18:20 17 Augusts 2019
Tiešraide
  • USD1.1076
  • RUB73.3855
Informācijas aģentūras Rossija segodņa vadītājs Dmitrijs Kiseļovs

Dmitrijs Kiseļovs: rusofobijas lēkmes ar laiku pāriet

© Sputnik / Игорь Руссак
Viedoklis
Saņemt īso saiti
137

Informācijas aģentūras "Rossija segodņa" vadītājs Dmitrijs Kiseļovs atsauca atmiņā notikumus Viļņā 1991. gada janvārī, pastāstīja, kāpēc Lietuvas valdība atņēmusi viņam medaļu "Par brīvības ceļa apgaismošanu" un paskaidroja, kas patlaban traucē Baltijas valstīm atteikties no rusofobijas.

90. gadu sākumā pazīstamais žurnālists Dmitrijs Kiseļovs bija ziņu programmas TSN vadītājs Centrālajā televīzijā. Pēc uzbrukuma televīzijas tornim Viļņa viņš atteicās nolasīt ēterā oficiālo ziņojumu par notikumiem Lietuvā. Dmitrijs Kiseļovs intervijā Sputnik Lietuva korespondentei Marijai Šeludjakovai pastāstīja, ko viņš pats savām acīm novērojis Lietuvā.

RĪGA, 14. janvāris — Sputnik. Informācijas aģentūras "Rossija segodņa" vadītājs Dmitrijs Kiseļovs intervijā Sputnik Lietuva korespondentei Marijai Šeludjakovai pastāstīja, ko viņš pats savām acīm novērojis Baltijas republikā tālaika satraucošajās dienās.

— 1991. gada janvāris Viļņā: jūs tolaik bijāt Lietuvas galvaspilsētā? Kā vērtējāt notiekošo?

— Biju Viļņā pašā notikumu sākumā. Redzēju satraukto iedzīvotāju pūļus. Tolaik cilvēki gribēja izvēlēties savu attīstības ceļu. Viņi bija romantiski noskaņoti. Viņu cilvēciskās vēlmes radīja manī dziļas simpātijas. Man šķita, ka Baltijas republikas parādīs kustības virzienu visai mūsu lielajai valstij – Padomju Savienībai. 

Pēc tam izrādījās, ka Baltija tomēr nav gatava izšķirties par kompromisu. Trīs republikas mēs tolaik dēvējām par Baltiju ("Pribaltika"- red.). Tas bija tāds padomisks vārds, ko pašlaik izmanto reti, un kāds to var uzskatīt par aizvainojumu.

Taču tolaik "Baltija" skanēja lepni, jo Igaunijai, Latvijai un Lietuvai bija radīti īpaši apstākļi. Trīs salīdzinoši mazās tautas Padomju Savienībā saņēma dotācijas un privilēģijas, tā bija Padomju Savienības vitrīna, labvēlības un iecietības, – tolerances, kā tagad mēdz teikt, – simbols. Tolaik šis vārds nebija iegājies ne mūsu valstī, ne ārzemēs.

— Lūdzu, atgriezīsimies pie 1991. gada janvāra notikumiem. Jūs atteicāties nolasīt Centrālās televīzijas ēterā TASS ziņojumu par notikumiem pie Viļņas telecentra. Kādi bija jūsu motīvi? Jutāt līdzi Lietuvas nacionālajai kustībai? Iebildāt pret toreizējās Savienības varas iestāžu informācijas pasniegšanas metodēm? Iebildāt pret "Kremļa propagandu"?

— Ziniet, tas ir mīts par TASS ziņojumu. Patiesībā tas bija kaut kur Kremlī, PSRS prezidenta administrācijā sagatavots teksts, kā tagad noprotu. Teksts bija uzrakstīts rupji, bez norādēm uz avotiem. Tajā bija teikts, ka kāds no lietuviešu pūļa, bruņojies ar metāla stieņiem, uzbrucis tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, sak, provokatoru komanda uzvedusies agresīvi un tā tālāk.

Es biju eksperimentālās ziņu programmas TSN vadītājs. Man šķita, ka tas ir atklāts izdomājums, jo tur nebija minēts neviens vārds, nebija detaļu, kas radītu ticamības iespaidu, nebija norādīts ne laiks, ne maršruti, vārdu sakot, nebija nekādas papildu informācijas.

Tas pats teksts par dzelzs stieņiem… Dīvaini, no kurienes vienmēr rodas dzelzs stieņi. Tas ir ļoti aizdomīgi. Kā var no sētas izlauzt dzelzs stieni? Vārdu sakot, mūsu korespondenti uz vietas nekādi neapstiprināja teksta saturu. Kā tagad mēdz teikt, "negāja kopā" ar pārējo informācijas plūsmu. Radās iespaids, ka teksts izdomāts, lai attaisnotu tālāko vardarbību pret pūli un protestu dalībniekiem.

