Kā tik nemēdz dēvēt slaveno daudzu intelektuālo telespēļu uzvarētāju Anatoliju Vasermanu. Par intelektuāli Nr.1, par superintelektuāli, par vissavienības erudītu, pat par "gudrāko cilvēku Visumā", kurš "zina absolūti visu".
Pats Anatolijs Vasermans ekskluzīvā intervijā Sputnik Lietuva pastāstīja, ka viņš pats sevi uzskata vienkārši par "publicistu, kurš pauž savu viedokli par kādiem notikumiem". Tā nu mēs nolēmām noskaidrot viņa domas par dažiem aktuāliem jautājumiem, kuri šobrīd izraisījuši plašas diskusijas.
- Nesen Lietuvas galvaspilsētā notika kārtējais opozicionāru forums "Brīvā Krievija". Noslēguma dokumentā tā dalībnieki klāstīja, ka "uzskata Krimu par daļu Ukrainas". Viņi aicināja cīnīties pret "Kremļa agresīvo ārpolitiku".
Daudzi analītiķi brīnījās par to, ka "brīvkrievi" neatbalstīja savu kolēģi — kaismīgo opozicionāri Kseniju Sobčaku, kura nolēma izvirzīt savu kandidatūru gaidāmajās Krievijas prezidenta vēlēšanās, lai arī viņa skaidro, ka Krima piederos Ukrainai, un kritizē Kremli.
— Mans viedoklis par "Brīvo Krieviju" ir sekojošs: Ksenija Sobčaka ir gudra sieviete, atšķirībā no daudziem Viļņas foruma dalībniekiem. Sakarā ar viņas balotēšanos Krievijas prezidenta vēlēšanām, jāsaka: cik zinu, viņa pati nebūt nevēlējās balotēties.
Sākotnēji tā nav viņas, bet gan vesela polittehnologu "bara" ideja. Un viņa bija spiesta piekrist. Šajā gadījumā, kā mēdz teikt, vieglāk pateikt "jā", nekā atteikties. Turklāt izvirzīšanās vēlēšanām viņai nenesīs nekādus īpašus zaudējumus un kaitējumu. Gluži otrādi, viņa saņems reklāmu uz valsts rēķina. Taču tas viss paiet garām Viļņas foruma "Brīvā Krievija" dalībniekiem, tāpēc viņu nepatika ir saprotama.
- Kāpēc viņi nolēma sapulcēties Lietuvas galvaspilsētā?
— Acīmredzot viņus turp uzaicināja. Interese ir savstarpēja. Cilvēki mēdz ienīst tos, kam viņi agrāk nodarījuši ļaunu. Tātad viņiem patīk tie, kas spēj izdarīt kārtējo nelietību pret Krieviju.
Savukārt tāpēc Lietuva ir spiesta ienīst krievus aizvien stiprāk. Naida procesa perspektīvā eskalācija ir gandrīz neizbēgama. Mani mierina tikai viens: jo vairāk tur būs draņķību un nelietību, jo ātrāk kļūs skaidrs, ka pati ideja naidoties ar Krieviju nāk par ļaunu tiem, kas rīko tās nelietības.
- Daudzus pārsteidz Daļas Grībauskaites baismīgā rusofobā pozīcija. Ir tāda versija. Kad Lietuva ieņēma prezidenta vietu Eiropas Savienībā, tās prezidente sapņoja iekļūt "civilizētās Eiropas" vēsturē kā izcils sabiedriskais un politiskais darbinieks, kam beidzit izdevies atdalīt "brīvību mīlošo Ukrainu" no "barbariskās Krievijas". Kāda neveiksme: Ukrainas bijušais prezidents Viktors Janukovičs atteicās parkstīs vienošanos ar Eiropas Savienību.
— Lietuvas pašreizējai prezidentei ir personiski iemesli vēlēt visu to ļaunāko Krievijai, arī visdažādākās ar Ukrainu saistītas draņķības. Kā zināms, padomju laikā Daļa Grībauskaute bija ne tikai komjauniete un aktīviste, bet arī slepena PSRS VDK darbiniece. Tolaik tāda darbība vispirms nozīmēja ziņošanu par neuzticamiem kolēģiem.
