RĪGA, 17. augusts — Sputnik, Viktors Petrovskis. Mežaparks — viens no prestižākajiem mikrorajoniem galvaspilsētā – neliels, zaļš, pirmatnīgs, ar labu infrastruktūru. To tikpat kā nenomāc PSRS smagais arhitektūras mantojums, ar ko palepoties var tikai retais Rīgas nostūris.
Pasakains mežs
Meža parks… Koku šeit patiešām ir vairāk nekā citviet Latvijas galvaspilsētā. Gaisa kvalitāte ir jūtama tūlīt pat, un nāsis patīkami kutina skuju smarža. Piedevām vēl rajons atrodas Ķīšezera krastā, kas neapšaubāmi ir viena no skaistākajām ūdenskrātuvēm Rīgā.
Apmēram pirms desmit gadiem kāda mana paziņa dzīvoja Mežaparkā, divstāvu mājā ar vairākiem dzīvokļiem. XX gs. sākumā celtā savrupmāja bija noplukusi, taču glabāja senatnes valdzinājumu. Tai bija izdevies gandrīz bez pārmaiņām pārciest karus, režīmu maiņu un PSRS sabrukumu.
"Vai zini, kāpēc man patīk Mežaparks?" — mēdza teikt mana paziņa. — Šeit jūtams, ka laikam pār cilvēku nav varas. Tu saproti, ka rit XXI gadsimts, taču atliek tikai paieties nost no ceļa, lai nedzirdētu mašīnas, un nokļūsi pagātnē."
Atšķirībā no lielākās daļas Rīgas mikrorajonu, Mežaparkā nav gandrīz nevienas tipveida daudzstāvu ēkas – lielākoties rajons apbūvēts ar divus vai trīs stāvus augstām savrupmājām.
Portāls pribalt.info raksta, ka Mežaparks bija pirmais arhitektūras projekts cara laiku Krievijā, kurā tika īstenota XIX gadsimta beigās Eiropā populārā dārzu pilsētas ideja. 1901. gadā, kad rajons veidojās, to iedēvēja par Ķēniņa mežu, jo XVII gs. vidū šajā apkaimē atradās zviedru karaļa Gustava Ādolfa armijas nometne. Tagadējo nosaukumu Mežaparks ieguva 1923. gadā.
"Pilsētas domes sēdes protokolā no 1901. gada 30. aprīļa teikts, ka Ķēniņa meža labiekārtošanai tiks piešķirti 500 tūkstoši rubļu, par kuriem tiks iekārtota pirmā šoseja pilsētā, tramvaju līnija, velosipēdistu celiņi un celiņi izjādēm. Daļa toreizējās infrastruktūras pilsētniekiem kalpo vēl joprojām, — raksta pribalt.info. – Pa 1902. gadā izvilktajām tramvaja sliedēm braukā tramvaji, pa šoseju – automašīnas. Saglabājušies arī izjādēm iekārtotie parka celiņi."
Izdevums atzīmē, ka par ielu plānojumu Mežaparks var pateikties Rīgas dārzu un parku direkcijas vadītājam Georgam Kufaltam, kurš strādāja pie to projekta. Ielu plānošanas gaitā Kufalts ļoti saudzīgi izturējās pret ainavu – viņš centās saglabāt ne vien kokus, bet pat kāpas.
Pirmās ielas tika nosauktas par godu Livonijas ordeņa bruņiniekiem – Pletenbergam un Ketleram. Nākamās – par godu Hanzas savienības pilsētām Hamburgai un Lībekai. Vācu ietekme toponīmikā ir saprotama: rajonu projektēja baltvāci, un villās dzīvoja viņu tautieši – advokāti, arhitekti un ārsti. Līdz Pirmajam pasaules karam Ķēniņa mežā tika uzceltas vairāk nekā 100 villas.
Šeit bija ļauts celt koka un ķieģeļu savrupmājas, taču ne vairāk kā divstāvīgas ēkas. Akmens namos virs otrā stāva bija ļauts uzcelt mansardu vai tornīti. Akmens ēkas nevarēja būt augstākas par 12,6 metriem.
Bija aizliegts iekārtot mājās ražotnes, amatnieku darbnīcas, vīna un alus veikalus vai bordeļus. Ārēji mājām Ķēniņa mežā bija jāatgādina vasarnīcas.
Līdz pat mūsdienām Mežaparks nav mainījies. Nelielas mājas – privāti īpašumi vai ēkas ar dažiem dzīvokļiem – ir individuālas. Dažas ir pieticīgākas, citas rotā tornīši un kokgriezumi. Dažām ir noplukusi krāsa, dažas mirdz un laistās pēc nesenā remonta… Pastaigā pa šīm klusajām zaļajām ieliņām grūti noticēt, ka atrodies galvaspilsētā.
Dzīvnieku pasaulē
Pats par sevi saprotams, starp ievērības cienīgajām vietām galvenā ir Rīgas Zooloģiskais dārzs. Patiešām, kur tad vēl tam vajadzētu atrasties, ja ne mežainākajā vietā pilsētā. Zooparks šeit tika atklāts 1912. gadā, un saņēma Krievijas imperatora Nikolaja II dāvanu – divus sumbra mazuļus.
Godīgi sakot, rīdzinieki nereti pārāk zemu novērtē savu zoodārzu. Es pats tur pabiju tikai reizi agrā bērnībā un pēc tam apmeklēju tikai pēc diviem gadu desmitiem pēc savu draugu, ārzemnieku, lūguma.
