritānijas, Kanādas, Itālijas, Dānijas u.c. – karavīri. Militāro bāzu izveide dāvā vēl vienu iemeslu piesaistīt NATO ietekmīgo locekļu uzmanību un mēģināt nopelnīt uz nomas un apkalpošanas rēķina.

Putina aģenti

Dīvaini, taču plaisu alianses vienprātībā ir iešķēlis Krievijas faktors. Čehijas, Ungārijas un Bulgārijas valdības neapmierina konfrontācija Rietumu un Maskavas starpā. Rietumvalstu komentētāji norāda, ka Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu tuvina vadības stils un vēlme redzēt daudzpolāru pasauli. Rietumu medijus uztrauc arī Putina un Orbana pozitīvā attieksme pret Donaldu Trampu. 

Čehijas prezidents Milošs Zēmans, kurš vada valsti kopš 2013. gada, regulāri norāda uz nepieciešamību atcelt pret Krieviju vērstās sankcijas un normalizēt dialogu. Par savu viedokli Čehijas valsts vadītājs ir spiests uzklausīt kritiku un izsmieklu.

"Zēmans NATO samitā? Valdnieka Putina acis un ausis" – ar tādu virsrakstu nāca klajā raksts čehu žurnālā Reflex 2016. gada 12. jūnijā. Pats Zēmans šos pārmetumus komentē ironiski. 

"Ziniet, es biju Krievijas, pareizāk sakot, Vladimira Vladimiroviča Putina aģents. Man pat jāpiebilst, ka esmu ĶTR līdera un ASV jaunā prezidenta aģents. Vēl es esmu Izraēlas aģents… Un es gribu pielikt punktu pret Krieviju vērstajām sankcijām" – jokoja Čehijas prezidents preses konferencē 10. martā.

Krievija nav ienaidnieks

Pret Krieviju vērstos pasākumus neatbalsta Rumens Radevs, jaunais Bulgārijas prezidents. Viņš nav NATO un ES pretinieks, taču uzskata, ka attiecībās ar Maskavu konfrontācija nav pieļaujama.

"Bulgārija ir uzticams NATO un Eiropas Savienības loceklis… Tā ir izvēlējusies stabilu proeiropeiskās attīstības ceļu. Un mēs no tā nenovērsīsimies. Par to nevar būt ne mazāko šaubu… Taču tas nenozīmē, ka Bulgārijai jākļūst par Krievijas ienaidnieku, ar kuru mūs vieno ekonomiskās intereses," – Radeva teikto citējusi Le Monde.

Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta Kara politikas sektora priekšnieks Ivans Konovalovs sarunā ar RT konstatēja, ka NATO ir nonākusi strupceļā: "Rietumeiropa un ASV nevēlas sponsorēt Austrumeiropu, taču tai nav naudas cīņasspējas atjaunošanai. Situāciju vēl vairāk samežģī aicinājumi atteikties no konfrontācijas ar Krieviju".

Temats:
NATO austrumu flangā (49)

Pēc temata

Čehu politiķis: Putins nekad nav izrādījis agresiju
Lavrovs pārmet ASV agresīvu rusofobiju
Deputāts uzskata par bezjēdzīgiem mēģinājumus atainot Krieviju kā agresoru
Mediji informē, kāpēc NATO un Krievijas karš būs haotisks un baismīgs
NATO birokrātija meklē glābšanas riņķi

Galvenie temati