01:02 29 Marts 2020
Tiešraide
  • USD1.0977
  • RUB86.3819
Viedoklis
Saņemt īso saiti
173

Arī nepilsoņi ir vainīgi pie tā, kas ar viņiem notiek dzimtenē un pie tā, kā 25 gadu laikā mainījusies Latvija. Viņi uzvedas kā apvainojušies bērni. Vladimirs Dorofejevs – par infantilajiem nepilsoņiem un pilsoņiem, kuri nevēlas piedalīties vēlēšanās.

Situācija, kādā pirms nedēļas nokļuva nepilsone Oksana Karaja, kura uz 12 stundām tika aizturēta lidostā Maskavā, ir saviļņojusi Latvijas nepilsoņus, likusi atsaukt atmiņā vecos un izdomāt jaunus aizvainojumus un pretenzijas pret Latviju un Krieviju.

Valsts, kas veicina nenoteikto pilsonisko statusu, izskatās gluži kā saimes tēvs, kurš mudina trīsdesmit gadus vecu "pusaudzi" vēl tikpat ilgi izraudzīties darbu un mitekli. Nepilsonība ir infantila pozīcija, un ir bezatbildīgi kultivēt to, it īpaši jaunu cilvēku vidū.

Atgādināšu skaitļus — Latvijā dzīvo 275 tūkstoši nepilsoņu. Aptuveni 60% nepilsoņu ir darbspējīgi cilvēki. Tas ir milzīgs polistiskais spēks, izolēts sava absolūtā iniciatīvas trūkuma dēļ. Lielākā daļa nepilsoņu uzvedas kā aizvainoti pusaudži.

Arī pilsoņu vidū nobriedušu cilvēku skaitam būtu jābūt lielākam. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās balsoja 57,26% balsstiesīgo. Vai iespējams mainīt nākotni valsti, nebalsojot un bērnišķīgi atsakoties risināt problēmas? Protams, ne.

Egocentrisms — nedabisks stāvoklis

Nepilsoņu (tāpat kā infantilo pilsoņu) problēmas politiskā līmenī risina viņu radi un draugi. Taču paši nepilsoņi pat nedomā iesaistīties politiskajā procesā, it kā viņi nemanītu šo cīņu.

"Lai man piešķir pilsonību, pēc tam paskatīsiemies," — saka daudzi no viņiem.

Viņi pozitīvi uztver to, ka viņu tuvinieki cīnās par viņu tiesībām, taču pat nedomā spert atbildes soli. Rezultātā pilsoņiem, kuri jūt līdzi nepilsoņiem, nākas domāt gan savā, gan savu draugu, nepilsoņu vietā.

Mazam bērnam egoisms ir dabisks stāvoklis. Bērns vēl nespēj saprast, ka citi bērni un pieaugušie uz pasauli skatās citādi. Līdzīga ir arī infantila pieaugušā uzvedība. Viņš uzskata, ka pasaule ir radīta tieši viņam un viņš ir tās centrs. Citi cilvēki ir interesanti un labi tikai tad, ja viņi apmierina infantilā cilvēka vajadzības. Tā ir galvenā bērnu un infantilo cilvēku vērtība, citu cilvēku iekšējā pasaule viņus neinteresē.

Daudzus infantilus nepilsoņus un pilsoņus ne mazākajā mērā neinteresē notikumi valsts iekšpolitikā un ārpolitikā. Viņi nevēlas zināt, kā klājas partijām, kas viņus aizstāv. Viņus neinteresē problēmas, ar kādām saskaras starptautiskie tiesībsargi. Pats galvenais — uz kurieni var braukt bez vīzas?

Egocentriski cilvēki ir absolūti pārliecināti par savu taisnību. Ja rodas problēmas attiecībās, pēc viņu domām tas notiek tāpēc, ka "cilvēki mani nesaprot", nevis tāpēc, ka "es nesaprotu cilvēkus."

Nereti no nepilsoņiem dzirdama frāze: šī valsts mani ir atraidījusi, man uz to nospļauties. Viņiem pat prātā neienāk, ka pie tam viņiem nospļauties arī par tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri viņus aizstāv.