Jāatzīst, ka redzētais mani patīkami pārsteidza. Izrādījās, ka Rīgas Zooloģiskais dārzs ir gluži reprezentabls, lai gan bērnībā man šķita, ka tas ir mazs un nabadzīgs. Tagad viss ir mainījies: mūsdienīgi nožogojumi, kopta teritorija, "tropu zāle". Tīģeri, lauvas, lāči, žirafes, pērtiķi un īsts krokodils. Ir pat vesela krokodilu kompānija. Šeit 16 hektāru teritorijā tiek uzturēti vairāk nekā 4 tūkstoši dzīvnieku, putnu un rāpuļu.
Pēc plūdiem Tbilisi, kuros gāja bojā daudzi vietējā zoodārza iemītnieki, un vairāki bīstami dzīvnieki (piemēram, lauvas un tīģeri) izkļuva brīvē, arī Rīga pārdomāja, ko iesākt tādā situācijā. Stāsta, ka ārkārtas evakuācijas plāns jau sen ir gatavs, taču nopietnas katastrofas gadījumā visus dzīvniekus glābt neizdosies – alternatīvā bāze atrodas Kalvānē pie Liepājas, 150 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Turklāt zooparka rīcībā ir tikai viena dzīvnieku transportēšanai paredzēta mašīna. Pārējos nāksies evakuēt ar armijas tehnikas palīdzību.
Līdz šim nekas ārkārtējs zoodārzā nav noticis, taču arī pilnībā novērst nepatīkamus un pat traģiskus gadījumus gan neizdodas. 1995. gada augustā iereibusi kompānija nolēma ierāpties lāča mājoklī un šī "draiskulība" prasīja arī cilvēka dzīvību. Pirms četriem gadiem nodega Zebru māja. Ugunsgrēkā gāja bojā vairākas zebras, strausi un viena antilope. Pēc nelaimes dzīvnieku mājiņās tika iekārtota ugunsdzēsības signalizācija.
Zoodārza iemītnieku masveida bēgšana no teritorijas nav novērota, tomēr daži gadījumi ir bijuši: reiz uz Ķīšezera pusi aizgājis pandas mazulis, bet citkārt pastaigā pa Mežaparku devies mērkaņis. Toties pērn no sava nožogojuma brīvībā ticis krēpainais vilks.
Jaunie laiki
30. gadu beigās, kad Baltijas vācieši, fīrera aicināti, sāka lielā skaitā atgriezties uz vēsturisko dzimteni, rajons kļuva internacionālāks. Šeit dzīvoja gan krievi, gan latvieši, gan ebreji. Šeit bija Pareizticīgo baznīcas galvas Jāņa Pommera vasarnīca. Pēc kara par slavenāko Mežaparka iedzīvotāju kļuva maršals Ivans Bagramjans. Stāsta, ka karavadonis lieliski pratis saprasties ar bērniem: izejamās dienās viņs vizinājis zēnus un meitenes savā šokolādes krāsas mersedesā – kara trofejā.
Portāls pribalt.info raksta, ka padomju laikos Mežaparks, agrākais elitārais rajons, kļuva pieejams visiem. Šeit parādījās kinoteātris, milzīga estrāde, tautsaimniecības sasniegumu paviljonu kompleksi, bērnu dzelzceļš, atrakcijas, izpletņlēcēju tornis, velo un motosacīkšu trase un slidotava. Pašlaik no šī izklaides kompleksa gandrīz nekas vairs nav atlicis: bērnu dzelzceļš pārstāja funkcionēt 2000. gadu sākumā, paviljoni nevienam nebija vajadzīgi, arī kinoteātris tika slēgts.
Toties Mežaparka Lielā estrāde turpina darboties vēl šobaltdien. Šeit notiek Dziesmu un deju svētku koncerti – reizi divos gados parkā sarodas desmitiem tūkstošu cilvēku, lai paklausītos latviešu dziesmas un noskatītos nacionālās dejas tūkstošiem mākslinieku izpildījumā no visas Latvijas.
Estrādes būvdarbi noslēdzās 1955. gadā. To konstruēja padomju arhikekti Vladimirs Šņitņikovs un Gunta Irbe. Tika plānots, ka Lielajā estrādē vietas pietiks 10 tūkstošiem izpildītāju un 30 tūkstošiem skatītāju. Tomēr pašlaik speciālisti ir secinājuši, ka estrāde ir paplukusi un plāno tās rekonstrukciju. Gaidāms, ka darbi sāksies 2017. gadā un ilgs līdz 2020. gadam.
Pirms dažiem gadiem Mežaparkā parādījās arī Valsts ieņēmumu dienesta galvenā ēka. Varenais nams, kurā strādā vairāk nekā tūkstotis nodokļu ieņēmumu iestādes darbinieku, vārda tiešā nozīmē atrodas klajā laukā. Piebraucamais ceļš mašīnām ir iekārtots, taču tiem, kas izmanto sabiedrisko transportu, līdz iestādei nākas soļot pa neasfaltētu taciņu. Šī iemesla dēļ ēka kļuvusi par joku objektu: sak, nodokļu maksātāja ceļam ir jābūt grūtam, lai viņš saprastu, ka ar nodokļu iekasēšanas dienestu joku nav.
Šodien Mežaparks tiek uzskatīts par vienu no prestižākajiem mikrorajoniem Rīgā. Tas ir neliels – šeit mīt tikai nedaudz vairāk kā 18 tūkstoši cilvēku – zaļš, savdabīgs, ar labu infrastruktūru. Taču galvenais — to tikpat kā nenomāc PSRS smagais arhitektūras mantojums, ar ko palepoties var tikai retais Rīgas nostūris.
