08:42 20 Septembris 2017
Rīga+ 9°C
Tiešraide
Krievijas un NATO Padomes sēde Briselē

Pasaule pēc NATO: Austrumeiropa meklē naida objektu

© Sputnik / Eduard Pesov
Viedoklis
Saņemt īso saiti
180

Sociālistiskās valstis leca iekšā aizejošajā NATO un ES vilcienā un cerēja, ka saņems biļetes luksa klases vagonā, kas tās vedīs uz mūžīga prieka valsti. Taču noskaidrojās, ka tās brauc preču vagonā uz spaidu darbiem.

Krievijas un NATO Padomes sēde, kas notika 13. jūlijā Briselē, nenesa nekādus manāmus uzlabojumus Maskavas un alianses attiecībās. NATO politikā joprojām dominē rusofobija. Ienaidnieka tēlu dažādu iemeslu dēļ veido daudzas valsts. Taču aiz kadra ir palikusi kāda nozīmīga problēma, kas vajā NATO jau vismaz divdesmit gadus, taču saasinājusies pēdējos gados, — nacionālisms. Situāciju mēģināja noskaidrot Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra direktors.

Provinciāla politika

Aptauja

2017. gadā Latvijā ieradīsies jauns NATO bataljons. Vai jūs par to priecājaties?
  • Protams, tas taču ir mūsu interesēs
    28.8% (34)
  • Kāda starpība? Tik un tā nekas nemainīsies
    4.2% (5)
  • Nē, tas nav vajadzīgs
    40.7% (48)
  • Pilnīgi pietiktu arī to karavīru, kas jau ieradušies
    2.5% (3)
  • Pietiks reiz mērīties gailīšiem!
    23.7% (28)
Nobalsojuši: 118

Jau kopš PSRS laikiem ASV un NATO izdarīja likmi uz nacionālisma kurināšanu mazo tautu vidū, kas dzīvoja Padomju Savienībā vai sociālistiskās nometnes valstīs.

Viss bija kārtībā, kamēr nacionālisma problēma radīja grūtības PSRS, pēc tam arī NVS un Krievijai pēcpadomju periodā. Taču kopš 90. gadu beigām un XXI gs. pirmās  desmitgades NATO un ES ir oficiāli uzsākušas paplašināšanos. Pie tam par jaunajiem locekļiem kļuva tās pašas nacionālisma skartās mazās tautas.

Vispirms Rietumiem izdevās lokalizēt provinciālā nacionālisma problēmu, pavēršot tā asmeni pret Krieviju. Igauņu un lietuviešu, poļu vai rumāņu politiķiem nebija lielākas laimes, kā sastrādāt kādas cūcības Krievijai, slēpjoties aiz NATO muguras.

Pēc tam austrumeiropiešiem pievienojās moldāvi, gruzīni un ukraiņi. Arī viņi cerēja uz bloka militāro lietussargu, lai arī nebija uzņemti NATO.

Šķita, ka Krievijas nesodīta vajašāna ar mazo nacionālismu palīdzību pastāvēs mūžam. Līdz šim laikam tā domā daudzi, pat inteliģentie Krievijas patrioti. Daži pat ir pārliecināti par to, ka šī vajāšana neizbēgami novedīs pie Krievijas sairuma.

Ideja bija sekojoša. Valsts, ko var nesodīti spārdīt kājām ikviens limitrofs, pakāpeniski zaudē starptautisko autoritāti, zaudē pēdējos sabiedrotos. Cerībā uz ārējo atbalstu valstī galvu paceļ separātiskie spēki. Patrioti zaudē uzticību valstij. Iedzīvotāji nezina, kam ticēt. Vārdu sakot, PSRS sabrukums, otrais izdevums.

Tiesības kost nesodīti

Tomēr Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā Krievija uzskatāmi parādīja, ka "sarkanās līnijas" pastāv, un NATO nelīdzēs, ja tās tiks pārkāptas. Nākas maksāt. Vismaz ar teritorijām. NATO nenostājās "jauno demokrātiju" pusē Tbilisi un Kijevā. Taču NATO ir militāra alianse. Austrumeiropas valstis tajā iestājās, meklējot aizsardzību. Galvenokārt – no Krievijas. Tas ir, savu iestāšanos NATO viņi uztvēra kā tiesības nesodīti kost Krievijai.