Vēlme kļūt par apgādājamo

Dzīve apgādājamā statusā, tas ir, dzīve uz citu cilvēku rēķina, pieaugušo vidū ir sastopama reti. Pārāk maz ir to, kas gatavi apgādāt pieaugušos. Toties nevēlēšanās apkalpot sevi pašam ir izplatīta daudz biežāk.

Bieži vien par to sūdzas sievas — vīrs kategoriski atsakās uzņemties pienākumus mājās. Infantilam cilvēkam ir grūti pat pašam izmazgāt savas apakšbikses vai nokopt pēc sevis traukus. Viņa sieva pārvēršas par mammu. Īpaši labi tas redzams, ja pats infantilais cilvēks neko nedara savas ģimenes labā.

Infantils nepilsonis ir svēti pārliecināts, ka viņa pilsoniskās problēmas jārisina kādam citam.

Par viņa tiesībām Latvijā ir jācīnās citiem cilvēkiem, tikai ne viņam pašam. Krievijai viņš jāuzņem kā savējais, taču Krievijas valsts problēmas viņu neuztrauc, un viņš nevēlas piedalīties pilsoniskajos procesos Krievijā.

Infantila cilvēka ierastais pretarguments — es gādāju naudu. Taču ir jasaprot, ka nereti cilvēks spēlē dažādas sociālās lomas mājās un darbā. Piemēram, darbā viņš ir atbildīgs darbinieks, rūpīgi pilda savus pienākumus, bet mājās — dīkdienis, kurš gaida, lai viņu apkalpotu. Šajā gadījumā pilsoniskā infantilitāte liek uzkraut citiem cilvēkiem savus pilsoniskos pienākumus.

Infantila nepilsoņa vai pilsoņa gadījumā arguments "es gādāju naudu" pārvēršas par "es maksāju nodokļus." Viņš nevēlas piedalīties politiskajā dzīvē, lai izlemtu, kā nodokļi tiks iztērēti. "No manis nekas nav atkarīgs", "tik un tā visu izlaupīs" — tādas ir infantila cilvēka frāzes pilsoniskajā procesā.

Vēlme rotaļāties

Infantils cilvēks dod priekšroku izklaidei, turklāt modernā pasaule tās piedāvā plašā skaitā. Infantilā cilvēka galvenais ienaidnieks — garlaicība. Pieaugušam cilvēkam ir grūti atrast laiku izklaidei, lielākā dzīves daļa paiet darbā. Infantilam cilvēkam bieži pietrūkst laika darbam — izklaide aizņem visu dzīvi.

Tāpat arī infantils pilsonis atradīs tūkstošiem nodarbošanos, lai nevajadzētu iet uz vēlēšanām.

Viņam ir svarīgāka vasarnīca, seriāls, tikšanās ar draugiem. Jebkas, izņemot balsojumu, kas noteiks valsts likteni nākamajos 4 gados. Nereti infantils cilvēks, balsojot par deputātu, kurš noteiks viņa dzīvi, ņem vērā pieaugušam cilvēkam nepieņemamus argumentus: "viņš ir smieklīgs", "viņš ir tik skaists" utt.

Infantilam nepilsonim klājas grūtāk. Viņam ne tikai jāierodas vēlēšanu iecirknī, viņam jāpatērē milzum daudz laika valodas apguvei, sarežģītajai eksāmentu kārtošanas procedūrai un pats galvenais — ir jāpārvar aizvainojums. Kam vajadzīgas visas šīs grūtības un — vēl vairāk — izdevumi? Visu šo laiku un naudu taču var veltīt izklaidēm. Kam vajadzīgas tik garlaicīgas procedūras?

Nespēja pieņemt lēmumu

Lēmuma pieņemšanai vajadzīgs gribasspēks, un tā nu infantiliem cilvēkiem nav. Nobriedusi personība spēj rīkoties par spīti "esmu noguris", "negribu", "nevaru", "grūti", balstoties uz savu gribasspēku. Taču bērnam "negribu" un "grūti" ir arguments neko nedarīt. Infantils cilvēks nevēlas koncentrēties, viņš izvēlas mazākās pretestības ceļu. Jūs viņu pazīsiet pēc frāzes: "Priekš kam man tāda ķēpa?"

