RĪGA, 25. feb — Sputnik, Viktors Petrovskis. Uz Ķengaragu Ņina pārvācās 60. gados. Šeit viņa pirmo reizi uzzināja, kādas ērtības sniedz atsevišķa virtuve un "atsevišķa tualete". Pēc barakās pavadītās bērnības trīsistabu dzīvoklis piecstāvu mājā šķita īsts luksuss.
2016. gadā Ņina vairs neuzskata, ka dzīvoklis Ķengaragā būtu karaliska bagātība, taču nesteidzas savu mājokli nomainīt pret citu – elitārākā rajonā.
"Šeit ir gluži vai mana mazā dzimtene. Viss mūžs šeit pagājis – gan skolu beidzu Ķengaragā, gan ar vīru iepazinos un bērnus audzināju. Esmu pieradusi, negribu nekur pārvākties," – viņa saka.
Laikam nav varas
Ņinai jau sešdesmit gadi. Savā rajonā viņa pazīst ikvienu ieliņu un noteikti satiks paziņas ceļā uz supermārketu tepat aiz stūra. Viņa uzskata, ka Ķengarags īpaši izceļas ar "omulīgo" sajūtu – tas ir kā ciems pilsētā.
"Paskat, piemēram, "garais veikals". Tā viņu sauca padomju laikos, tāpat arī tagad. Nosaukums ir pielipis. Veikals taču patiešām ir vairāk nekā kilometru garš," – stāsta Ņina.
Ķengarags ir "iekonservēts" rajons. Dzīve mainās, taču šeit it kā saglabājas aizgājušie laiki. Arī "garais veikals" gandrīz nav mainījies. Tāds pats tas bijis arī Ņinas bērnībā.
"Jā, saimniecības preču veikala vietā ir bankas ofiss, agrākajā maizes veikalā tagad pārdod aizkarus, taču man šķiet, ka pat ārēji viss ir palicis tāpat," – skaidro Ņina.
90. gadu sākumā produkti no "garā veikala" gandrīz pazuda. Laiki bija grūti, produktu trūka. Pēc tā, kas parādījās, tūlīt izveidojās rindas. Taču bija "burvju stunda", kad pa veikalu varēja staigāt pavisam brīvi.
"Pa televizoru sāka rādīt meksikāņu seriālu "Bagātie arī raud" ar Veroniku Kastro galvenajā lomā. Nu jau vairs neatceros, cikos tas bija, taču seriālu raidīja vakarpusē. Tas bija pats pirmais Latīņamerikas seriāls padomju televīzijā. Ielas bija tukšas, rinda pie "garā veikala" pagaisa," – stāsta Ņina.
Uz jautājumu par to, vai viņa izmantoja iespēju brīvi aiziet uz veikalu, sieviete smejas: "Kā tad, pati nevarēju no televizora atrauties."
Rajoni, kvartāli, dzīvojamie masīni
"Purvciems, Pļavnieki, citi lielie rajoni ir vienas vienīgas daudzstāvu bloku māju rindas. Ķengaragā lielākoties celtas piecstāvu mājas. Jā, tās ir vecākas, varbūt pat sliktākas, toties šīs mājas nerada depresiju. Paskatieties, kādi šeit koki," – saka Sergejs, vēl viens Ķengaraga "veterāns". Kopā ar viņu devāmies pastaigā pa tā saucamo "promenādi" – labiekārtotu celiņu gar Daugavu.
"Promenāde" stiepjas cauri visam rajonam no Dienvidu tilta līdz pat Rumbulai. Kādreiz tas bija vienkāršs trotuārs, taču Rīgas dome saskatīja potenciālu. Šeit tika uzstādīts apgaismojums, iekārtoti skatu laukumi un iezīmēti veloceliņi.
"Agrāk gadījās pārpeldēt Daugavu – šeit tikai aptuveni 800 metri būs. Šeit pat bridām iekšā ūdenī abi ar sievastēvu. Tolaik bijām jauni, sportiski." Sergejs rāda uz upes otru krastu: "Tur atpūtāmies, sauļojāmies un tāpat peldējām atpakaļ."
Daugava ir Ķengaraga dabiskā robeža. No otras puses rajona robežu iezīmē dzelzceļš. 60. gados šurp galvenokārt pārcēlās dzelzceļnieku ģimenes. Daudzi ieradās no citām padomju republikām.
"Es pats ne vienu vien gadu desmitu esmu nostrādājis uz dzelzceļa. Tepat netālu, vagonu parka rajonā," – stāsta Sergejs.
Mums pretī nāk ļaudis. Daudzi pastaigājas veselām ģimenēm. Cilvēki sarunājas gan latviski, gan krieviski.
Ķengaragā dzīvo aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Tas ir viens no "krievvalodīgākajiem" rajoniem Rīgā: apmēram 70% iedzīvotāju šeit ģimenēs sarunājas krieviski. Tiesa, pēdējā laikā Ķengaragā pieaudzis arī latviešu skaits.
"Jā, jūtams, ka latviešu valoda ir dzirdama biežāk. Tas ir labi. Tātad cilvēki pārvācas šurp no citiem rajoniem. Agrāk Ķengarags tika uzskatīts par kriminogēnu vietu – tas nereti tika pieminēts policistu ziņojumos. Tagad šeit ir daudz mierīgāka dzīve…" – stāsta Sergejs.
Apstājamies. Sergejs no jauna rāda uz upi. "1979. gadā šeit gandrīz notika traģēdija, — stāsta mans sarunu biedrs. – Tepat netālu Rumbulā bija kara aerodroms. Virs galvām pastāvīgi lidoja MIGi. Viens no tiem nolaižoties zaudēja vadību, un pilotiem tikai ar grūtībām izdevās aizvadīt lidmašīnu prom no ēkām. Tā nokrita upē. Stāsta, ka lidotājs esot lauzis mugurkaulu, taču, par laimi, bojāgājušo nebija."
