RĪGA, 24. oktobris — Sputnik. Kopš Lietuvas neatkarības atjaunošanas pagājuši vairāk nekā 25 gadi, taču situācijas uzlabošanās nav novērojama. Cilvēki masveidā dodas prom, palikušie teju savelk galus kopā. Pa to laiku Lietuvas politiķi televizorā "dzied" par "ienaidniekiem un gaidāmajiem krievu tankiem. Situācija varētu mainīties tikai līdz ar valdības maiņu, intervijā Sputnik Lietuva savu viedokli pauda pazīstamais modelētājs Juozs Statkēvičs.
Statkēvičs ir pazīstams Lietuvā un ārvalstis, viņš izstrādājis tērpus Lietuvas eksprezidenta Valda Adamkusa dzīvesbiedrei, Latvijas eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Dānijas troņmantinieka prinča Frederika sievai — princesei Marī, kā arī daudzām kino un skatuves zvaigznēm. Viņš izpelnījies apbalvojumu par nopelniem Lietuvas labā.
Gada sākumā Statkēvičs publicēja savā lapā Facebook materiālu par to, ka situācija Lietuvā ir tāda, ka laiks bēgt prom. Publikācija izpelnījās plašu atbalsi.
"25 gadus esam brīvi, taču pārmaiņu nav! Tikai uz slikto pusi! Tikai solījumi un tukši, nenozīmīgi vārdi! Slikti! Es atkal domāju par prombraukšanu! No valsts, kurā nacionālais ēdiens ir cits lietuvietis!"
Pie tam Juozs Statkēvičs visai neglaimojoši raksturoja sociāli ekonomisko situāciju Lietuvā: "Nav grūti pamanīt, ka ēdienu mēs pērkam Polijā, strādājam Norvēģijā, Anglijā. Atpūšamies Spānijā, Turcijā. Jaunieši mācās visā pasaulē! Kam vajadzīga Lietuva? Lai uzturētu parlamenta deputātus, kuri piespiež cilvēkus emigrēt?"
Tiklīdz publikācija kļuva zināma plašai sabiedrībai, pār autoru gāzās kritikas lavīna. Drīz vien dizaineris nodzēsa skandalozo ierakstu, taču atkal izdzirdēja kritiku — nu jau par "gļēvumu".
Sputnik Lietuva nolēma sazināties ar "gada skandālistu".
- Spriežot pēc visa, jūs pats neesat aizmucis no Lietuvas, lai arī aicinājāt citus doties prom. Kāpēc jūs nolēmāt publicēt ierakstu Facebook?
— Jau 25, pareizāk sakot, 27 gadus esam neatkarīgi, taču visapkārt visi ir ienaidnieki. Poļi — ienaidnieki, krievi — ienaidnieki, latvieši arī ir ienaidnieki. Taču kaimiņus nemainīsi, tātad jāsameklē iespējas dzīvot mierā. Jā, esmu mākslinieks un, iespējams, neko nesaprotu no ārpolitikas. Bet nu jau vairs nevar paciest to, kas notiek Lietuvā. Politiķus, kuri pastāvīgi "dzied" televizorā, nav iespējams klausīties, jo viss, ko viņi saka, ir vieni vienīgi meli, meli un vēlreiz meli. No vienas puses viņi nenogurstoši atkārto, ka apkārt ir ienaidnieki, no otras — apgalvo, ka drīz būs labāk. Jautājums: kad tieši būs labāk?
Pagājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimts, tomēr nekādi uzlabojumi nav saskatāmi! Gluži otrādi, kļūst tikai sliktāk. Kāpēc tad mēs brīnāmies par to, ka emigrācija no Lietuvas ir tik liela? To vairs nav iespējams paciest. Skaitļi ir ārpus jebkādas saprāta robežas. Cik ilgi vēl var klusēt? Tā nu es vairs neizturēju — pats uz savu galvu izteicu savas domas Facebook. Tūlīt atradās "varoņi", kuri sāka mani, atvainojiet, apliet ar samazgām (sarunā ar Sputnik modelētājs izmantoja stiprāku vārdu). Tādu komentētāju vienmēr ir papilnam. Brīnos: visi dzīvo, zobus sakoduši, taču pie tam auro, kā es nemīlot Lietuvu.
- Jūs patiešām nemīlat Lietuvu?
