Nesen Ukrainas prezidents nāca klajā ar vairākiem pretencioziem paziņojumiem. Pirmkārt, viņš informēja, ka plāno organizēt referendumu par Ukrainas iestāšanos NATO, lai arī neviens nav aicinājis Ukrainu iestāties aliansē. Otrkārt, Ukrainas valsts vadītājs skaidroja, ka ļoti vēloties atcelt pret Krieviju vērstās sankcijas, taču ar zināmiem un absolūti nereāliem noteikumiem. Savas pārdomas par politiķa apsvērumiem portālā RIA Novosti publicēja informācijas aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Zahars Vinogradovs.
Ukrainas prezidenta teiktais par referendumu jautājumā par Ukrainas iestāšanos NATO tikai no pirmā acu uzmetiena izskatās kā kārtējā fantastiskā himēra. Patiesībā, manuprāt, tam ir skaidri saskatāmi elektorāli nolūki. "Pirms četriem gadiem Ukrainas dalību NATO atbalstīja 16% iedzīvotāju. Patlaban — 54%. Kā prezidents es ņemu vērā savas tautas viedokli — es organizēšu referendumu par iestāšanos NATO. Ja ukraiņi balsos "par", es likšu lietā visus spēkus, lai panāktu iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē," — Porošenko pavēstīja 1. februārī intervijā vācu avīzei Berliner Morgenрost.
Taču ir zināms, ka neviens negaida Ukrainu NATO, vismaz ne tuvākajā perspektīvā. Piemēram, bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens iepriekš norādīja, ka Kijevai būs vajadzīgs ilgs laiks, lai sasniegtu alianses pieprasītos kritērijus.
Pie tam alianses preses dienests uzsver: "Ukraina nav iesniegusi pieteikumu dalībai. Ja Ukraina izšķirsies par šādu soli, mēs izvērtēsim tās gatavību iestāties aliansē tāpat kā jebkura cita kandidāta gatavību. Patlaban Ukrainas prioritātes ir reformu īstenošana un modernizācija."
Eksperti vērtē, ka "kritēriju sasniegšana" varētu prasīt gadus divdesmit, un šis periods tālu pārsniedz Porošenko prezidentūras termiņus.
Vēl vairāk, 2. februārī The Wall Street Journal, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV militārajās aprindās, informēja, ka tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem jautājumā par valsts pievienošanos NATO pretraķešu aizsardzības sistēmai Eiropā ir atlikta uz nenoteiktu laiku.
Tātad ne tikai nelaiž NATO, bet pat neaicina pastāvēt zem "NATO lietussarga". Vai Porošenko to saprot? Neapšaubāmi. Tad kāpēc vajadzīgas runas par NATO, referendumu un iedzīvotāju atbalstu?
Domāju, Porošenko ir nolēmis ar tautas atbalstu pārkāpt pāri parlamentam, kas brūk kopā acu priekšā.
"Deputāti tarantuli" un "nekaunīga korupcija"
Ukrainas parlaments sairst. Janvārī Augstākās radas spīkeris Andrejs Parubijs bija spiests priekšlaicīgi izbeigt piektās sesijas sēdi, kas nevarēja strādāt nepietiekama deputātu skaita dēļ — sēžu zālē nebija sapulcējusies ne puse deputātu.
"Visi cilvēki, kam ir sirdsapziņa, tautas deputāti PPB rindās, kas redz nekaunīgo korupciju, ir sākuši masveidā izstāties no Petro Porošenko bloka, — vēstīja "Batkivščinas" līdere Jūlija Timošenko. — Koalīcijas (Augstākajā radā — red.piez.) patlaban nav: tajā nav 226 deputātu. Saskaņā ar Konstitūciju prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu. Neapšaubāmi, vienīgais, ko varētu izdarīt valsts vadītājs, ir parlamenta vēlēšanu pasludināšana," — paskaidroja Timošenko telekanāla NewsOne ēterā 30. janvārī.
Tomēr Petro Porošenko neuzdrošināsies pasludināt ārkārtas vēlēšanas, jo, kā norāda Timošenko, "cilvēki vairs nekad nedāvās varu" TF, PPB un pašam Petro Porošenko.
Domājams, organizējot no izsludinātā mērķa viedokļa bezjēdzīgu referendumu par Ukrainas iestāšanos NATO, Porošenko plāno saņemt savdabīgu iedzīvotāju uzticības votumu — 54% ir "par NATO", tātad būs solidāri ar viņu.
Tātad referendums nav mērķis, bet gan instruments iedzīvotāju atbalsta saņemšanai, kas ļaus Porošenko no jauna runāt par "partijas un tautas vienprātību" un ar šo lozungu gatavoties otram prezidentūras termiņam.
"Pārbaudījums" Avdejevkā un Rietumu reakcija
Ukrainas valdības otrā problēma — bezgalīgais karš Donbasā un Rietumu reakcija.
Pēc izmaiņām ārpolitiskajā situācijā, kas lielā mērā saistīta ar Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās, prezidents Porošenko nolēmis paeksperimentēt ar Eiropas Savienību un ASV jautājumā par tālāko pret Krieviju vērsto politiku. Par to viņš runāja, piemēram, ar Somijas prezidentu Sauli Nīninste 24. janvārī Helsinkos un ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli 30. janvārī Berlīnē.
Taču partneri Rietumos šīs Porošenko tieksmes atbalsta ļoti piesardzīgi un norāda uz nepieciešamību pildīt Miskas protokolus.
Vienlaikus Ukrainas valdība nolēmusi ķerties pie pārbaudītās metodes — provokācijām. Ukrainas Bruņotie spēki (UBS) tā saucamajā "ATO zonā" (antiteroristiskās operācijas zona) pārgājuši uzbrukumā Avdejevkas zonā. Pie tam Ukrainas Aizsardzības ministrija pavēstīja, ka "metru pēc metra, soli pa solim iespēju robežās mūsu puiši ir varonīgi pavirzījušies uz priekšu." Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs norādīja, ka šie vārdi faktiski apstiprina to, ka UBS devušies uzbrukumā, kas pārkāpj Minskas protokolus.
"Pārbaudījums Avdejevkā", ko BSU uzsāka pēc Kijevas komandas, valdībai ir izvērsies par politisku fiasko. Vairāki rietumu mediji apsūdzēja Ukrainas valdību par Minskas protokolu pārkāpumu un spriedzes eskalāciju Donbasā. Porošenko un viņa aprindām nav izdevies sacelt Rietumos Krievijai naidīgu histēriju. Ir kļuvis skaidrs, ka beidzot ir jāsāk pildīt Minskas protokoli.
"Vai jūs zināt, kurš visvairāk vēlas atcelt sankcijas? Prezidents Porošenko, — paziņoja pats Porošenko nesenajā intervijā vācu avīzei Berliner Morgenрost. — Taču vispirms Krievijai ir jāizved visi savi bruņotie spēki no mūsu teritorijas, lai Ukraina beidzot varētu atjaunot vienotību un suverenitāti."
Taču "Ukrainas vienotība un suverenitāte" ir atkarīga nevis no Krievijas, bet gan no Minskas protokolu īstenošanas. Tieši Ukrainas valdība nu jau divus gadus nepilda savas saistības. Minskas protokolu galvenie pretinieki vēl joprojām ir Ukrainas nacionālistiskās partijas un grupējumi, ko prezidentam neizdodas savaldīt.
