Postpadomju pārejas laikmets tomēr beidzies: divdomīguma, divtīcības, neskaidrības un liekulības laikmets. Mēs atkal dzīvosim PSRS, turklāt ne tajā, no kura baidās antipadomnieki vai par kuru sapņo komunisti. Nē, mēs sākam veidot taisnīgu, solidāru, suverēnu Krieviju. Atjaunojot to labāko, kas ir mūsu nacionālajā kodā, nostiprinot un veidojot to, kas ļaus mums dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu un prātu, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Alternatīvas mums nav: neviena cita Krievija neizturēs pārbaudījumus globālās vētras un uzbrukumu ērā. Jaunā Krievija neradīsies kā uz burvja mājiena, uzcelt to ir daudz grūtāk, nekā uzvarēt kaujas laukā, - vajadzēs mobilizēt garu un gribu, spēku un ticību. Tas aizņems ne vienu vien gadu, ne vienu vien gadu desmitu. Taču mēs jau esam sākuši iet šo ceļu, pat ja paši to nesaprotam. Tas nebija Putins, kas lika spert pirmo soli, tā bija mūsu, krievu vēsture, ko daudzi no mums nezināja un nevēlējās zināt un saprast.
Krievu vēstures gars, mūsu senču gars dāvā iespēju ne tikai izpirkt vainu par PSRS sabrukumu — tas dod mums iespēju laboties caur radīšanu, caur dižās Krievijas atdzimšanu. Ja mēs to neizmantosim, ja mēs turēsimies pie vecās pasaules atlūzām, mēģināsim aprobežoties ar pakaļdarinājumiem un viltojumiem, mūs iznīcinās, un tie pat nebūs mūsu ienaidnieki. Mūs saplosīs pasaules vēstures veltnis, mūs nogalinās mūsu pašu bezspēks un meli. Tāpēc mums nav tiesību pat apšaubīt mūsu spēju panākt mums vajadzīgo rezultātu.
Kāda bija aizejošās Krievijas vājākā vieta? Tās atkarība no ārpasaules, mūsu "elites" lielas daļas garīgā verdzība? Nē, tas viss vien dīga no mūsu ikdienas iekšējā vājuma – pārejas, pagaidu vājuma, kas gan apmierināja daudzus "elites" pārstāvjus. Pēcpadomju valsts kapitālisms loloja sevī pirmatnīgo grēku – valsts īpašumu zaglīgo privatizāciju, kuras laikā jaunbagātnieki un "pēc mums – kaut plūdi" tipa cilvēki nolēma, ka tagad viņi šeit valdīs un saimniekos. Viņu ideoloģiskā atkarība no Rietumiem, viņu mentālā verdzība bija vien savas tautas nicinājuma sekas. Tautas, ko var apkrāpt un apzagt, jo tie ir reņģēdāji, dumji un atpalikuši cilvēki, kurus nevar ne salīdzināt ar apķērīgajiem 90. gadu gudriniekiem.
Vēlāk Vladimirs Putins atņēma oligarhiem varu, taču milzum daudzi mūsu "domājošās elites" aprindās turpināja dzīvot (un audzināt nākamās paaudzes) pēc šīs pašas shēmas. Ir "labākie cilvēki", kuriem zināmas pareizās modernās vērtības, varai un naudai jābūt viņu rokās. Un vēl ir plebeju ganāmpulks, ko ganīt un apmuļķot. "Elite", arī pašieceltie intelektuāļi, orientējās uz Rietumiem, ņēma paraugu "barbariskās Krievijas" pārkārtošanai.
Pēdējā desmitgadē Vladimirs Putins centās nacionalizēt eliti, taču plaisa, mantiskā un vērtību plaisa tautas un "elites" starpā auga augumā. Nē, es nerunāju par visu eliti – ir liels skaits godīgu, nacionāli domājošu ierēdņu un uzņēmēju, tādi ir arī radošajā vidē, it īpaši ja notraukt malā "zvaigžņu putekļus". Tomēr viņi palika nemanāmi. Gan pie mums, gan Rietumos.
Taču, kad Rietumi nolēma "atcelt" Krieviju, iezāģējot tikai dažu bagāto un slaveno naudai un īpašumam, notika pārsteidzošas lietas: daudzi mūsu "elites" pārstāvji vienkārši aizbēga no valsts. Jā, banāli aizbēga. Dažs nobijās, cits, sak, nevēloties vairs "elpot ar vienu gaisu ar reņģēdājiem". Proti, viņi nodeva paši savu tautu. Putins to ļoti pareizi nosauca par mūsu sabiedrības dabisko un nepieciešamo pašattīrīšanās procesu. Visiem kļuva redzams, ko cilvēkiem nozīmē Dzimtene grūtos laikos.
Atpakaļceļa vairs nav, ne tādā nozīmē, ka viņi neatgriezīsies (daudzi atgriezīsies). Mums atpakaļceļa vairs nav: mums nebūs līdzšinējās attieksme pret aizbēgušajiem. Nav jau tā, ka viņus nicinās vai neļaus strādāt, - viņi vienkārši palikuši aiz borta, kuģis ir prom.