Karš 08.08.08 viņu acīs, iespējams, bija vienkāršs pārpratums. Taču vēlāk, kad NATO un Vašingtona atteicās aizstāvēt Ukrainu, nācās apdomāties. Nav nemaz tik grūti pamanīt, ka Ukraina tās ģeogrāfiskā stāvokļa, rūpnieciskā potenciāla un iedzīvotāju skaita ziņā bija daudz labāka dāvana nekā Polija un visas Baltijas valsti kopā ņemtas. Tātad, kur ir garantija, ka NATO pēkšņi metīsies cīņā par Rīgu vai Varšavu, ja jau Ziemeļatlantijas alianse neaizsargāja Kijevu, kas spēja blokam dāvāt daudz izdevīgāku pozīciju jau pirms militāra konflikta ar Krieviju?

Pēdējais zvans atskanēja NATO nesenā samita laikā, kura oficiālo paziņojumu tekstā bija redzama neprātīga rusofobija, taču pēc būtības netika pieņemts neviens konkrēts (laika un karaspēka skaita ziņā ierobežots) lēmums par palīdzību limitrofiem.

Tūlīt pēc šie mazo nacionālismu svētkiem Eiropas galvaspilsētās turpinājās ierosinājumi par nepieciešamību izbeigt sankciju politiku, kas vērsta pret Krieviju, un kardināli uzlabot attiecības ar Krieviju.

Izvēršamies uz iekšpusi

Tātad patiešām pastāv ASV un NATO izlolotie mazie nacionālismi. Nekur nav pazudusi arī to ārkārtējā rusofobija. Toties iespēja uzrīdīt limitrofus Krievijai ir gandrīz pazudusi.

Lieta tāda, ka jebkādi ārpolitiskie signāli atspoguļojas iekšpolitiskajā situācijā.

Tikai pēc dažus gadu desmitus ilgas jēgu zaudējušas rusofobiskas propagandas, solījumiem strauji uzlabot situāciju ekonomikā un paplašināt teritorijas pēc Krievijas sabrukuma pēkšņi noskaidrojas, ka nekāda sabrukuma nebūs un neviens nedomā doties krustakarā. Politiķi var izlikties, ka nekas nav noticis, taču pašu rokām izaudzētās nacistiski noskaņotās masas – viņu sociālais balsts – tādu nodevību nesapratīs un nepiedos.

Rezultātu jau novērojām Ukrainā, kur visi politiķi aizgūdamies apsūdz viens otru par nodevību un sadarbību ar Putinu, Federālo drošības dienestu utt. Galvenais ir tas, ka tauta viņiem piekrīt, vismaz par to, ka viņi ir nodevēji. Šajā fonā arvien aktīvākas kļūst runas par to, ka Rietumi Ukrainu ir nodevuši – gan politiskajā, gan arī sadzīves līmenī.

Tas ir, Ukrainas provinciālais nacionālisms ienaidniekus saskata ne tikai Austrumos, bet arī Rietumos. Tas īpaši skaidri iezīmējas attiecībās ar Poliju. Lai kā Varšava un Kijeva divdesmit gadus bučojās un centās apiet visus vēsturē palikušos zemūdens akmeņus, tiklīdz kļuva skaidrs, ka uz Rietumiem nav ko cerēt, banderieši vienā rāvienā kļuva par problēmu Polijā, turklāt, iespējams, pat lielāku nekā Krievijā.

Naida epidēmija

Tādi paši procesi notiek Baltijas valstīs, Polijā un Bulgārijā. Ungārijā, Čehijā un Slovākijā pret rietumiem vērstais noskaņojums publiskajā politikā jau ir legalizēts.

Rumānija vēl turas, cerēdama uz teritorijas paplašināšanos uz Moldovas integrācijas un Ukrainas sadalīšanas rēķina, taču tās lojalitāte acumirklī izgaisīs, tiklīdz Bukareste sapratīs, ka neko nedabūs.

Austrumeiropa sāk ienīst Rietumus, kas nav attaisnojuši tās cerības. Nu jau vairs ne paklusām – balsī.