Infantils nepilsonis ilgi klāstīs, kā viņš divdesmit piecu gadu laikā nav atradis bezmaksas valodas kursus un nav sakrājis naudu maksas kursiem. Tāpat kā infantili pilsoņi, viņš skaidros, ka "visas partijas ir sliktas", "nav neviena, par ko balsot."

Pieauguši cilvēki visu laiku no vairākiem ļaunumiem izvēlas mazāko, bet infantils cilvēks atsakās pieņemt lēmumu. "Lai notiek kā notikdams", "ko tad es viens varu?", "pats balotēties nevaru (negribu), bet citu vidū man neviens nepatīk."

Nobriedis pilsonis vismaz var sākt oficiāli vākt parakstus pilsoniskās iniciatīvas labā, ja viņam vilšanos sagādājuši visi politiķi. Infantilais pastāstīs, kā viņš neko nevar izdarīt.

Atteikšanās no atbildības

Vieglākais ceļš — vispār nepieņemt lēmumus un uzkraut šo nastu citiem. Bieži vien infantilu personību tuvumā ir cilvēki, kuri pieņem lēmumus viņu vietā, turklāt — pats galvenais — uzņemas to īstenošanu. Nenobriedusi personība izvēlas vāja bērna lomu, kam nepieciešams atbalsts un aizsardzība. "Tev tas ir vajadzīgs, tāpēc dari pats," — saka infantils cilvēks, kad tiek izlemts viņa liktenis.

Nevienu nepārsteidz, ja infantils nepilsonis nezina, kas nepieciešams, lai naturalizētos, un nepiedalās politiskajā dzīvē pat tajā līmenī, kādā tā viņam pieejama. Politiskas demonstrācijas un tikšanās nav domātas viņam.

Pirms trim gadiem pulcējās organizācija "Nepilsoņu kongress", kas ievēlēja savus deputātus. Balsošanā piedalījās gan pilsoņi, gan nepilsoņi — kopā apmēram 15 tūkstoši cilvēku. Tātad no 275 tūkstošiem Latvijas nepilsoņu mazāk nekā 10% vēlas pastāvēt par savām tiesībām, turklāt, ņemot vērā to, ka viņiem pievienojās arī pilsoņi, šī proporcija ir vēl mazāka. Citi atteicās nest atbildību par savu likteni. Protams, neviens nedzird tik mazītiņu politisko apvienību, kurai turklāt vēl nav pilsonisko tiesību.

Tāpat izskaidrojama arī relatīvi zemā popularitāte, kādu izpelnījušies politiķi, kuri risina nepilsonības jautājumu. Viņu aicinājumiem seko nevis nepilsoņi, bet gan viņu radinieki un draugi, kuriem ir arī pašiem savas problēmas un to risinājumam dažkārt vajadzīgi pavisam citas atbildes.

Infantili pilsoņi nereti saka: "Tā nav mana valdība, ne jau es to esmu ievēlējis." Protams. Tavā vietā to visu mūžu dara citi. Tu pats, kā vienmēr, neesi spējīgs atbildēt par savu dzīvi un likteni.

Nākotnes perspektīvas trūkums

Bērnam dzīve ir bezgalīgs "tagad", un tā ir dabiska attīstības fāze. Bērnam nav jāskatās nākotnē — viņa vietā par to domā vecāki. Arī infantilam pieaugušajam nav nekādu apzinātu nākotnes plānu.

Viss notiek pats no sevis. Nav vajadzības domāt par veselību, vari tērēt vairāk nekā vari atļauties, tepat uz vietas apmierinot savas iegribas, un nerēķināties ar iespējām. Piemēram, savu algu tērēt jaunai garderobei un dāvanām, bet sadzīves tēriņus uzkraut kādam citam.

