15:11 18 Augusts 2019
Tiešraide
  • USD1.1076
  • RUB73.3855
Maskavas iela 2005.gadā

Maskavas iela: ceļš cauri vēsturei

© Wikipedia/ Laurijsfoto
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Viktors Petrovskis
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
181

Maskavas iela stiepjas vairāk nekā 16 kilometru garumā. Tā sākas pilsētas centrā, pie Centrāltirgus un beidzas Dārziņu rajonā – turpat, kur beidzas pati pilsēta.

7. maršruta tramvajs, kas kursē pa Maskavas ielu, ļauj uzzināt visu Latvijas galvaspilsētas vēsturi – grūtu, sarežģītu, dažkārt necilvēcisku, taču vienmēr patiesu.

Dažkārt Maskavas ielu dēvē par garāko ielu Rīgā, taču tā ir kļūda. Patiesībā garākās ielas lauri pieder Jaunciema gatvei, taču slavas ziņā Maskavas iela var droši sacensties gan ar Jaunciema gatvi, gan pilsētas centrālajām ielām – Brīvības, Barona un Valdemāra ielu. Lielākā daļa rīdzinieku pat neko nav dzirdējuši par Jaunciema gatvi, kas ved ap Ķīšezeru, bet Maskavas iela ir pavisam cita lieta.

Pirmo reizi iela pieminēta XVIII gs. dokumentos, taču tās vēsture sākās daudz agrāk – kopš brīža, ka Rīga XV gadsimtā aizliedza krievu tirgoņiem, kuri ieradās pilsētā pa Maskavas ceļu, apmesties pilsētas teritorijā.

Mežaparks.
© Sputnik / Sergey Melkonov

Tirgoņi slēja savas teltis ārpusē, pie pilsētas vārtiem, cēla barakas, un pakāpeniski apdzīvoja vietu, līdz vairākus gadsimtus vēlāk izveidojās Maskavas forštate (priekšpilsēta). Maskavas iela kļuva par tās galveno artēriju. Arī pašlaik tā nebeidzas pie Rīgas robežas – iela pārvēršas par autoceļu E22, kas ved uz Maskavu.

Savā vēsturē tā vairākkārt mainījusi nosaukumu: tā saukta gan par Polockas, gan Jaunkrievu ielu. Mūsdienīgo nosaukumu tā ieguva 1859. gadā. Divus gadus, no 1938. līdz 1940. gadam to dēvēja par Latgales ielu, tomēr nosaukums "neiedzīvojās".

Apšaubāma reputācija

Rīdzinieki ielu mēdz saukt par Maskačku. Krieva ausij nosaukums nav īsti labskanīgs, taču arī Maskačkas un apkārtējo rajonu reputācija jau kopš seniem laikiem ir apšaubāma.

"Aiz sīkumtirgus stiepjas Maskavas iela. Te vairs nav savrupmāju, ģerāniju un aizkaru. Šeit no noplukušām sienām, no pagalmu logiem rēgojas trūkums, huligānisms, netikumi. Jo tālāk Maskavas ielas dziļumā, jo drūmāka aina. Pastaigāties svešiniekam tur pat dienas laikā ir nedroši. Gandrīz katru dienu uz Maskavas ielas paceļ kādu ar ielauztu galvaskausu, ar kasteti sašķaidītu žokli, ar naža durtu brūci zem ribām vai starp lāpstiņām. Apkārtējie traktieri mudž no zagļiem un huligāniem. Katrā otrajā mājā Maskavas ielā bija ierīkots traktieris," — XX gs. sākuma Maskavas ielu apraksta interneta portāls citariga.lv.

Simt gadu laikā situācija nav mainījusies. 90. gadu sākumā, kad biju pusaudzis, par Maskačku tāpat klīda nelaba slava. Dažās tramvaja pieturās, piemēram, Krasta dzīvojamā masīva vai Sporta manēžas rajonā bija vienkārši bīstami izkāpt. Šeit mita vietējie huligāni, "puiši no Maskačkas": daudzi mēdza aplaupīt nejaušus garāmgājējus. Vecajās pussagruvušajās mājās mita čigānu tabori, kas tirgoja narkotikas.

Šajā rajonā man trīs reizes apzaga mašīnu. Pie tam pirmo reizi tas notika, kad tik tikko biju saņēmis tiesības, pirmo reizi mūžā patstāvīgi sēdos pie stūres un braucu darīšanās. Jau pirmajā pieturvietā Maskavas forštatē man izsita sānstiklu un izvilka magnetolu. Atstāju mašīnu tikai uz pāris minūtēm – iegāju veikalā. Diezin vai ir vērts teikt, ka laupītājus neatrada. Pēc tam bija otrā reize, trešā. Viss notika 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Nevienā citā pilsētas rajonā nekad nav bijušas tamlīdzīgas problēmas, lai arī pie stūres sēžu jau gandrīz 20 gadus.

