Jau vairākus gadus Krievijā ļoti populārs ir politisks joks: "Mēs kritizējam prezidentu ne tāpēc, ka viņš ir pārāk Putins, bet gan par to, ka viņš nav pietiekami Putins." Joks ir saprotams – atbalstot nacionālā līdera politiku, daudzi gribētu, lai viņš bieži rīkotos skarbāk, apņēmīgāk un asāk.
Putinam raksturīgā savaldība, tieksme izvēlēties pakāpeniskus risinājumus un meklēt kompromisus, prasme neļaut vaļu emocijām situācijās, kad gribas nolamāties un sacelt traci, raisa neliekuļotu cieņu. Tomēr zināmi spēki to uzskata par vājību, dažkārt – pat par nacionālo interešu nodevību. Tas īpaši attiecas uz ārpolitiskajiem jautājumiem, kuros, pēc turbopatriotu domām, Krievijas prezidents ilgus gadus demonstrē neciešamu mīkstsirdību un nedrošību, portālā RIA Novosti atzīmēja Irina Alksnis.
Par laimi, lielākā daļa valsts pilsoņu ļoti labi redz: Putina pieeja ir stratēģiski gudra un pareiza. Taču rezultātā izceļas satraukums ik reizi, kad Masava pēkšņi atsakās no savaldīgās un mierīgās retorikas un sper kādu asu soli – tas vienmēr liecina par ārkārtējiem apstākļiem, kam vae sekot pēkšņi notikumi un radikālas pārmaiņas.
Pagājušajā nedēļā Krievija spēra neraksturīgu soli – ne velti ekspertu komentāros, kas veltīti ĀM sagatavotajiem līgumu projektiem ar ASV un NATO regulāri sastopami tādi izteikumi kā "sarkanā līnija", pat "ultimāts"¸bet intonācijā saklausāmas bažas un nedrošība.
Ne velti. Krievija rīkojās tā, kā to vēlējās – daži politiskie spēki pat pieprasīja – jau ilgus gadus. Tomēr šis solis nepavisam neatbilst valsts ārpolitikas tradicionālajai līnijai. Tas ir nepārprotams signāls, ka notiek kaut kas neparasts. Piedevām runa ir par militāriem jautājumiem, tātad iemeslu spriedzei un bažām ir papilnam.
Problēmu padziļina fakts, ka jau gandrīz astoņus gadus Krievijas attiecības ar Rietumiem veido akūtu krīžu virkni. Toksiskā ārpolitiskā vide ar histēriskajām apsūdzībām visos grēkos kļuvusi tik ierasta, ka nākas ar atpakaļejošu datumu meklēt skaidrojumus, kāpēc valsts vadība tagad spērusi noteikto soli. Kāpēc ne pirms pusgada, kad Rietumos tāpat trakoja mediju un politiķu histērija, Krieviju apsūdzēja par agresīviem nodomiem pret Ukrainu? Kāpēc ne pēc Skripaļa lietas, vai pēc "Boeing" bojāejas Donbasa gaisa telpā, vai pēc ķīmiskajiem uzbrukumiem Sīrijā? Kāpēc tagad? Kas ir mainījies, ko gaidīt tālāk?
Protams, atbilde uz šo jautājumu ir daudzslāņaina un daudzšķautņaina. Tomēr rodas iespaids, ka šoreiz noteicošais faktors nav tikai attiecības Krievijas un rietumvalstu starpā – runa ir par vispārējo situāciju pasaulē, ekonomisko, ne politisko. Lieta tāda, ka ASV un to sabiedroto – eiropiešu – globālā hegemonija laidusi saknes ekonomikā – viņi ir pašreizējās sistēmas galvenie beneficiāri un saņem savam ieguldījumam neatbilstošus bonusus.
Tātad, šķiet, aizejošā 2021. gada galvenais notikums ir vispārējās, globālās krīzes atklātās fāzes iestāšanās, kas sākusi izvērsties arī Rietumos.
ASV un Eiropas valstu finanšu un regulējošas struktūras vairs nepūlas iegalvot pilsoņiem, ka augstā inflācija būs īslaicīga, ka drīz vien viss ieies vecajās sliedēs. Sagrūst ražošanas un loģistikas ķēdītes, vispārējais preču deficīts kļūst par ikdienu. Enerģētiku pārņem krīze, energonesēju cenas pārspēj jebkādus rekordus. Protams, tas sāpīgi skar patērētāju maciņus. Lauksaimniecības speciālisti ar šausmām pareģo vispasaules pārtikas krīzi jaunajā gadā, ņemot vērā minerālmēslu trūkumu. Planētas galvenajos fondu tirgos uzpūsti grandiozi "burbuļi". Problēmu sarakstu var turpināt vēl ilgi.
Dažkārt izskan viedoklis, ka tagadējos notikumos nav nekā unikāla, jo cikliskās recesijas ir ekonomiskās dzīves neatņemams elements. Piemēram, 70. gadi rietumvalstīm bija ļoti smagi, augsta inflācija turpinājās gadiem ilgi. Starp citu, toreizējie rādītāji vēl nav sasniegti. Arī 2008.-2009. gg krīzes laikā bija papilnam "kasandru", kas pareģoja neizbēgamu dolāra krahu. Tomēr stāvoklis pamazām atrisinājās.