Infantils apatrīds (tāpat kā viņa dvīņubrālis — pilsonis) Latvijas nākotni bieži vien redz drūmās krāsās: "Visi aizbrauks, valstī paliks tikai ierēdņi", "šai valstij nav nākotnes". "Nedomāju, ka man šajā valstī būtu nākotne," — saka citi, personalizējot kopējo secinājumu.

Šī "neziņa" turpinās gadu desmitiem, visbiežāk — līdz nāvei.

Šīsdienas nevēlēšanās iesaistīties politikā rīt var novest kaut vai koncentrācijas nometnē. Tas nav svarīgi, tas taču nenotiks šodien.

Tādi cilvēki pēc sevis atstāj kaudzi neatrisinātu pilsonisko problēmu, bērnu un mazbērnu — viņi nevēlas atbildēt par savu pecteču dzīvi un likteni dzimtenē.

Nespēja pašam sevi novērtēt un izzināt

Domāt par dzīvi — tas nozīmē uzdot sev ļoti grūtus jautājumus. Tostarp arī trīs ļoti svarīgus jautājumus: kas es esmu, ko gribu un kāpēc es to daru. Bērni tādus jautājumus neuzdod, tāpat kā infantili cilvēki.

Bērni nejūt vecumu, neatskatās pagātnē, necenšas ielūkoties nākotnē. Tas ir labi bērniem, taču ne pieaugušajiem. Infantila cilvēka dzīvē notiekošais nekļūst par dzīves pieredzi. Tie ir tikai notikumi, jo nav apzināti — nav uzdoti pareizie jautājumi, nav gūta vajadzīgā mācība. Nobriedis cilvēks ar gadiem kļūst interesantāks, bet infantils cilvēks — aizvien vienkāršāks.

Atbildīgs pilsonis patur atmiņā savas uzvaras un sakāves, lepojas ar to vai citu politiķu izvēli, ir vīlies citos. Viņš ilgi un rūpīgi pārdomā dzimtenes likteni un izdara apzinātu izvēli.

Šīs mokas iet secen infantilam cilvēkam, vienalga, kāds būtu viņa pilsoniskais statuss.

Tie ir cilvēki, no kuriem nav atkarīgs dzimtenes un politisko tiesību liktenis. Savi paša aizvainojumi un vilšanās viņam ir svarīgāki nekā viņa nākotne, viņa bērnu un mazbērnu nākotne. Baismīgākais ir tas, ka infantili pilsoņi pilnīgi neapzinās, kāda ir viņu loma valsts degradācijā.

Nepilsoni nekas neizārstēs

Pērnā gada laikā naturalizējušies mazāk nekā tūkstoš cilvēki, kuru vidū bija ne tikai Latvijas nepilsoņi, bet arī pilsoņi. Netieši dati liecina, ka zināms skaits nepilsoņu pieņem Eiropas valstu pilsonību. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde zinoja, ka pašlaik ārzemēs dzīvo aptuveni 4,5 tūkstoši nepilsoņu, turklāt ASV dzīvojošo nepilsoņu skaits ir lielāks nekā Krievijā.

Dati par nepilsoņu tiesiskā statusa maiņas gadījumiem gada laikā ir tik sīki salīdzinājumā ar pašu nepilsoņu skaitu, ka nepārsniedz pat vienu procentu, pat ja ir savākti kopā. Vienlaikus 25 gadu laikā nepilsoņu skaits ir samazinājies gandrīz trīskārt. Galvenokārt uz mirstības rēķina.

Tāda ir daudzu jo daudzu nepilsoņu patiesā izvēle — nāve dzimtenē, ar kuru viņi nav apmierināti. Toties viņi uzskata, ka būtu viņu necienīgi censties mainīt to politiskiem instrumentiem.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

Urbanovičs: latviešiem jāsaprot - krievi vienmēr paliks krievi
Eirodeputāte lūdz Maskavu atcelt vīzas jaunākās paaudzes nepilsoņiem
Rinkēvičs: nepilsoņa statuss atbilst OECD kritērijiem

Galvenie temati