Tūrisma objekts

Tagad gan Maskačka ir kļuvusi mierīgāka. Čigāni ir izmitināti, narkotiku perēkļi ir iztīrīti, kriminālie elementi vairāk vai mazāk ir savaldīti, lai arī daudzi uzskata, ka tie vienkārši devušies uz auglīgākiem novadiem, kad Latvijai pavērās Eiropas Savienības robežas. Tagad Maskavas ielā jau pamazām parādās tūristi.

Apskatāmu vietu šeit netrūkst. Tiesa, jāņem vērā, ka pa ielu neizdosies izbraukt mašīnā no sākuma līdz beigām, vismaz ne vienā rāvienā. Šķēršļus ceļā liek divi tilti – Salu un Dienvidu tilts. Maskavas iela ved pārāk tuvu upei, un mūsdienīgie apvedceļi, kas atvieglo nobraukšanu no tiltiem, ir sadalījuši ielu trīs nevienādās daļās. Nākas meklēt ceļu apbraukšanai pa kaimiņu ielām. Toties to var izstaigāt kājām, lai arī tas, šķiet, aizņems veselu dienu.

Kalnciema ielas tirdziņš. Foto no arhīva
© Sputnik / Dinara Nikiforova

Pie Centrāltirgus, kur Maskavas iela sākas, dzīve sit augstu vilni. Šeit ir autoosta, no kurienes ved maršruti uz dažādām Eiropas malām, tālāk – dzelzceļā stacija. Pats tirgus piecos neparastos pusapaļos angāros, kas agrākos laikos bija celti cepelīnu novietošanai, un tirgus kompleksa vajadzībām rekonstruēti XX gs. 20. gados, ir viens no Rīgas simboliem, viena no pilsētas ievērojamajām vietām. Pie tam paviljoni vēl nebūt nav viss tirgus – zem tiem iekārtotas plašas pazemes noliktavas un saldētavas.

Daugavas pusē izvietots radošais Spīķeru kvartāls – pilsētnieku aktīvas atpūtas vieta. Agrāk te bija "Sarkanie šķūņi", noliktavas, bet tagad zemās dzeltenu un sarkanu ķieģeļu ēkās iekārtotas kafejnīcas, mākslas galerijas, nelieli veikaliņi un muzeji. Šeit notiek koncerti un izstādes, "krāmu tirdziņi" un dažādi pasākumi. Tagad šeit izveidojies viens no galvaspilsētas kultūras centriem.

Ainava bez glancējuma

Taču tālāk Maskavas iela ātri zaudē savu šiku. Ielas malās ceļas vecas divu un trīsstāvu ēkas – gleznainas, tomēr paplukušas. Īpaši skumīgi izskatās koka ēkas. Uz sienām parādās grafiti zīmējumi. Pēc krustojuma ar Lāčplēša ielu – šeit Maskavas iela pārtrūkst pirmo reizi – biežāk sastopami neapbūvētas vietas un neapdzīvotas mājas ar tukšām logu ailēm.

Zemās koka ēkas mijas ar XIX gs. beigās – XX gs. sākumā celtiem piecstāvu īres namiem, kas līdz ar bruģi un tramvaja sliedēm ielai piešķir autentisku ainu. Tomēr iespaidu bojā tas, ka visām ēkām ļoti vajadzīgs vismaz kosmētiskais remonts. Toties šeit ir neliels, ļoti jauks parks – 1937. gadā iekārtotais Maskavas dārzs.

Tuvāk Dienvidu tiltam vēsturiskā Maskavas iela pakāpeniski beidzas. Starp senlaicīgām ēkām sāk parādīties pieticīgie pelēkie Hruščova laikos celtie nami, bruģi abās pusēs iespiež asfalts. Dienvidu tilta lielais mezgls otro reizi liek ielai pārtrūkt, taču, izejot pa kājāmgājēju celiņiem zem betona pārsega, skatam paveras pavisam citāda pasaule.

Šeit sākas Ķengarags – padomju rajons, par kuru esmu jau rakstījis. Šeit Maskavas ielā paceļas bloku daudzstāvu mājas, rajona supermārketi, skvēri, neapbūvētas vietas un ražošanas zonas.

Aiz Ķengaraga seko Rumbula ar tās autotirgiem un memoriālu, kas veltīts Otrā pasaules kara gados nogalinātajiem ebrejiem; pēc tam – Dārziņi, neliels rajons, ko veido privātmājas. Aiz kokiem tas gandrīz nav saskatāms. Ietves te nemanot pārvēršas par putekļainu ceļa malu un rodas iespaids, ka ceļš ved cauri mežam. Ja ne ceļazīmes, varētu pat nepamanīt, kā Maskavas iela izved tevi no Rīgas un vilina tālāk – "uz Maskavu, uz Maskavu…"

Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)

Pēc temata

Rumbula: mazā rajona lielā traģēdija
Imanta: rajona nozīmes lielpilsēta
Daugavgrīvas zvaigzne: pagātnes iestudējums

Galvenie temati