— Nu, ko jūs. Ja es viņu nemīlētu, būtu jau sen aizbraucis kā simtiem tūkstošu citu lietuviešu. Es varētu mierīgi dzīvot jebkurā valstī, bet viss, ko daru, ir darīts mīļotās Lietuvas labā. Un kāpēc man vajadzētu klusēt? Es taču neko jaunu neatklāju. Tagad ir vieglāk strādāt par kasieri kaut kur Londonā nevis Lietuvā ar augstāko izglītību. Es nessmu nekāds Lietuvas ienaidnieks un nemudinu uz masveida emigrāciju. Es gribu tikai reālas pārmaiņas valstī. Lai jau es būtu tautas ienaidnieks, ja vien tas nāks par labu Lietuvai!
- Un tomēr jūs nodzēsāt skandalozo publikāciju.
— Es periodiski dzēšu veco informāciju savā lapā Facebook. Man tur ir ļoti daudz dažādu publikāciju. Taču paradoksāli ir tas, ka uzmanību pievērsa tikai šai. Ja es stāstu, kā demonstrēju savas kolekcijas kaut kur Cīrihē vai Maskavā, tādiem paziņojumiem uzmanību nepievērš. Žurnālistiem vajadzīgs tikai kaut kas skandalozs, tā nu viņi pieķērās man un pataisīja mani par tautas un Lietuvas ienaidnieku, lai arī es vienkārši izteicu savas domas. Uzskatu, ka uz to man ir tiesības, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam.
Es augstu vērtēju patiesību un vienmēr saku, ko domāju. Jaunībā man bija vienalga, kas notika valstī, es vairāk domāju par savu karjeru. Tagad jau esmu vecs — 15. oktobrī man apritēja 49 gadi. Varu droši teikt, ka esmu daudz darījis Lietuvas labā, tāpēc, domāju, man ir tiesības uz savu viedokli.
- Jūs joprojām strādājat ar Maskavu, lai arī tagad daudzi baidās saistīties ar Krieviju.
— Nu, ko jūs. Tā ir mana iemīļotā valsts. Kā es varu saraut sakarus ar Maskavu, kur man ir tik daudz draugu?! Tikai Vahtanga teātrī vien esmu palīdzējis Rimam Tuminam iestudēt 5 izrādes. Decembrī Maskavas mākslas teātrī palīdzēšu Allai Sigalovai. Es dievinu Krieviju. Un neviens man neaizliegs draudzēties ar krieviem. Manās acīs viņi ir vislabākie un interesantākie draugi.
- Ziniet, daži mani draugi Maskavā, apmeklējuši Lietuvu, atsaucas par to ar sajūsmu. Stāsta, ka Viļņa ir ļoti skaista pilsēta.
— Viņi taču tur bija kā tūristi. Atbrauca un aizbrauca. Viņi redzēja ārējās eiropeiskās dekorācijas. Patiesībā stāvoklis Lietuvā bija ļoti slikts. Un tas vēl ir maigi sacīts. Es liktu lietā dažus stiprākus vārdus krievu valodā. Labāk tomēr ne…
Ja situācija būtu lieliska, 30-40 tūkstoši cilvēku ik gadus nepamestu Lietuvu. Lai tūrists noskaidrotu patiesību, jāpastaigājas nevis pa centrālajām ielām, — ir jādodas uz kādu dzīvojamo rajonu un jāaprunājas ar vietējiem. Pensionāri saņem pa divsimt eirīšiem mēnesī. Vai tad tas ir normāli? Mana māte ir strādājusi visu mūžu, bet tagad es viņu uzturu. Jau divdesmit gadus. Un tā — katrā ģimenē. Algas arī ir ļoti mazas, turklāt pēc eiro ieviešanas cenas tūlīt uzlidoja augšā. Dažkārt pat trīskārt. Kā lai dzīvo? Tāpēc jau cilvēki bēg no Lietuvas.
- Vai situācija var mainīties uz labo pusi?
— Tas var notikt tikai pēc valdības maiņas, ieskaitot prezidentu. Bet pagaidām mums atkal un atkal "uzbrūk" Krievija. Smiekli nāk klausoties, cik reizes mums jau ir "uzbrukuši". Tanki uz mūsu pusi brauc vai katru dienu. Atklāti sakot, Lietuvas propaganda jau ir apnikusi. Tā ir pilnīgi muļķīga! Ko Krievijai šeit, Lietuvā iesākt? Priekš kam mēs viņai esam vajadzīgi?
- Vai nebaidāties tik drosmīgi izteikties?
— Ko tad lai dara, — es saku patiesību. Ja mani kāds nošaus, lai šauj, ko lai iesāk. Atkārtošu vēlreiz: es neko neizdomāju, es saku tīru patiesību. Bet tā vienmēr ir neērta. Un mēs tik gaidām un gaidām, kad būs labāk. Bet nekas nemainās. Nu jau 27 gadus…