Sociālistiskās valstis leca iekšā aizejošajā NATO un ES vilcienā un cerēja, ka saņems biļetes luksa klases vagonā, kas tās vedīs uz mūžīga prieka valsti. Taču noskaidrojās, ka tās brauc preču vagonā uz spaidu darbiem.

Nu, to vēl varētu pārdzīvot. Bet kā lai provinciālais nacionālisms sagremo faktu, ka Krievija, uz kuru viņi vienmēr ir augstprātīgi noskatījušies no saviem krēsliem Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, no jauna drīz vien panāks, ka bez tās gribas neviens lielgabals Eiropā neizšaus. Krievijas sociālā stabilitāte un ekonomiskā attīstība jau tagad pamazām rada skaudību bēgļos.

Nacionālā pētnieciskā institūta Ekonomikas augstskola Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Prātā jāpatur arī tas, ka projekti, ko esi iesācis politikā, pie tevis noteikti atgriezīsies. Rotaļas ar Austrumeiropas un pēcpadomju, bet pēc tam arī ar Āfrikas un Āzijas nacionālismiem ir novedušas pie tā, ka radikālie nacionālisti pakāpeniski ir saņēmuši atbalstu lielākajā daļā ES valstu.

Skotu referendums par izstāšanos no Lielbritānijas un britu balsojums par izstāšanos no ES – tie ir tikai pirmie vēstneši. Pretrunu ir pietiekami daudz arī Austrumeiropā. Ko vērta ir "draudzība" poļu un lietuviešu starpā.

Pavērsiens uz iekšpusi

Rietumu iekšējās problēmas tika risinātas tikai tik ilgi, kamēr nacionālismu enerģija pārvērtās par rusofobiju un bija pavērsta pret Krieviju.

Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka austrumos radikāļiem nav ne mazāko cerību, nacionālisti bija spiesti pavērsties uz iekšpusi. Ja Krievija ir nepieejama kā grautiņiem piemērots ienaidnieks, nākas meklēt ienaidnieku starp savējiem.

Uz iekšpusi pavērstie nacionālismi rada lielu problēmu ES. Un tomēr ekonomiskā savienība vēl spētu tikt galā ar tādu problēmu. Savukārt NATO ir militārs bloks. Kā var pastāvēt militāra alianse, kuras dalībnieki ne tikai neuzticas viens otram, bet arī gandrīz atklāti ienīst viens otru. Tikai formāli un īslaicīgi.

Un tomēr nevajadzētu sajūsmināties par NATO sabrukumu, kas ir neizbēgams tuvākajā laikā. Nevajag atkārtot Rietumu kļūdu, kad tika nolemts, ka PSRS sabrukums iezīmē vēstures gala punktu. Būtu labāk, ka bloks mainītos – pieņemtu civilizētus spēles noteikumus, nolēnotu savu agresiju un pievērstos humanitārās palīdzības sniegšanai bada cietējiem Āfrikā.

Šajā situācijā NATO sabrukums nozīmē, ka ASV no Eiropas aizies. Pēc tam virspusē parādīsies visi sīkie egoismi, provinciālie nacionālismi, vecie aizvainojumi un pretenzijas.

Jau 70 gadus ASV ar dzelžainu tvērienu disciplinē savus sabiedrotos – vasaļus. Ja Eiropā nebūs NATO, nebūs ASV, viņi aiz liela prieka sarīkos tādu banketu, salīdzinājumā ar kuru "Islāma valsts" izskatīsies kā radošās inteliģences kongress. Baidos, ka pat Francija un Vācija saviem spēkiem ar šiem puišiem galā netiks.

Tātad vajadzētu jau priekšlaikus domās, kas notiks pēc NATO un kā ar to cīnīties.

Pēc temata

Bijušā armijas pilsētiņa Skrundā var kļūt par NATO poligonu
Aukstais karš un hokejs: Kanādas prese raksta par bataljonu Latvijā
Krievijas ĀM informē par Krievijas un NATO Padomes dienas kārtību
Eksperts: Baltija kļuvusi par poligonu potenciālai agresijai pret Krieviju

Galvenie temati