Ikdienišķā situācijā tie patiešām būtu iespaidīgi argumenti. Tikai nelaime tā, ka stāvoklis ir absolūti neparasts: globālā ekonomiskā sistēma ir izsmēlusi attīstības potenciālu normālā formātā. Tagad katru gadu, katru mēnesi, pat katru dienu, kamēr saglabājas status quo, Rietumiem – galvenajam beneficiāram – ir jāķeras pie ārkārtas pasākumiem. To starpā galvenā bija kvantitatīvās mīkstināšanas politika, ko sāka īstenot ar mērķi pārvarēt 2008.-2009. gada krīzi. Tā atlika (taču ne atcēla) rietumcentriskās sistēmas krahu. Vēl vairāk, ekonomistu aprindās plaši tiek pausta pārliecība: ar šo soli Rietumi atbīdījuši tālāk nenovēršamo, taču rezultātā vien pieaugs kraha mērogs.
Patiesībā augstā inflācija un citas iepriekš pieminētās problēmas liecina, ka Eiropas un ASV kompetentās iestādes vairs nespēj kontrolēt kolosālo naudas masu, ko patlaban bez jebkāda nodrošinājuma gāž iekšā pasaules ekonomikā. Situācija tagad veidojas tālāk saskaņā ar savu loģiku, kas vienkārši ignorē atbildīgo strukturu administratīvos pasākumus.
Ja tā, Krievijai (arī Ķīnai un citām valstīm, kas strādā pie pasaules sistēmas transformācijas) gaidāms divkāršs uzdevums.
No vienas puses, paveras iespēja paātrināt ASV gāšanu no globālā troņa, pastiprinot spiedienu. Lai arī Rietumu novājināšanās rit jau pietiekami sen, krīzes izpausmes liecina, ka process pārgājis kvalitatīvi jaunā līmenī. Tātad būtu muļķīgi laist garām iespēju.
Tā ir īpaši aktuāla, jo Krievijā faktiski radīti nacionālās ekonomikas netraucētai funkcionēšanai nepieciešamie stratēģiskie mehānismi un procedūras (alternatīvas Rietumu sistēmām). Vienalga, vai tā būtu preču ražošana, līdzekļu kustība, naudas norēķini, informācijas izplatīšana, interešu saskaņošana un daudz kas cits.
No otras puses, pašreizējais stāvoklis ir ļoti riskants, arī no militārā viedokļa, jo stūrī iedzīts zvērs, kā zināms, ir īpaši bīstams. Piedevām, ņemot vērā rietumvalstu elites degradāciju, kuru vidū lielākā daļa nekad nav personīgi saskārušies ar smagiem izaicinājumiem un nekad nav redzējuši neko citu kā vien gludu kabinetu karjeru, nekādi nevar izslēgt atklāti neadekvātu risinājumu un soļu risku.
Izvērtējot Maskavas iniciatīvu no šī viedokļa, kļūst skaidrs, ka publicētie līgumu projekti ar ASV un NATO, tāpat kā amatpersonu paziņojumi spēj risināt abus uzdevumus uzreiz.
Pirmkārt, gan pēc būtības, gan formas tas nav apspriežams ierosinājums, tas patiešām ir ultimāts – bezierunu kapitulācijas pieprasījums. Tie neparedz nekādu veiksmīgu izeju Rietumiem bez imidža zuduma, ja nu vienīgi lepni izslieties un galu galā sākt karu ar Krieviju. Spriežot pēc mētāšanās, okeāna viņā krastā to apjēdz.
Otrkārt, maksimāla uzmanība militārajām problēmām un Maskavas neredzēti stingrā oficiālā retorika rāda, ka Krievija ir gatava – gan morāli, gan arī tehniski un citos aspektos – jebkādai notikumu attīstībai. Agrākajos gados nopelnītā reputācija apstiprina, ka krievi nekavēsies patiešām likt lietā bruņojumu, ja viņiem tas šķitīs nepieciešams.
Nāksies no jauna atgādināt Vladimira Putina vārdus – vasarā viņš atklāti paziņoja: ja Krievija būtu nogremdējusi britu eskadras kuģi, kas sarīkoja provokāciju pie Krimas krastiem, nekādu vērienīgu seku nebūtu, ja nu vienīgi bļāvieni pasaules presē. Protams, rietumvalstu ģenerālštābi patlaban drudžaini vēsrtē NATO militāros objektus un operāciju plānus Krievijas robežu tuvumā, apzinoties: ja Maskava kaut ko no viņu soļiem uzskatīs par Krievijai naidīgu provokāciju un "spers soļus", tas nebūs nekāds casus belli, toties liks aliansei aizvākties no turienes, iežmiedzot asti kājstarpī.
Vārdu sakot, Krievijas stingrais spiediens militārajā aspektā sācies ar mērķi atvēsināt trakākos karstgalvjus Rietumos, kam noteikti ienāk prātā "izcila" doma: militāras metodes pret Krieviju lieliski ļautu pārvarēt globālo krīzi. Uz Krievijas rēķina. Tāpat, kā tas izdevās pēc Pirmā un Otrā pasaules kara pagājušajā gadsimtā.
Nekā nebija. Šoreiz Rietumi maksās paši.