Vēlāk tiesas procesā noskaidrojās, ka Viļņā tomēr šauts no jumtiem, apšaudītas abas puses. Snaiperu taktika – nogalināt cilvēkus vienā vai otrā pusē, tāpat kā notika Maidanā. Nogalināt miličus, nogalināt mierīgos iedzīvotājus, lai pēc tam apgalvotu: apšaude, asinis, dumpis.

Taču tolaik mūsu nakts programma TSN bija programmas "Vremja" alternatīva. Pašlaik daudzi neatceras, ka tolaik valstī bija viens televīzijas kanāls ar vienu ziņu pārraidi. Tā bija "Vremja". Nebija vēl ne Krievijas televīzijas, ne programmas "Vesti", ne kanāla NTV, ne RenTV, tolaik vēl nekā no tā nebija.

Taču jau bija pasludināta Gorbačova glasnostj. Kas ir glasnostj? Tas ir viedokļu plurālisms. Lai demonstrētu plurālismu attiecībā pret oficiālo ruporu, kā tagad zināms, ar Politbiroja nepubliskotu lēmumu tika atļauts izveidot televīzijas ziņu dienestu.

Programmu izveidoja Aleksandrs Gurnovs, un pats to īsu laiku vadīja. Nakts ziņas vadīja jauni cilvēki: Taņa Mitkova, Jura Rostovs un es. Mēs varējām sniegt papildu informāciju, daļēju alternatīvu, ar citu intonāciju. Tā bija jaunatnes programma, ne īpaši ērta valdībai, ar ļoti kutelīgu attieksmi pret ziņām.

Programmā "Vremja" pulksten 21 stāstīja, ka tanku Lietuvā nav, bet pulksten 23 mēs tos rādījām tajā pašā kanālā…

— To ir grūti iedomāties…

— To ir grūti iedomāties. Tas bija romantiskā plurālisma periods. Protams, veidojās iekšējā disonanse, tostarp, arī pie varas stūres, kas atainojās informatīvajās ziņu programmās.

Karstākajās Viļņas notikumu dienās pēkšņi pienāk ziņa par pirmo nogalināto cilvēku Latvijā. Ne Lietuvā, bet Latvijā. Nenoskaidrotos apstākļos lode trāpījusi cilvēkam galvā. Mēs saņemam rentgena uzņēmumu ar lodi galvā.

Tolaik interneta nebija, lai arī pašlaik to ir grūti iedomāties. Bija fakss. Nebija arī alternatīvu ziņu avotu. Taču bija fakts – Latvijā nogalināts cilvēks. Programmas "Vremja" nakts dežurants, kurš pieskatīja presi, paziņoja: "Lode galvā man nav vajadzīga." Vēlāk noskaidrojās, ka lode trāpījusi galvā pēc rikošeta. Taču mēs to nezinājām. Iespējams, tas ir milzīgu notikumu, pārmaiņu sākums pēc Lietuvas piemēra. Varbūt tūlīt sāks vārīties visa Baltija?

Es atbildu: "Mums ir rentgena uzņēmums un fakts – cilvēks ir nogalināts. Es nezinu, kā tas noticis. Mēs vienkārši ziņojam par pirmo upuri. Es nezinu, kas viņu nogalinājis – padomju armija vai ne, taču tas ir fakts, ko mēs nevaram noklusēt."

Viņš saka: "Nekādā gadījumā."

Es attraucu: "Tad ziņu nebūs."

Ēterā darbojās revolucionāras tiesības, tādas tolaik bija attiecības.

Neuzskatu, ka no mūsu – televīzijas ziņu vadītāju un korespondentu – puses tas bija varoņdarbs. Mēs darījām savu darbu.

— Vai par šo ēteru jums piešķīra medaļu 13. janvāra notikumu piemiņai?

— Kad lietuvieši ieguva neatkarību, faktu par to, ka programmā TSN atspoguļoti notikumi Viļņā, viņi ierakstīja savā vēsturē. Viņi nolēma atzīmēt programmas vadītājus un pateikties. Mūs ar Taņu Mitkovu ielūdza ierasties vēstniecībā un piešķīra medaļas, atzīmējot, ka mēs esam piedalījušies Lietuvas neatkarības vēsturē.

Tas bija pirmais valsts apbalvojums manā mūžā. Ilgu laiku – vienīgais. Mēs bijām pateicīgi, glabājām to kā relikviju. Vienlaikus mēs neuzskatījām, ka esam paveikuši kaut ko varonīgu, nepiešķīrām tam lielu nozīmi.

Pēc tam es medaļu pazaudēju. Viņa taču negulēja kristāla kalnā vai kumodē. Man nav ne stikla kalna, ne kumodes, ne relikviju.

Tomēr lietuvieši, šķiet, pēc Krimas, izlēma paziņot, ka atņem man šo apbalvojumu, tādējādi paužot protestu… Atklāti sakot, kaut kādas muļķības. Protestējot pret šo muļķību, tolaik no medaļas publiski atteicās arī Tatjana Mitkova. Fakts, ka mēs stāstījām par viņu ceļu pretī brīvībai.

