10:45 22 Februāris 2017
Tiešraide
Krievijas prezidents Putins. Foto no arhīva

Rusofobijas briesmas 2

© Sputnik / Сергей Гунеев
Viedoklis
Saņemt īso saiti
95

Cilvēkiem, kuri ir pārāk jauni un neatceras Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas darbības un aukstā kara nelaimes, vajadzētu izglītoties. Šodien mēs atrodamies tikai dažus soļus no jauna aukstā kara un tādas pašas komisijas.

InoSMI citē The Nation reportiera Patrika Lorensa (Patrick Lawrence) rakstu.

— Žurnāls Nation nesen savā redakcijas slejā pieprasīja: pierādiet mums tā saucamo Krievijas iejaukšanos amerikāņu politiskajā procesā. Robijs Mūks (Robby Mook), Hilarijas Klintones pirmsvēlēšanu štāba vadītājs pērnvasar, jau pāris stundas pēc e-pasta informācijas noplūdes paziņoja, turklāt ļoti pārliecinoši, ka to esot izdarījuši krievi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Demokrāti bija tikpat pārliecināti arī par viņu motīviem. Kopš tā laika viņu krāpšana liek man sacīt: ticēšu tad, kad ieraudzīšu pierādījumus, līdz tam brīdim — nekādā gadījumā. Šajā sakarā būtu kas jāpiebilst. Pirmkārt, daudzi profesionāli apmācīti specdienestu veterāni, arī cienījamais Rejs Makgoverns (Ray McGovern) vēsta, ka informācijas noplūde no e-pasta noteikti ir savējo darbs, nevis hakeru uzbrukuma rezultāts. To arī ir vērts izpētīt, lai gan korporatīvajos medijos par to nav ne vārda.

Otrkārt, uz mirkli iedomāsimies, ka Krievija tiešām ir vainīga. Taču Vašingtonas agresīvās eksplozīvās kampaņas fonā, šī noplūde ir ne vairāk kā tenku sleja.

Treškārt, ir kopējais konteksts — un tas ir jāpatur prātā. Ja pavērosim, ko pēdējā laikā ASV dara Krievijai: apvērsums pie valsts durvīm, skarbs sankciju režīms, nebeidzama kara histērija Vašingtonā, NATO militārās klātbūtnes pastiprināšana dažus kilometrus no Krievijas robežas, kļūs skaidrs, ka e-pasta uzlaušana ir ļoti atturīga atbilde.

Pirmā mācība visiem rusofobiem, īpaši to "progresīvajam" paveidam: par šo vieglprātības ekstāzi būs jāmaksā. Tas rada apstākļus jau esošā saspīlējuma veicināšanai pasaulē. Taču ieguvējs ir Pentagons un tā meitasuzņēmums NATO, militārie uzņēmēji un militārā partija Kapitolija pakalnā, kas darbojas iepriekšminēto grupu interesēs.

Liberāļi, pajautājiet sev: vai mēs gribam pievienoties šiem spēkiem? Vai esat nolēmuši ticēt CIP uz vārda, lai gan ko tā teiktu? Vai jūs uzskatāt par patiesību visu to, ka publicē Times, par tīru patiesību, bez jebkādiem meliem, tikai tāpēc, ka tas ir Times? Tas ir diezgan dīvaini, ja atsaukt atmiņā šo organizāciju darbības vēsturi, kurā ir daudz traipu. Dīvaini arī ir tas, ka šodien rusofobu uzbrukumu vada Demokrāti — cilvēki ar lielo burtu. Parasti ar to nodarbojās labējie reakcionāri. Rodas iespaids, ka tu esi Rips van Vinkls1, pamodies pavisam citā pasaulē.

Valdošā rusofobija tikai pastiprina Amerikas izolāciju starptautiskajā arēnā. Tas ir acīmredzams jau vairākus gadus, taču mēs reti par to runājam. Tie ir vēl vieni mūsu maldi. Būtībā Vašingtona līdz šim darbojas pēc Buša II principa "kas nav ar mums, tas ir pret mums", — bet pasaule pamazām nostājas otrās nometnes pusē. Mūsu pūliņu rezultātā vienatnē paliks nevis krievi, bet mēs.

Uzskatāms piemērs — Alepo. Sīrijas gadījumā mūsu apziņā tas ir propagandas kampaņas objekts no mūsdienu PR industrijas tēva Eduarda Berneja (Edward Bernays) mācību grāmatas. Šodien mūsu "mērenie" — tie paši labsirdīgie demokrāti, kuri apšaudīja no pilsētas bēgošos mierīgos iedzīvotājus un apbedīja viņus masu kapos (nerunājot jau par visu pārējo) — ir izdzīti no Alepo pilsētas austrumu daļas. Bet kas ir mums? Lūk kas: Krievija, Irāna un Turcija pulcējas Maskavā, atklāti ignorējot ASV, un pasludina sevi par politiska izlīguma Sīrijā garantiem.

Un vēl mums ir brīnišķīgā Obamas administrācijas atbilde: nē, tas nelīdzēs, nekad un neparko. Pasekosim, kā ASV visiem spēkiem bāzīs sprunguļus ratos šim procesam.