Stāsts par nokritušo lidmašīnu ir apaudzis leģendām. Kāds stāsta, ka MIGā bijuši divi piloti, citi uzstāj, ka bijis tikai viens. Ilgadējie rajona iedzīvotāji stāsta, ka viens no pilotiem esot piezemējies ar izpletni līdzās alus mucai, un šokētie aliņa cienītāji viņu tūlīt pacienājuši.
Stāsta, ka lidmašīna vēl joprojām guļ Daugavas dibenā, taču tam gan tic tikai retais.
"Tūlīt pēc avārijas šeit saradās milzums armijnieku. Atveda krānus. Es domāju, ka toreiz visu no ūdens izvilka. Strādāja taču militārā tehnika. Esmu dzirdējis, ka ūdenslīdēji tajā vietā nira jau pēc Padomju Savienības iziršanas un neko nav atraduši," – skaidro Sergejs.
Arī viņš pats esot kļuvis par vēsturiska notikuma aculiecinieku. 1959. gadā Rīgā ieradās lieli varasvīri – PSKP CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs un VDR vadītājs Valters Ulbrihts. Padomju lidmašīna piezemējās Rumbulā un augsto viesu kortežs devās uz Latvijas galvaspilsētas centru pa Maskavas ielu – cauri visam Ķengaragam.
"Tolaik man bija 4 gadi, un mamma aizveda mani paskatīties uz kortežu. Atceros, ka cilvēku bija daudz, visi gaidīja lielo delegāciju. Kortežs patiešām pabrauca garām, taču cilvēku sejas mašīnās neredzēju… Var jau būt, ka vienkārši neiegaumēju," – stāsta Sergejs.
Ķengaragu dažkārt mēdz dēvēt par Rīgas vārtiem. Galvenā iela, kas stiepjas cauri visam rajonam, nes Maskavas vārdu un pāriet autoceļā E22, kas ved tieši uz Maskavu.
Gumija un gliemeži
Pēc PSRS sabrukuma Latvijā tika slēgti daudzi uzņēmumi. Šis liktenis bija lemts arī "Sarkanajam kvadrātam" Ķengaragā. Padomju laikā gumijas izstrādājumu rūpnīca nodrošināja zābakus un gāzmaskas visai Savienībai. Tagad rūpnīcas korpusos izvietojušies veikali, noliktavas un ofisi.
"80. gados līdzās rūpnīcai dzīvoja vjetnamieši. Es gan vairs neatceros, ko viņi te darīja, varbūt bija atbraukuši pieredzes apmaiņā. Viņiem ļoti garšoja gliemeži – tos viņi lasīja upes krastā tieši līdzās fabrikai. Saindējās. Cik atceros, viņus pēc tam tikai ar grūtībām dabūja uz kājām. Sacēlās pat neliels skandāls," – stāsta Vitālijs.
Viņš dzīvo tieši iepretim bijušajai fabrikai. Kādreiz "Sarkanajā kvadrātā" strādājis viņa tēvs.
"Reiz bijām fabrikā uz Jaungada eglīti. Es biju mazs, tāpēc atceros tikai eglīti, zvaigzni un Ļeņina portretu. Taču droši vien man patika. Šķiet, dāvanā saņēmām gumijas zābakus," – smejas mans sarunu biedrs.
Arī kultūras iestāžu padomju laikā Ķengaragā bijis papilnam. 80. gados kinoteātrī "Maskava" rādījuši Holivudas kino, piemēram, "King-Kongs ir dzīvs" un pat "Zvaigžņu karus". Pēc Savienības iziršanas privātie uzņēmēji mēģināja kinoteātri atjaunot, nosauca to par "Masku". Taču projekts izrādījās nerentabls. Tagad kinoteātra vietā ir supermārkets.
Trakulīgs rajons
Igoram ir 32 gadi. Viņa bērnība un jaunība pagājušas "trakajos 90. gados". Pēc Igora domām, sarežģītais periods ir nopietni sabojājis mikrorajona imidžu.
"90. gadu beigās Rīgu pārpludināja narkotikas – heroīns, amfitamīni un pārējie draņķi. Ielas pārpildīja narkomāni. Šķita, ka viņi ir visur. Atceros, kā kāpņu telpā kāpu pāri narkomāniem un gāju mājup. Kāpņu telpās viņi gulēja veselām kaudzēm," – viņš stāsta.
Daudzi Igora klasesbiedri miruši, pārdozējot narkotikas. Vairāki cilvēki līdz šim izmanto valsts metadona programmu, lai atbrīvotos no tolaik iegūtā ieraduma.
"Kur narkotikas, tur arī noziegumi. 90. gados Ķengaragā bija desmitiem vai pat simtiem vietu, kur varēja bez grūtībām nopirkt heroīnu. Policija bija bezspēcīga. Cilvēki mira kā mušas. Vēl joprojām nelabi metas, kad atceros to visu. Patiešām, bija baismīgi. Protams, arī tagad gadās pa narkomānam, taču nevar ne salīdzināt ar to, kā bija tolaik," – stāsta Igors.
… Viena no versijām stāsta, ka rajons nosaukts Daugavas krastā esošā Kangara raga vārdā. Kangars bijis nodevējs, kas radījis nesaskaņas starp senajām latvju ciltīm, tādēļ šis rags tika uzskatīts par sliktu vietu. Šķiet, tagad ļaunais gars zaudē spēku un dod vietu ģimenēm ar bērniem, kas pārvācas uz Ķengaragu no citiem pilsētas rajoniem.