Fakts, ka bija valsts apbalvojums, balva par profesionālo godīgumu, tas arī viss. Tajā periodā. Tajā viņu vēstures liktenīgajā brīdī.

Tagad, kad Lietuva pret Krieviju izturas tik neiecietīgi, tik amizanti kašķīgi, tās valdība man medaļu atņēma. Atņemot to, viņi pazemoja gan sevi, gan to žurnālistu augstsirdību, kuri par tālaika notikumiem stāstīja patiesību.

— Kā jūs pašlaik vērtējat vārda brīvību Baltijas valstīs?

— Man šķiet, Lietuva gribēja kļūt par Eiropas Savienības valsti un ir kļuvusi par to. Vārda brīvības diapazons Rietumeiropā, Eiropas Savienībā ir daudz šaurāks nekā Krievijā. To ierobežo politkorektums un atklāta rusofobija… Krievijā jūs varat teikt "man patīk Putins" vai "man nepatīk Putins." Krievijā jūs varat teikt: "man patīk geji" vai "man nepatīk geji." Par to nekas nebūs. Tas ir jūsu viedoklis, un attieksme pret jums būs absolūti neitrāla.

Lietuva. Viļņa. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

Taču, ja jūs Eiropā pateiksiet: "Man patīk Putins, taču nepatīk geji," kā žurnālistam, jums tas nozīmēs profesionālās karjeras beigas, no vienas puses, ņemot vērā politkorektumu un rusofobiju – no otras.

Baltijā, Lietuvā to diemžēl ietekmē vēl arī vietējie kompleksi, mākslīgi kultivētais aizvainojums pret Krieviju. Viņi izturas kā upuri, it kā pret viņiem tūlīt sāksies vardarbība. Viņi gluži vai paši piedāvā sevi vardarbībai, jo tas piešķir zināmu jēgu viņu eksistencei, piešķir viņiem nozīmi.

Pret Krieviju vērstās agresīvās un naidīgās attieksmes dēļ viņi zaudē ļoti daudz. Atliek atcerēties depopulācijas problēmu, masveidīgo prombraukšanu no Lietuvas. Bez labām attiecībām ar Krieviju to atrisināt neizdosies. Pagaidām izdodas tikai "par spīti mammai apsaldēt ausis" – lai būtu sliktas attiecības ar Krieviju, lai mūsu valstij nav nākotnes, ka tik ne kopā ar Krieviju. Atklāti sakot, Krievijai vienkārši nepievērš uzmanību. Ko mums, mūsu ikdienas dzīvē, mūsu politikā pašlaik nozīmē Lietuva? Neko daudz. Viņi ir atsvešinājušies un pārstājuši eksistēt Krievijas acīs.

Mums piedēvē nodomu okupēt Baltiju. Paklausieties, pieejiet pie sienas un paskatieties uz karti. Jūs sapratīsiet, ka teritorijas, ko mums vēl jāapgūst, pietiks ilgiem gadsimtiem. Mums pilnīgi noteikti nav vajadzības ieņemt Lietuvu, nav tāda motīva. Daudz pārliecinošāk izklausās, ka raķetes "Iskander" izvietotas Kaļiņingradā mūsu drošības apsvērumu dēļ.

Lietuva ir izraudzījusies savu ceļu. Pašlaik lielākā daļa Rietumu propagandas nomocīto Lietuvas pilsoņu, spriežot pēc visa, pret Krieviju izturas negatīvi. Taču tas ir nevis Krievijas politikas, bet gan vietējo politiķu un vietējās preses darba rezultāts.

Nekā laba lietuvieši no tā nedabū, tur, Lietuvā dzīvot ir skumīgi. Iespējams, ar laiku kaut kas mainīsies. Citādi šīs rusofobijas lēkmes draud ar vēl smagāku diagnozi, kā tas noticis Ukrainā, kur, pēc bijušā premjera Nikolaja Azarova domām, politiskajā paletē atlikušas tikai 50 brūnā nokrāsas.

Taču šādi periodi beidzas. Spāņi, vācieši, itāļi tam gājuši cauri, pēc tam izveseļojušies, taču tādus periodus vēsturē atceras ar nožēlu un kaunu. Arī Lietuvai ir iespēja ar laiku labvēlīgāk izturēties pret savu kaimiņu – Krieviju. Mums pret Krieviju nav nekādu pretenziju, mums nav ļaunu jūtu. Mēs esam cita mēroga cilvēki, mēs uzskatām, ka visiem sīkumainajiem apvainojumiem ir jāpāriet kā infekcijai. Tā nav hroniska slimība.

Pēc temata

Kiseļovs uzskata Sputnik Latvija bloķēšanu par paniku
Lietuvas Augstākā tiesa izskata bijušā omonieša Mihailova advokātu sūdzību
Krievijas vēstnieka slepkavība Ankarā esot izdevīga Maskavai, uzskata Lietuvas politiķe
Lietuvas policija meklē spiegu

Galvenie temati