Tagad esam nonākuši pie svarīga jautājuma par zaudētajām iespējām. Rusofobi var daudz spriedelēt par nikno Krieviju un par tās viltīgo vadību, taču tas arī draud ar zināmiem zaudējumiem. Realitāte ir tāda: kamēr Vašingtona nav iemācījusies sadarboties ar Maskavu daudzos, ļoti daudzos savstarpēji izdevīgos jautājumos, problēmu risināšana tai nebūs pieejama. Citos gadījumos (Ukraina, Sīrija) atteikšanās no sadarbības vedīs pie cilvēku upuriem un iznīcinātām sabiedrībām. Obamas administrācija jau ilgus gadus ir iztērējusi, lai pazemotu Krieviju, apgalvojot, ka tā ir tikai reģionāla lielvalsts. Beidzot ir jāatzīst, ka tie ir kārtējie mūsu maldi, pie tam milzīgi un destruktīvi maldi.

Mācība numur divi rusofobiem un viņu ceļabiedriem: atainojot Putinu kā Belcebulu, jūs uzņematies atbildību. Šajā gadījumā jums radusies kaitīga aizraušanās ar dižvalstu konkurenci un ar "neaizstājamās nācijas" koncepciju.

Informācijai. Ikviens, kurš spēj domāt objektīvi (vai tādi vēl ir?), spēj saskatīt Krievijas prezidentā nopietnu un efektīvu valsts darbinieku, kurš labi pārzina vēsturi un spēkus, kas to veido. Viņš nav noteikti jāiemīl, lai to saprastu. Viņš jau ir pierādījis savu taisnību, tāpēc jau politiskā kliķe Vašingtonā aicina mūs visus ienīst viņu. Manuprāt, amerikāņiem ir jāizskata Krievijas problēma primāro un sekundāro pretrunu — lielāka un mazāka mēroga antagonisma plaknē. Krieviem, tāpat kā pārējiem, ir daudz iekšējo problēmu, un daudziem ārzemniekiem tās rada lielas raizes. Tomēr krievu problēmas ir jārisina krieviem, to esmu jau vairākkārt uzsvēris, un tās visas ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar mūsu gadsimta galveno jautājumu — Rietumu un nerietumu paritāti.

Saprast Krieviju un tās vadību iepriekšminētajos aspektos — tas nozīmē aci pret aci sastapties ar daudzu mūsu rusofobu antipātiju un uzdot jautājumu, kāpēc to rindās ir personas, kas sevi dēvē par "progresīvām".

"Pasaulē ir tikai divas lielas nācijas. Pirmā ir Krievija, līdz šim barbariska, taču liela un cieņas vērta. (…) Otrā ir Amerika, jūsmas pilna un nenobriedusi demokrātija bez šķēršļiem. Pasaules nākotne ir starp šīm divām izcilajām valstīm. Kādreiz tās sadursies, un mēs redzēsim tādu cīņu, kāda nevienam pat sapņos nav rādījusies."

Kā gan mums nav paveicies, es domāju ik reizi, kad pārlasu šo citātu.

Tie ir franču vēsturnieka un kritiķa Šarla Ogistēna Sentbēva (Charles Augustin de Sainte-Beuve) pravietiskie vārdi, ko viņš rakstījis 1847. gadā. Tie ir vieni no pirmajiem vārdiem, kuros aprakstīts ienaids, ko vērojam mūsdienās. Sešus gadus vēlāk kāds vācu domātājs aicināja veidot Eiropas valstu savienību pret carisko Krieviju, kuras spēki auga augumā. Vēlāk parādījās smagsvarnieki, piemēram, Nīče un slavenais franču vēsturnieks Žils Mišlē (sev par kaunu viņš krievus uzskatīja par nepilnvērtīgiem cilvēkiem). XIX gs. 70. gados "Rietumu" ideja (tagad tā ir transatlantiskā alianse) jau ieguva popularitāti. Tad arī dzima ideja par Rietumu aizsardzību no "pārējiem", proti, no Austrumiem.

Šī vēsture mums ir jāzina. Tā ir mūsu vēsture. Aukstā kara gados Sentbēva krīze, kas ilgu laiku brieda starp "divām izcilajām valstīm", sasniedza kulmināciju, kad bijām gatavi kodolieroču valodā teikt, ka cilvēka dzīve pati par sevi nav tik svarīga, kā mūsu uzvara pār Austrumiem — krieviem. Pašreizējā rusofobijas lēkme ir tikai jauna nodaļa šajā stāstā.

Mums ir noteikti pienākumi. Pirmkārt, mums ir viss skaidri jāsaskata. Ir "jāpamet mūsu pagātnes robežas", kā reiz teicis Nīče. Otrkārt, ir jāizprot strīds starp Rietumiem un nerietumiem, kāds tas ir patiesībā, proti, jāsaprot, ka tas ir bezjēdzīgs strīds, kura saknes meklējamas priekšstatā, ka cilvēces tieksmes spēj apmierināt viens vienīgs sabiedriskais un politiskais modelis. Treškārt, ir jāatsakās turpināt šo neauglīgo sāncensību. Proti, ir jāatsakās no tās globālās daudzveidības priekšrocību un formu dēļ. Tas ir XXI gadsimta uzdevums. Skaļās un rupjās rusofobijas lēkmes, kas mums var atgadīties, ir tikai pretošanās jaunajām vēsmām.


1 Rips van Vinkls – Vašingtona Irvinga stāsta galvenais varonis, kurš 20 gadus nogulējis un pamodies, kad visi viņa paziņas jau miruši. Personāžs simbolizē cilvēku, kurš atpalicis no laika. (Tulk. piez.)

Pēc temata

Rusofobijas bizness
"Krievu Jaungada" organizatore: esmu vīlušies latviešos
Nepatriotisks mikroautobuss un tramvajs – sašutums latviešu sociālajos tīklos
Tagi:
Krievija, Rusofobijas briesmas, ASV