Jaunās elites veidošana ir svarīgs nacionāls uzdevums, bet tas nav iespējams, orientējoties uz reitingiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir ierēdņi vai slavenības. Jaunās elites veidošana ir vairāk atkarīga no mērķiem, kuri tai būs jārisina: ar tādiem apsvērumiem nāks cilvēki, veidosies komandas. Mērķi ir skaidri, tie jānosprauž, jo mūsu tradicionālās vērtības ir mūsu jaunas iekārtas "būves modelis".
Taisnīgums ir tāds sociālekonomiskais dzīves līmenis, kurā atbalstīts radītājs, ražotājs, inženieris, izgudrotājs. Tas, kurš rada, nevis iesaiņo un pārdod tālāk. Es ar to nenoliedzu mārketinga un tirdzniecības nozīmi, taču runa ir par citādi veidotu vērtību hierarhija, citu piramīdu darba tirgū. Jā, tirgū, kaut arī ar lielu valsts ietekmi, jo mums nav vajadzības atgriezties padomju sociālismā, tomēr steidzami jāatbrīvojas arī no ilūzijām par "neredzamo tirgus roku".
Taisnīgums nevar būt abstrakts, tas vienmēr ir konkrēts un pat nacionāls, tradicionāls. Skolotājs, ārsts, karavīrs – tās ir mūsu tautas un valsts cienītas profesijas. Mūsu tauta pieņems un atbalstīs tikai taisnīgu dzīves iekārtu, tā kļūs par sabiedriskās iekārtas pamatu, un tad neviens nespēs to sagraut. Galu galā taisnīgums taču veidojas pēc sirdsapziņas, tas ir tas galvenais kritērijs, ar ko krievu cilvēks sver un mērī visu, katru problēmu un katru darbu. Pēc sirdsapziņas, - tātad godīgi, tātad stipri. Iekārtai, kas atbilst nacionālajiem priekšstatiem par labo un ļauno, par taisnību un taisnīgumu, ir milzīga iekšējā noturība pret jebkurām pārbaudēm.
Solidaritāte un garīga vienotība. Dažādi, tomēr tuvi jēdzieni. Garīga vienotība nozīmē kopīgo, kas aptver visus: no bagātajiem līdz nabagiem, no vecajiem līdz jaunajiem. Kopīgā lēmumu pieņemšana, kopīgais darbs un – pats svarīgākais! – kopīgie ideāli un vērtību izpratne. Kopīgais ticības simbols. Padomju gados garīga vienotība tika aizstāta ar kolektīvisma jēdzienu, taču tas ir tehnokrātiskāks, turklāt tam ir nevajadzīga vienprātības piegarša.
Garīgā vienotība ir mūsu valsts organizācijas princips, visos līmeņos – no pašvaldības līdz augstākajai varai. Tā nav diktatūra vai daudzveidības noliegšana, nedz vienprātības uzspiešana, tā ir vispārēja labuma meklēšanas forma, kopīga viedokļa izstrāde caur to, ko mūsdienās sauc par konsensu. No tā izriet solidaritāte, proti, atbildības sajūta par visu sabiedrību ar tai piemītošo daudzveidību un sarežģītību. Garīga vienotība pretojas sabiedrības atomizācijai un dalīšanai nebeidzamajās minoritātēs, neatceļot tās, bet savācot vienā tautā.
Suverenitāte, citiem vārdiem sakot, patstāvība, turklāt ne tikai pasaules arēnā vai ekonomikā (pēdējo, starp citu, nedrīkst putrot ar vispārēju ekonomisko pašpietiekamību, kas nav iespējama nevienai pasaules valstij, ja vien tā nav spiesta dzīvot izolācijā kā Ziemeļkoreja). Galvenā suverenitāte ir galvā, smadzenēs, domāšanā. Patiesi suverēna var būt tikai nacionāli domājošā valsts.
Nē, runa nebūt nav par to, ka "Krievija ir ziloņu dzimtene", bet gan par balstu uz pašu idejām un principiem, kas smelti no mūsu vēsturiskās un garīgās pieredzes, no mūsu uzplaukuma un lejupslīdes laikiem, varoņdarbiem un eksperimentiem. Pēdējā gadsimtā vien to bijis pārpilnam. Un galvenais, kas mums trūkst, vienīgais, kas mums ir jāiemācās no ārzemniekiem: priekšstats par Krieviju kā par pasaules centru. Tā nav lepnība vai iedomība, pat ne impērisks šovinisms. Mūsu pasaules uztverei (ne tikai ģeopolitiskajai vien) jābūt krievcentriskai. Tādai, kāda tā vienmēr bijusi ķīniešiem, kuri uztver pasauli kā Padebešu impērijas nomali.
Ja mūsu pasaules uztvere būs tāda – nacionāla, tas tikai nostiprinās savstarpējo sapratni ar kaimiņu, un padarīs abu dižo civilizāciju savienību daudz spēcīgāku, nekā tā bijusi PSRS laikā.
Jaunā Padomju Savienība — taisnīga, solidāra, suverēna Krievija — balstīsies uz drošākā no iespējamiem pamatiem.