Protams, tagad viņai, maigi sakot, ir pretīgi atcerētos tos laikus. Tā nu viņa cenšas padzīt atmiņas gan no savas galvas, gan sabiedrības apziņas, visiem spēkiem demonstrējot naidu pret visu krievisko. Viņai padomju ēra ir saistīta ar Krieviju ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tas, kāpēc Viktors Janukovičs atteicās parakstīt vienošanos ar Eiropas Savienību, ir pavisam vienkārši. Burtiski līdz pēdējam brīdim tas dokuments Ukrainas varas struktūrās cirkulēja tikai angļu valodā. Taču pāris nedēļas (pirms tā parakstīšanas — red.) entuziastiem izdevās to dabūt un pārtulkot krieviski. Tad premjerministrs Azarovs un prezidents Janukovičs beidzot izlasīja tekstu. Viņi ieraudzīja, ka Ukrainai tā parakstīšana nozīmē pilnīgu ekonomisko izputēšanu vai pat valsts sabrukumu, ja nepaveiksies. Protams, viņi atteicās parakstīt kaut ko tādu un ierosināja atlikt parakstīšanu, lai izstrādātu vairāk vai mazāk pieņēmamu vienošanos. Bet ES deva priekšroku valsts apvērsumam. Nu, bet tā kā valsts apvērsums neizbēgami noved pie ekonomiskiem zaudējumiem, Eiropas Savienība nesaņēma tik labklājīgu Ukrainu, kā cerēja.
- Kāpēc, pēc jūsu domām, Lietuva tik iejūtīgi izturas pret notikumiem Ukrainā? Citas ES valstis tikai laiku pa laikam demonstrē vispārēju solidaritāti. Tas pats attiecas arī uz pārējām Baltijas valstīm — Latviju un Igauniju.
— Viss ir vienkārši. Iedarbojas vēsturiskā atmiņa. Reiz Krievzemes dienvidrietumu daļa nokļuva Lietuvas Lielkņazistes varā, bet pēc tam — vienotās Polijas un Lietuvas valsts sastāvā. Kopš tiem laikiem gan Polija, gan Lietuva šo Krievzemes daļu uzskata par savu īpašumu. Viņi ir ļoti neapmierināti ar to, ka tagad šis īpašums nav viņu rīcībā. Starp citu, tieši poļi izdomāja apzināti nepatieso un noziedzīgo lozungu "Ukraina nav Krievija". Izdomāja tieši tāpēc, lai attaisnotu, kāpēc šī Krievijas daļa pieder viņiem. Bet Lietuva tikai piebalso poļiem.
- Kādas ir jūsu prognozes par Ukrainas nākotni?
— Labvēlīgas. Man šķiet, pati notikumu gaita ir pārliecinoši pierādījusi, cik noziedzīgs ir lozungs "Ukraina nav Krievija". Tātad agri vai vēlu Ukrainai ir atkal jāpievienojas pārējai Krievijai. To, kad tas notiks, precīzi prognozēt nevaru, jo Ukraina patlaban ir nevis politikas subjekts, bet gan ārēji pārvaldāms objekts. Rupji sakot, viss ir atkarīgs no tā, kādi resursi tai tiks piešķirti tā paša noziedzīgā lozunga "Ukraina nav Krievija" tālākai uzturēšanai. Cita starpā tas attiecas arī uz Lietuvu.
- Bet ko darīt ar nacionālistiem, kuri sagrābuši varu Ukrainā un citās bijušajās padomju republikās? Jūs reiz teicāt, ka nacionālisms ir lipīga garīga slimība. Vai no tās ir glābiņš?
— Protams. Slimība ir ārstējama. Mans vecs paziņa (vēl kopš tiem laikiem, kad mēs ar viņu spēlējām Odesas intelektuāļu klubā "Erudīts"), vēsturnieks, rakstnieks, dzejnieks un politiskais analītiķis Ļevs Veršiņins reiz teica, ka pēc normālas varas atjaunošanās Ukrainā būs jānoķer visi žurnālisti un jāpiespiež viņi paši savām rokām izgrābt visus tos mēslus, ko viņi izgāzuši par savu līdzpilsoņu galvām. Tā ir universāla recepte.
